Mīlestība, laulības, flirts vai aprēķina attiecības droši vien ir tikpat seni kā cilvēce. Mūsdienās daudzas sirdis uz īsāku vai garāku laiku savieno internets, bet kā iepazinās pirms 100 gadiem? Arī pirms gadsimta cilvēki gribēja mīlēt, satikties, apprecēties vai slēgt lietišķu darījumu, piemēram, atrast naudīgu vīrieti vai sievieti. Ko viņi darīja? Progresīvāk domājošie rakstīja iepazīšanās vai precību sludinājumus. Tāpēc kad tad, ja ne Valentīndienā vajadzētu ieskatīties 100 gadu vecos iepazīšanās sludinājumos?
Eiropa mūs nesaprastu
Latvijas Nacionālās bibliotēkas 3. stāva ātrija galerijā skatāma Periodikas lasītavas krājuma izlase «Amora pasts». Tā iepazīstina ar pagājušā gadsimta pirmajā pusē izdotiem mīlai un laulībām veltītiem izdevumiem. Ja Rīgā tādu izdevumu nebūtu, tad nudien vajadzētu nopūsties, ka Eiropa mūs nesapratīs, jo XX gadsimta sākumā Eiropā parādījās pirmie žurnāli un laikraksti, kas bija veltīti galvenokārt privātiem sludinājumiem par iepazīšanos «precību un citos nopietnos nolūkos», teikts izstādes aprakstā. Vēl pirms Pirmā pasaules kara 1910. gadā Rīgā iznāca žurnāla «Precību Vēstnesis» 1. numurs, un maisam gals bija vaļā. Tolaik bija pieņemts savu likteņa lemto nolūkot radu saietos vai kaimiņos, bet ne jau meklēt ar sludinājumu. Toties attapīgākie ātri saprata, ka šāda veida žurnāli un laikraksti paplašināja iespējas iepazīties, jo caur vēstulēm varēja sarakstīties ar cilvēkiem visā Latvijā. Jā, bija jāpērk vēstuļpapīrs un markas, taču materiālos izdevumus kompensēja cerība, ka otrās pusītes izvēle būs daudz plašāka nekā tikai savā miestā.
Dzeltenās preses priekšteči
Izdevēji taupīja papīru, žurnāliem bija neliels formāts, un, tā kā cilvēki sākumā nebūt nerāvās iepazīties šādā veidā, izdevēji ievietoja daudz reklāmu. Peļņa taču jāgūst. Ar laiku šādos izdevumos līdz ar romantiskiem, asprātīgiem un lietišķiem sludinājumiem tika publicēti arī mīlestības tematikai veltīti raksti, padomi, stāsti un dzejoļi, modes un ceļojumu apraksti. Drukāja arī tenkas, attiecīga satura romānus un romantiskas bildītes.
Gribi precēties, uzrādi savu kapitālu!
XX gadsimta 20. gados iepazīšanās ar preses starpniecību kļuva par ierastu lietu. Pirmais pasaules karš beidzies, vīrieši krituši, pazuduši, sakropļoti. Bet atraitnes un jaunas meitenes alkst pēc mīlestības un vēlas apprecēties. Izdevumu kļuva vairāk, un tie sāka ne pārāk glītā veidā konkurēt - klajā nāca žurnāli un avīzes ar līdzīgiem nosaukumiem.
Droši vien laulību afēristi savus tīklus pinuši visos laikos, un arī pirms gadsimta viņus centās atmaskot. Bija nodibināts pat «Latvijas precību vidutājības birojs», sava veida starpnieks starp mīlas balodīšiem. Iepazīšanās kandidātiem prasīja aizpildīt plašu anketu. Gan jau pretendenti varēja nedaudz mānīties, šo un to piepušķodami, tomēr anketēšana bija nopietna. Vajadzēja norādīt vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, izglītību, pases numuru, ģimenes stāvokli, kapitālu, prasības precību kandidātam vai kandidātei un bija jāsamaksā reģistrācijas maksa.
Starp citu, precību žurnālā «Amora Niķi» līdzās sludinājumiem tika publicēti raksti par rokraksta analīzi. Kamēr viņš un viņa vēl nebija vaigā redzējušies, lai vismaz daļēji noteiktu, vai abi saderēs, tika doti padomi, kā pēc rokraksta atpazīt, kādas rakstura īpašības piemīt izredzētajai personai. Kas zina, cik potenciālo kandidātu tika atsijāts pēc tādas grafoloģiskās «ekspertīzes»…
20. gadu vidū tika uzrakstīta un izdota gan grāmata par laulību afēristu, gan precību biroja direktora atmiņas, un viņš nav slēpis arī savu iepazīšanās stāstu. Tā tikai varētu šķist, ka sievietes pirms apaļiem 100 gadiem bija tiklas, biklas un kautrīgas. Nekā. Tās, kuras dzelzi kala, kamēr tā karsta, sava iecerētā sirdi devās iekarot klātienē, līdzi ņemot dāvanas. Tādu situāciju piedzīvojis arī precību biroja direktors, kad jaunībā kopā ar draugiem ievietojis iepazīšanās sludinājumu.
Ņem mani, un dabūsi manu pūru
Krājuma izlases «Amora pasts» saturu veidojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas lasītavas galvenā bibliogrāfe fondu izpētes jomā Kristina Papule. Viņa stāsta, ka iepazīšanās un precību sludinājumi ir sava laika spogulis. Iepazīties gribēja visi sabiedrības pārstāvji, sākot ar tirgotājiem un ierēdņiem un beidzot ar kara invalīdiem un atraitnēm. Kristina aicina mūsdienās šos 100 gadu vecos sludinājumus lasīt kā vēstures liecību. Tos rakstot, cilvēki veidoja to, ko tagad dēvē par pašbildi. Ja mūslaikos selfijā gribas sevi izskaistināt ar dažādu mobilajās ierīcēs iebūvētu filtru palīdzību, tad tolaik sludinājumos cilvēki sevi demonstrēja ar teksta starpniecību. Viņi godīgi rakstīja par savām, individuālajām, personīgajām vajadzībām un prata tās formulēt. Sludinājums ir neizskaistināts teksts, tas nav piepucēts avīžraksts. Kristina priecājas, ka cilvēki tolaik rakstīja bez pustoņiem. Ja gribēja bagātu sievu, tad tieši tā norādīja, ja gribēja apprecēties - pateica tiešā tekstā un uzskaitīja, kas būs pūrā. Romantiķi citēja dzejoļus vai rakstīja savas vārsmas, praktiķi ievietoja lietišķu informāciju. Piemēram, kino darbinieks meklēja naudīgu kundzi un piebildis, ka laulības nav izslēgtas. Vairāki sludinājumu autori atklāti izstāstījuši, kāpēc viņiem vajag pārtikušu partneri - jāpērk instrumenti darbam, nepieciešams attīstīt biznesu.
Tā laika ļaudīm pat ziepju operas nebija jāskatās, kaislības situšas augstu vilni viņu pašu dzīvē. Piemēram, divi Amora bultas skartie sākuši sarakstīties, bet kādā brīdī dāmai apnicis. Viņa, neko nepaskaidrojot, pārtrauc saraksti un pazūd. Visbiežāk tā rīkojušās sievietes, vīrieši - ne. Tad sašutušais un atraidītais kandidāts apbēris redakciju ar vēstulēm un tērpinājis, kāpēc izredzētā rīkojusies tik nejauki.
Pusamerikānietis un maza nerātne
Sludinājumos tika izmantoti segvārdi, un arī pēc tiem var spriest par XX gadsimta sākuma valodu, cilvēku interesēm. Teiksim, tajā laikā dejot bija moderni, un segvārdos pavīd deju stilu nosaukumi. Bijis daudz Napoleonu, kāda dāma sevi dēvējusi par mazu nerātni, bet cita - par jautras dabas atraitni. Naudīgākie tā arī rakstīja, ka kapitālists vai kapitāliste vēlas iepazīties. Kādu sludinājumu parakstījis materiāli nodrošināts tautu dēls, citu - tautiete - darba rūķe un pat pusamerikānietis.
Daži, lai izceltos, sludinājumu rakstīja angliski. Vēlāk iepazīties kārie rīkojās vēl izsmalcinātāk. Lai nav jāpērk kaķis maisā, viņi nogādāja izdevuma redakcijā savu foto, un, ja sludinājums kādu bija ieintriģējis, tad tas varēja aizsoļot uz redakciju un apskatīt bildi.
100 latu pūra nauda
Kāds ar kapitālista ķērienu apveltīts izdevējs piedāvāja 100 latu pūra naudu un 500 latu kā gada prēmiju tiem, kuri būs iepazinušies un apprecējušies ar viņa izdevumā publicēto sludinājumu starpniecību. Nav ziņu, ar kādu rezultātu šis vilinošais piedāvājums beidzies.
