Keramiķes un porcelāna mākslinieces – latviete Ingūna Skuja un amerikāniete Melisa Breidena – ir pāris gan dzīvē, gan mākslā. Viņas savas savienības divdesmit gadu laikā sarīkojušas vairāk nekā 40 personālizstādes un piedalījušās 140 grupu skatēs. Sastapām abas mākslinieces 13. martā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur viņas atklāja savu izstādi «Samsāra».
Dzīve skaistā vietā Daugavas senlejā - kā radīta mākslas tapšanai
«Es domāju, ka bez Melisas nebūtu tikusi tik tālu. Melisa bija ļoti liels atbalsts arī manai mammai. Pēdējos trīs gadus mamma dzīvoja pie mums mājās - darbnīcā Aizkraukles novada Sērenē. Neviens vīrietis nekad nebūtu darījis to, ko ir paveikusi Melisa. Tas tiešām ir ļoti labs atbalsts gan emocionāli, gan fiziski, gan garīgi. Ar mums dzīvo arī četrkājainie draugi - angļu seteri. Suns Džava diemžēl aizgāja uz citiem medību laukiem, jo, mums par lielu izbrīnu, saslima ar vēzi. Tagad ir Rūdis.
Pie mūsu mājas - darbnīcas ir dārzs, kurā aug tomāti un viss kas garšīgs. Savu dzīvesvietu nemitīgi «ķīlējam uz augšu». Es vēl paralēli strādāju Aizkraukles Mākslas skolā.
Mūsu ikdiena norit Aizkrauklē. Daugavas senleja - vieta, kurā dzīvojam - ir ļoti skaista. Mēs redzam pa logu Skrīveru ūdenstorni un Aizkraukles baznīcu, kas ir 12 kilometru attālumā, jo mūsu māja atrodas kalnā. Tiešām dzīvesvieta ir ļoti gleznaina, tā ir kā radīta romantiskai vientulībai un skaistai mākslas tapšanai,» savu ikdienu ieskicē māksliniece Ingūna Skuja. Viņa savai mīļotajai draudzenei Melisai Breidenai velta ļoti mīļus un siltus vārdus.
Cilvēki rādīja ar pirkstiem un aprunāja
Vaicājot dzīvesbiedrēm un māksliniecēm, vai sabiedrība aizvien met sprunguļus ratos, ņemot vērā, ka abas ir pāris reālajā dzīvē, Ingūna un Melisa atzīst, ka viegli nav. «Nekāds bonuss Latvijā tas nav, ja divas mākslinieces sievietes dzīvo kopā un strādā mākslā. Taču tā dzīvē ir sanācis. To, ko citi domā, nevar ņemt vērā. Tā nav mūsu darīšana. Visiem nekad nepatiksi. Ja ģimene atbalsta, tad visam citam nav nozīmes. Ja mēs uz pasauli skatāmies caur duālistisku domāšanas modeli, tad esam budistes un praktizējam dzenbudismu, un visas iekāres un bailes lēnām atkrīt. Protams, goda pilsoņa nosaukums, ko mums piešķīra, ļoti palīdzēja (2016. gadā dzīvesbiedres saņēma goda nosaukumu «Aizkraukles novada Goda pilsone»). Ja pirms tam veikalā cilvēki rādīja uz mums ar pirkstiem un aprunāja, tad šis bija solis uz priekšu. Pirms tam mēs esam gana «sistas». Šis tituls mums iedeva bruņas un aizsargāja mūs. Latvijā lietas virzās uz labo pusi,» stāsta Ingūna.
Atšķirīga valoda un tautība
Dzīvesbiedres kopš 2004. gada ir pieņēmušas dzenbudismu kā dzīvesveidu, filozofiju un ticību. Filozofijas ietekme atspoguļojas tandēma efektīgajos darbos, kas neatstāj mākslas mīļotājus vienaldzīgus. Mākslinieces sevi uztver kā atslēgu, kas atver durvis uz Samsāru - bezgalīgo pasauli.
Melisa un Ingūna ir tandēms it visā, tomēr taujājam, vai abām piemīt arī kas atšķirīgs. «Mūsu atšķirība ir tautība un valoda. Tā ir vislielākā atšķirība. Iemācīties latviešu valodu nav viegli. Un visu laiku - 20 gadus - runāt angliski arī nav viegli. Dažreiz tas kaitina, bet mēs to risinām. Melisa aizvien vairāk un vairāk runā latviski, un tas palīdz,» saka Ingūna.
Pastaiga krāšņajā un vērienīgajā izstādē «Samsāra»
Izstāde tapusi, atzīmējot abu mākslinieču sadarbības 21 gadu, kopš pirmās kopizstādes Rīgā 1999. gadā. Tad izveidojās radošais tandēms, un kopš tā laika visi darbi ir parakstīti ar abu uzvārdiem. Salikums «Skuja Braden» simbolizē citu, izdomātu personību, kas kā bandīts vai zaglis ir piesavinājies divu autoru identitāti.
«Skuja Braden» ekscentriskais raksturs neļaujas būt iegrožots formu radīšanā, tāpat kā to apgleznošanā. Tas ir ekspresīvs, eksperimentāls, nebaidās riskēt un meklēt jaunus ceļus. Mākslinieču autortehnika paplašina robežas, kas tradicionāli ir iespējams keramikā un porcelāna mākslā.
Piesakot jaunāko izstādi, mākslinieču augstās tehnikas darbi tika nosaukti pat par dēmoniskiem. Provokatīvā daiļrade asi norāda uz sabiedrībā esošajām problēmām, tajā skaitā vardarbību pret sievietēm un politiskajām spēlēm.
Mākslas darbu sadaļa «Cilvēki, ko mēs pazīstam, kurus mēs gribētu pazīt, un cilvēki, kurus mēs vairs negribam zināt» ir uz apaļiem šķīvjiem gleznotu portretu galerija.
No labās - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce velta izstādei atzinīgus vārdus un iepozē pie keramikas šķīvja, uz kura attēlots viņas portrets.
Mākslinieces portretējušas valsts prezidentu Egilu Levitu un eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
Rokgrupas «Opus pro» jaunā albuma «Būsim kopā arvien» vāciņa attēls keramiķu izpildījumā.
Ingūna Skuja laika periodā, kad Latvijā plosās koronavīruss, sasveicinās, paklanoties gluži kā japāņi.
«Martinsona portrets» un zīlnieces pareģotā ienaidniece
2016. gadā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika Latvijas keramikas konkurss «Martinsona balva». Mākslinieces izlēma izveidot vāzi, uz kuras ir Martinsona portrets. Melisa un Ingūna ieguva otro vietu, par ko sākotnēji neko neteica, lai gan izstādē tika teikts, ka tieši viņu darbs ir vislabākais. Pēc tam tika atklātas detaļas, ka balsošana nebūt nebija tik caurspīdīga. «Ārzemju komisijā bija 6-7 cilvēki, kas nobalsoja par mūsu darbu. Mums piešķīra otro vietu, par ko neko neteicām. Tad organizatori radīja izstādi, un visi darbi tika atvesti uz «Rīgas Mākslas telpu». Kad aizgāju uz izstādi, mūsu darba tur nebija. Kad jautāju, kur ir darbs, viņi atbildēja, ka mūsu mākslas darbs tika aizvests atpakaļ. Melisa ievietoja feisbukā ierakstu, ka tā ir cenzūra. Sākumā mēs šo pazemojuma krupi norijām. Melot ir viena lieta, bet, lai otrreiz noslēptu melus, ir jāmelo vēl vairāk. Žūrijai lika balsot trīs reizes. Ārzemju žūrija atzina: «Jums ir korupcija! Kāpēc jūs vispār mūs aicinājāt būt žūrijā?» Trešā vieta pamainījās, un mēs no pirmās vietas nokļuvām otrajā vietā. Žūrijai lika parakstīt dokumentu, ka to nedrīkst publiski stāstīt, bet mums izstāstīja. Darbs katalogā tika nofotografēts ļoti slikti - izgaismots un apgriezts otrādi -, un bija redzams tikai tā fragments. Medijos tika rādīta tikai otra puse. Pēc tam izskanēja viedoklis, ka mēs melojam, ka esam skandālistes. Ilona Romule ir (???) fonda turētāja, un viņa nebija paredzējusi, ka žūrija var būt citās domās. Viņi nebija sarunājuši, ko teikt. Ilona teica, ka balso tikai vienreiz, bet keramiķis Valentīns Petjko teica, ka balsoja trīs reizes. Kad jaunībā izšķīros, devos pēc padoma pie zīlnieces, lai uzzinātu, kā nu būs. Zīlniece man paredzēja, ka manas dzīves ienaidniece būs vārdā Ilona. Domāju, kura Ilona tā būs? Tagad es zinu. Cilvēka dzīvē notiek arī tā,» par piedzīvoto incidentu stāsta māksliniece Ingūna Skuja.
No kreisās - mākslinieču darbi «Senatnes zupa» un «Konceptuālais mēsls».
«Iekāres istabā» eksponētie mākslas darbi radīti, iedvesmojoties no japāņu Shunga grafikas, Sigismunda Vidberga mākslas, grieķu erotiskajām vāzēm un latviešu neķītrajām tautasdziesmām.
Altāris ir kā svētnīca, kur atstāt ziedojumus un aizlūgt atbalstam senču garus.
«Septiņi nāves grēki», kas liek aizdomāties par negatīvajām īpašībām, kuras mums piemīt.
«Septiņi dievišķie tikumi», kuri jāattīsta sevī. Kā teicis filozofs Imanuels Kants: «Tikums ir gribas morālais spēks, kalpojot pienākumu diktātam.»
Septiņi nāves grēki un septiņi tikumi nav atrodami Bībelē. Tos kā rakstura īpašības daudz senāk formulējuši antīkie filozofi Aristotelis un Sokrats.
