«Covid-19» pandēmijas vilnis ir skāris praktiski visas sabiedrības jomas, un daudzās turpmākā nākotne ir absolūti neskaidra. Kā šajos apstākļos dzīvo un izdzīvo skatuves un modes mākslinieki, kad Latvijas valdības atbalsta trūkums kultūras nozarei apliecina, ka kultūra netiek uzskatīta par prioritāti?
Iespēja pabūt savā profesijā
Esmeralda ERMALE, teātra, kino un seriālu aktrise:
«Ja mēs nerunājam par to, no kā visi baidāmies - par savu eksistenci šodien un par iespējām izdzīvot rīt -, tad viss pārējais, kas notiek šajā laikā, ir ļoti pozitīvs. Man, piemēram, vispār nebija jāuztraucas, vai būs laiks aizbraukt uz savām lauku mājām Vecpiebalgā, tur visu sakopt, satīrīt un izdarīt visus pavasara darbus. Parasti aizbraucu uz vienu, pusotru dienu, kaut ko padarīju, nopriecājos, cik viss ir skaisti, un skrēju atpakaļ uz Rīgu. Tagad to visu varu darīt un baudīt normālā ritmā. Šobrīd gan esmu jūrmalā, aiz Tūjas, kur manam dzīvesbiedram ir māja. Lielākoties uzturamies šeit, jo te ir brīnišķīga iespēja katru dienu staigāt gar jūru.
Es, piemēram, pa šo laiku esmu izlasījusi tik daudz grāmatu kā citkārt gada laikā. Man vispār ļoti patīk šis mierīgais ritms, ka visu var darīt tā, kā tev patīk, tā, kā tu jūti, nevis tā, kā tevi dzen režīms. Tas ir brīnišķīgi atbrīvojoši, kad uz visu vari reaģēt normāli, nevis - nē, nē, man tagad nav laika... Varu mierīgi izrunāties ar draugiem, «zoom» platformā varu satikties ar meitu, un arī tā ir sava veida iespēja pabūt kopā.
Turklāt man bija iespēja arī pabūt savā profesijā - piedaloties «Skudras Metropoles» rīkotajā performancē «Teātris pa telefonu». Šis piedāvājums nāca ārkārtīgi negaidīti, bet tieši laikā. Un tas man deva sajūtu, ka laiks, kad manā profesijā nekas nenotiek, tomēr nepaiet bezjēdzīgi. Tāds mazs nieciņš, bet tas man deva saskarsmes iespēju un lielu prieku. Man katru dienu - 29. un 30. aprīlī, un no 5. līdz 12. maijam - bija jāpiezvana desmit cilvēkiem, un tās bija trīs stundas dienā. Audiāls piedzīvojums un pilnīgi jauna pieredze, kurai ļāvos un kas mūs visus - ceru, arī klausītājus - tikai bagātināja.
Bet, tā kā esmu brīvmāksliniece, kopš beidzās seriāla «Viss pa jaunam» filmēšana, esmu palikusi pilnīgi bez nekā. Dzīvoju no ietaupījumiem, esmu atvērta jauniem piedāvājumiem un gaidu pensiju. Protams, gaidu arī, kad atsāksies teātra sezona - kad varēšu spēlēt «Rudens sonāti» Rēzeknes teātrī «Joriks» un «Pūt, vējiņi!» Latvijas Nacionālajā teātrī. Priecājos, ka ir vismaz tik daudz.»