VAKARA ZIŅAS: Karīnas Račko erotiskā romāna "Samaitātā" tēli atdzīvojas uz skatuves

 
©Karīnas Račko privātais arhīvs

Kad romantiski erotisko bestselleru autore Karīna Račko strādāja pie savas trešās grāmatas «Samaitātā», aprakstot dejotājas Adriānas un Latvijas teātra jaunā talanta Rainera aizliegto, kaislīgo un nervus kņudinošām intrigām caurvīto mīlasstāstu, viņa pat nevarēja iedomāties, ka jau pēc gada fantāzijā uzburtie tēli atdzīvosies uz skatuves – «Royal Dance Studio» jutekliskajā un emocionāli piesātinātajā dejas izrādē. Vairāk par gaidāmo izrādi, radošumu un jūtu kaislībām stāsta rakstniece, «Samaitātās» autore Karīna Račko un «Royal Dance Studio» vadītāja, dejas izrādes idejas iniciatore un horeogrāfe Arita Kukuvasa.

Arita, kā radās ideja iestudēt pēc romāna «Samaitātā» motīviem dejas izrādi? Kas tevi uzrunāja šajā darbā?

Arita: - «Samaitātā» ir pirmā Karīnas Račko grāmata, ko izlasīju. Mani ieintriģēja jau pirmās lappuses, jo stāsts ir par dejotāju un viņas sajūtām. Karīnas emociju un notikumu raksturojumi ātri vien atrada ceļu uz maniem slēptākajiem sirds nostūriem, kas man pašai vēl līdz galam nebija pazīstami. Šķita tik jocīgi un pat baisi - kā nepazīstams cilvēks tik precīzi var raksturot tās sajūtas, kuras esmu piedzīvojusi? Neapšaubāmi Karīna spēj atrast īstos vārdus! Tā kā mana ikdiena vistiešākajā mērā ir saistīta ar deju, tad idejas rašanās ir tikai loģisks notikumu turpinājums. Tēlu līdzība, kutelīgā tēma un lielais emocionālais pārdzīvojums noteikti ir izrādes veidošanas motivācijas pamatā.

Pastāsti mazliet par «Royal Dance Studio»! Kā tavs dzīves ceļš aizveda līdz deju studijas vadītājas statusam?

Arita: - Deja ir bijis mans dzīves aicinājums, kopš sevi atceros. Dzīves līkloču rezultātā «Royal» deju studiju saucu par savu nu jau devīto sezonu. Šo gadu laikā mēs no 7 meiteņu hobija grupiņas esam nonākušas līdz 100 dejotāju pulkam. Ar katru sezonu kotējamies Latvijas deju pasaulē arvien augstāk. Acīmredzot kaut ko daru pareizi! Dažādos vecumos un līmeņos darbojamies mūsdienu moderno deju stilos. Šis darbs nekad neapnīk, jo ir tik dinamiski radošs. Tas pieprasa nepārtrauktu attīstību un pilnveidošanos. Tāpat kā deja.

Tu minēji, ka, tuvojoties «Samaitātās» pirmizrādei, intensīvi mēģinājumi notiek katru dienu. Kas ir sarežģītākais, ko nākas piedzīvot izrādes tapšanas procesā?

Arita: - Jā, mēģinām gandrīz katru dienu, jo visi vēlamies būt pilnībā pārliecināti par kvalitatīvu galarezultātu. Tas ir pats svarīgākais! Man laikam sarežģītākie ir tehniskie procesi, kas saistīti ar skatuvi, skaņu un gaismu. Esmu iztēlojusies, ko vēlos, bet ne vienmēr to iespējams tehniski īstenot. Tomēr komanda ir uzdevumu augstumos un cenšas panākt maksimālu manu ideju realizāciju. Esmu ārkārtīgi pateicīga arī par to, ka Karīna mani atbalsta dejas izrādes tapšanas procesā. Pretējā gadījumā sarežģījumi būtu arī ar scenāriju un tekstiem.

Karīna: - Es Aritai pilnībā uzticos. Reizēm patiešām šķiet, ka viņa jūt ar manām nervu šūnām, jo precīzi izprot katru «Samaitātās» niansi. Ir cilvēki, ar kuriem vienkārši uzreiz saslēdzas. Arita ir izlasījusi un dalījusies iespaidos arī par manu jaunāko grāmatu «Sasietā», tāpēc esmu droša - emocionālajā sfērā mēs daudzējādā ziņā esam uz viena viļņa.

Sabiedrības attieksme pret Karīnas Račko darbiem ir neviennozīmīga - «Samaitātās» tirāža desmit reižu pārsniegusi vidējo latviešu daiļliteratūras tirāžu, taču par spīti lielajam fanu un atbalstītāju pulkam netrūkst arī skarbu kritiķu un nelabvēļu. Kā jūs to uztverat un vai nebaidāties sastapties ar nosodījumu?

Arita: - Es Karīnas stāstam noticēju! Vēl vairāk - šis stāsts manī atmodināja iedvesmu un fantāziju. Kāpēc gan turēt sveci zem pūra? Gadu gaitā esmu sapratusi, ka izpatikt visiem nav iespējams un nav arī nepieciešams. Turklāt ar nosodījumu kaut kādā mērā dejotājas saskaras itin bieži stereotipu dēļ. Mēs studijā šo izrādi uzskatām par mākslu, nepārkāpjot savas nospraustās robežas, un tas ir pats galvenais!

Karīna: - Ar popularitāti es sadzīvoju jau divarpus gadus - esmu rūdīta un saprotu, ka, iemantojot lielu fanu pulku, arī no nelabvēļiem neizvairīties. Radošais darbs, ko veicu gan es, gan Arita, prasa milzīgu pašatdevi, laiku, spēku un emocijas, tādēļ zinu - sākumā negācijas var sāpēt. Man prieks redzēt, ka Arita ir stipra un pašpārliecināta. Domāju, viņa kritiku izvērtēs ļoti loģiski, aukstasinīgi un nepārdzīvos par nekonstruktīvu nosodījumu. Kā jau Arita teica, katram ir savas robežas. Cilvēki apkārt notiekošo uztver pēc savas pieredzes un izpratnes - visi nekad nesapratīs, nesajutīs, visiem nepatiks, un tas ir tikai normāli.

Visu rakstu lasiet šīs nedēļas "Vakara Ziņas" žurnālā