Lai arī «Covid-19» infekcijas slimības izplatība pasaulē nav pārvarēta un ārkārtējā situācija daudzviet vēl nav atcelta, tomēr jau tiek atviegloti līdz šim noteiktie ierobežojumi slimības izplatības apturēšanai, ļaujot, piemēram, iziet no mājām un doties pastaigās. Kādas emocijas valda citviet pasaulē, kur ļauts pamazām «atgriezties civilizācijā», »Vakara Ziņām« atklāj pazīstami latvieši, kuri pandēmijas laiku pavada svešumā.
Kā Tarzāns Ņujorkā
Anta JANKOVSKA, operdziedātāja - no Parmas, Emīlijas Romanjas reģiona Itālijā:
«Zied! Viss zied! Rozes, jasmīni, magones, tūlīt sprāgs vaļā liepziedi - pilnīgs ņigu ņegu! 8. maijā bija pagājuši tieši divi mēneši, kopš nebiju bijusi civilizācijā, jeb 62 dienas karantīnā, tāpēc nolēmu, ka ir jāsaņem dūša un «jāaizpedalē» līdz tuvākajam civilizētajam centram - Montičelli Terme! Sajūtas absolūti pirmatnējas un saasinātas, tādā pārākajā pakāpē - sajutos kā Tarzāns Ņujorkā! Stāvēju pie apģērbu veikala skatloga un brīnījos! Mašīnu izpūtēji sakrita uz nerviem manām izlepušajām plaušām! Bet vispār interesanti - cilvēki godīgi maskās, pat pusaudži futbollaukumā! Visi tādi mazliet apdulluši, bet laipni un smaidīgām acīm! «Pedalēju» pa savu skaisto, ziedošo Padānas zemieni, man pretī sparīgi minās astoņdesmitgadīgs itāļu vectētiņš maskā. Sasveicinājāmies, jo tagad jau katra dzīva dvēsele, ko satiec, liekas radnieciska! Braucot garām, viņš man uzsauca: «La vita é bella!» Nu, kā lai nepiekrīt!
Daļējā brīvsolī mēs esam tikai no 4. maija. Joprojām gan tikai sava reģiona ietvaros, bet man tā liekas jau vesela pasaule! No 18. maija atvēra bārus, restorānus, frizieru salonus. Tuk, tuk, tuk - jāpiesit pie koka un jācer, ka līkne turpinās slīdēt uz leju. Tiesa, ziemeļu reģionos, īpaši Lombardijā un Pjemontē rādītāji joprojām ir diezgan augsti.
Viss, kas licies pašsaprotams, pēkšņi ir ieguvis citu jēgu. Principā šis bija laiks tiem, kuri vēlējās iepazīt sevi. Uzsveru: tiem, kuri vēlējās, jo - nav ne ērti, ne viegli nonākt 1:1 ar sevi pašu. Ko es uzzināju par sevi? Es kā visi Zivs zīmē dzimušie esmu pretpolu karaliene. Kā Anta esmu diezgan intraverta un pašpietiekama, un izolācija mani kā cilvēku nesatrieca. Bet kā māksliniece es esmu absolūti ekstraverta un uz dvēseles ekshibicionismu tendēta, tāpēc ļoti pietrūkst saiknes ar publiku, iespēja iekšējo emociju nodot tiešsaistē, izdzīvot un pārsūtīt «pa tiešo», tāpēc man māksla nekad nebūs onlaina vai strīminga opcija. Es, piemēram, arī grāmatas nevaru lasīt caur ekrānu, man vajag lapas un papīra smaržu. Esmu «antīka».
Lasīju «jaukus» viedokļus un komentārus par to, ka mākslinieks - tā nav profesija, un vēl visādas muļķības. Nav, protams, nekādas jēgas pierādīt, cik daudz darba, pacietības un naudas mēs ieguldām šajā profesijā, lai kļūtu par mākslinieku. Bet - lai nu paliek. Mani sarūgtina, bet nebaida varbūtība, ka, iespējams, uz kādu nenoteiktu laiku būs jāmeklē darbs citā sfērā. Ko tik es starp baleta periodu un operstudijām neesmu darījusi! Esmu strādājusi gan slimnīcā, gan neskaitāmos restorānos, bāros, viesnīcās, esmu arī tualetes tīrījusi un skrējusi uz solfedžo stundām. Un tādus stāstus jūs varētu dzirdēt no 80 procentiem mākslinieku. Jebkurš godīgs darbs ir darbs, un par mākslinieku nekļūst vienā dienā, pat ne vienā gadā. Domāju, ka šī nenovīdība pret mums ir daļēji gan profesijas specifikas neizpratnes dēļ, jo uzdziedāt un uzdejot taču katrs māk, gan no zināmas skaudības par to, ka mums ir profesija, kas sniedz prieku un piepildījumu. Ko mēs no visa tā, kas notiek, iemācīsimies? Labāk būtu jautāt: cik daudzi no mums no tā kaut ko iemācīsies?
Man nav pārāk rožainu cerību par to, ka cilvēki mainīsies. Tie, kuri analizēja, secināja un domāja, to darīs arī pēc tam. Tie, kuri to nedarīja, tādi arī paliks. Varbūt kaut ko iemācīsies tie, kuriem darba plāns bija izrakstīts pa minūtēm, kuri plānoja piecus gadus uz priekšu, jo, kā mēs tagad redzam, nekas nav pašsaprotams, viss mainās, viss plūst.
Tas, kādu dzīvi tu kā indivīds šajā pasaulē vēlies dzīvot, ir atkarīgs no tevis, jo vienmēr ir iespēja mainīties un mainīt - sevi, pasauli ap sevi, uzskatus un sapratni par lietām. Var jau nodzīvot dzīvi arī brutāli un primitīvi, un tas ir izvēles jautājums.»
