Trešdiena, 22.maijs

redeem Emīlija

arrow_right_alt Vakara Ziņas

VAKARA ZIŅAS. Kā izolācijas laikā klājas pašmāju rakstniekiem

© Dzintara Tilaka personiskais arhīvs

Laikā, kad neizejam no mājas, šķiet, ka rakstniekiem ir visražīgākais darba laiks, jo viņi nu augām dienām var sēdēt pie saviem datoriem un virpināt notikumus, radot jaunus stāstus un romānus. »Vakara Ziņas« aptaujāja, ko šajā laikā dara un kādi jauni darbi top rakstniekiem, kuru grāmatas izdod apgāds «Zvaigne ABC».

Dzintars Tilaks: «Ne velna! Simts pienākumu un darbu»

Rakstnieks un radio žurnālists Dzintars Tilaks pastāsta, kā jūtas šajā ārkārtējā situācijā: «Pirmā reakcija - nu tik rakstīšu un darīšu visu to, kam parasti neatlika laika, esot mājās. Ne velna. Simts citu pienākumu, attālinātu darbu, slinkums, apjucis radošums un visi citi mani sadala sīkumos.

Tomēr. Skolas vecuma sīčiem pabeidzu romānu «Šausmiņa». Vārds «pabeidzu» gan tāds stiepts, jo pat pēc darba aizsūtīšanas gribu vēl un vēl papildināt. Interesanta sakritība, ka, pāris mēnešus pirms vīruss parādījās Ķīnā, biju iesācis tādu kā dabas katastrofu trilleri pieaugušajiem, kurā arī uzpeld nepazīstama slimība, taču... tagad tas jau miskastē, jo skriet aiz muguras notikumiem nav stilīgi. Lai gan iekšēji katastrofu, izdzīvošanas tēma man ir tuva. Kādreiz uzrakstīju stāstu grāmatu «Duļķis», kur izdzīvošanas un piemērošanās momentu netrūkst.

Ar Latvijas Radio darbu, no vienas puses, strādāt attālināti nav problēmu (ja vien kompis velk), no otras puses - jāturpina raidījumu cikls ar intervijām, bet... attālināti intervēt rakstniekus, mūziķus, māksliniekus bez acu kontakta, netiekoties, tas pagaidām liekas pastulbi, bet pie tā nāksies pierast.

Es šo te visu uztveru kā reālas mācības, kad mums savā uzblīduši apmierinātajā ikdienā pēkšņi jāpiemērojas kaut kam jaunam. Lai cik tas nebūtu jocīgi, bet es ceru, ka roku nemazgātāju tauta beidzot apgūs un ilgi prātā paturēs tīrroku principu, arī neblīvēšanos un citas labas lietas, par tehnoloģiju jaunu iespēju apgūšanu nemaz nerunājot. Viss būs labi, vajag tikai mācīties no šīs situācijas.»

Inga Grencberga arī mājas režīmā skaisti sapucējas

«Man ir ļoti paveicies - savu pamatdarbu varu pilnībā veikt no mājām. Pirmās pašizolācijas dienas bija neskaidrību pilnas, bet nu jau esmu pielāgojusies, ir izveidojušies ieradumi - no rīta mostos laikus, sapucējos darba dienai mājās un salieku dienas plānu. Ir svarīgi ieplānot arī pusdienas laiku un noteiktā laikā vakarā beigt darba dienu.

Pēc sava romāna «Sestā sieva» klajā laišanas marta sākumā, vēl neesmu sākusi aktīvi strādāt pie nākamās grāmatas, lai gan idejas un domas šaudās galvā. Es dodu sev pauzi atpūtai un grāmatu lasīšanai - tik daudz kas bija iekrājies, ko gribas izlasīt! Jā, tagad man ir daudz vairāk laika grāmatu lasīšanai. Ir, protams, žēl, ka sakarā ar sociālās distancēšanās noteikumiem nevaru rīkot autorvakarus un tikšanās ar lasītājiem. Bet šajā laikā saņemu ļoti daudz lielisku lasītāju atsauksmju par savu grāmatu. Tie ir laimīgi brīži!

Un arī grāmatas ar ierakstiem un autogrāfiem tiem, kuri to vēlas, sagādāju un nosūtu - pati aizeju uz veikalu, nesu mājās, ar spalvas kātu un tinti rakstu, žāvēju un pēc tam nosūtu. Es esmu atradusi veidus, kā pielāgoties šiem apstākļiem - un ir ļoti, ļoti labi tā vienkārši mājās pavadīt daudz laika kopā ar savējiem un grāmatām!» pastāsta rakstniece un pārdošanas menedžere Skandināvijā un Ziemeļeiropā vadošajā informāciju tehnoloģiju uzņēmumā «Tieto».

Maija Pohodņeva pieņem karantīnas noteikumus

Rakstniece un žurnāliste Maija Pohodņeva pastāsta, kā dzīvo šajā laikā: «Rakstniekam pašizolācija nav apgrūtinoša, jo ir zināms rūdījums. Lai uzrakstītu grāmatu, jāatsakās no apkārtskriešanas uz vairākiem mēnešiem, citreiz pat gadiem. Tas nāk komplektā ar vispārēju norobežošanos no kontaktiem ar citiem cilvēkiem, jo gadās, ka telefona zvans novirza domas no darba, bet bija taču nolemts rakstīt vismaz astoņas desmit stundas.

Tikko kopā ar Modri Pelsi pabeidzām grāmatu «Kaķu vārdotāja», kas man būs jau septītā. Tāpēc nepieciešamība turpināt sēdēt mājās un izolēties neko daudz dzīvē nesabojāja. Tikai turpinās tādas pašas pastaigas vientulībā vai ne vairāk kā viena cilvēka kompānijā, piemēram, pa nomaļu mežu, lai var kārtīgi un netraucēti padomāt. Taču manījusies attieksme pret sabiedrību. Tagad izvairos no cilvēkiem citu iemeslu dēļ. Karantīnas apstākļos pareizā pieeja ir nevis drudžaini stresot - ak Dievs, varu saslimt, bet gan - pieņemt, ka pats esi inficēts, tāpēc padomāt par to, kā neaplipināt citus. Karantīnas noteikumi tiek pieņemti, lai slimība neizplatītos. Tāpēc es mierīgi sēžu mājās, rakstu, nemaz neeju, kur potenciāli varētu būt daudz cilvēku, pastaigājos viena vai ar grāmatu rokā pasildos uz balkona, bet, lai nezaudētu saikni ar cilvēkiem un viņus iepriecinātu un uzmundrinātu, kopš ārkārtas stāvokļa sākuma katru dienu zīmēju pa kaķim, ko ielieku savā «Facebook» laika joslā. Varbūt kāds no zīmējumiem nokļūs jaunajā grāmatā. Mēdz teikt, ka kritiskas situācijas atmodina neizmantotus talantus. Taisnība vien būs, jo zīmējusi nebiju divdesmit deviņus gadus, tāpēc tie mincīši sanāk... dažādi. Tā nu mēs ar Runco sēžam abi divi dzīvoklī: es zīmēju, bet viņš pozē. Un mums kā vienmēr ir ļoti labi. Dažkārt gan aizeju uz mežu, jo caur purvu, kur īsti taku nemaz nav, līdz ezeram, cilvēki neiet. Tur nekad neviena nav.

Mans ieteikums: padomājam vispirms par citiem, sargājam viņus, iepriecinām pa labu gabalu un mazgājam rokas. Karantīna beigsies, un mēs atkal varēsim vākties kopā lielākos un mazākos bariņos. Gribētos, lai varētu sastapt visus, lai nevienu nebūtu aizslaucījis vīruss. Tāpēc izdarīsim visu pareizi, lai ap Jāņiem mēs par šo te visu (sviestu) būtu jau kārtīgi piemirsuši.»