VAKARA ZIŅAS. Rakstniece Račko mainījusies pēc dārga cilvēka zaudējuma

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Populārās jaunās rakstnieces, zobārstes un romantiski erotisko romānu «Saplēstās mežģīnes», «Debesis pelnos» un «Samaitātā» autores Karīnas Račko dzīvē šis ir īpašs pārmaiņu laiks – viņa nodibinājusi pati savu uzņēmumu un izdevusi ceturto grāmatu «Sasietā». Sarunā ar »Vakara Ziņām» rakstniece pastāsta, kādus likteņa pārbaudījumus viņa izturējusi aizvadītā gada laikā.

Nodibina uzņēmumu un izdod pati savu grāmatu

«Esmu pateicīga izdevniecībai par līdzšinējo sadarbību, tomēr sava neatkarīga uzņēmuma dibināšana bija rūpīgi pārdomāts, loģisks un likumsakarīgs solis izaugsmē un attīstībā gan kā autorei, gan personībai,» savu nozīmīgo lēmumu pamato Karīna.

Šis solis vainagojies panākumiem, jo Račko jaunā grāmata «Sasietā» jau pirmo dienu laikā pēc parādīšanās tirdzniecībā guvusi Latvijas mērogam neraksturīgu pieprasījumu un kļuvusi par vēl vienu bestselleru. Nedēļas laikā apkopotā statistika apliecinājusi, ka pirmie 6000 eksemplāri drīz būs izpārdoti, tādēļ tipogrāfijai jāsteidz drukāt otro tirāžu.

Kā dzīvot pēc piedzīvotās nodevības?

««Sasietā» ievērojami atšķiras no maniem iepriekšējiem darbiem, jo tajā esmu pārkāpusi vienu no romantiskā žanra klasiskajiem pamatprincipiem,» intrigai atklāj Karīna. «Mazliet raizējos, kā to uztvers fani, tomēr saņemu sajūsmas pilnas atsauksmes - lai arī «Sasietā» tiek dēvēta par manu emocionāli intensīvāko un smagāko stāstu, daudziem tā ir kļuvusi par mīļāko grāmatu. Lasītājas apgalvo, ka «Sasietā» ielaužas sievietes zemapziņā. Lielākā daļa pašas reiz ir piedzīvojušas nodevību un labi zina, cik daudz laika un spēka nepieciešams, lai saliktu sevi kopā pēc tam, kad salauzusi mīlestība, tādēļ ir viegli identificēties ar galveno varoni un viņas pārdzīvojumiem.»

Mīlestība pret jūru

Jaunā romāna «Sasietā» darbība lielākoties risinās pie jūras, kas ir arī pašas Karīnas sirdsvieta: «Jaunajā grāmatā apzināti atspoguļoju savu mīlestību pret jūru,» stāsta Karīna. «Tā ir mana galvenā iedvesmas vieta, miera osta, kur atpūsties, pārdomāt dzīvi, smelties spēku un uzlādēties. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju dabas skaistumu. Šoruden pati par pārsteigumu secināju, ka vairs nevēlos pavadīt brīvdienas Rīgā. Katru piektdienu pēc darba mēroju divsimt kilometru garo ceļu uz Saunagu, mazu Kurzemes zvejniekciematiņu, kur atrodas manas dzimtas mājas. Vietējo iedzīvotāju tur ir ļoti maz, apkārt mežs un mežonīga daba. Iekurinu kamīnu, aizstaigāju līdz jūrai, kas plosās rudens vētrās, un līdz sirds dziļumiem sajūtu - pasaule ir tik skaista! Šobrīd, šajā dzīves posmā, lauku vientulība, vienkāršība, klusums un miers ir tieši tas, pēc kā tiecos.»

Vērtību pārvērtēšana

«Agrāk uz Saunagu braucu tikai vasaras sezonā, bet šogad viss mainījās. Medijiem vēl neesmu to stāstījusi, taču maijā man nācās tikt galā ar smagu zaudējumu: strauji un negaidīti aizgāja viens no maniem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem - mana omamma. Viņa man bija kā otra mamma, un manas skaistākās bērnības atmiņas veido tieši mirkļi no mūsu kopā pavadītā laika laukos. Omas aiziešana atstāja dziļas pēdas manā pasaules redzējumā, vērtību sistēmā, attieksmē pret dzīvi un dzīvību. Omamma zināja, ka mīlu Saunagu tikpat ļoti kā viņa, un reiz lika apsolīt, ka nekad un nekādos apstākļos šo īpašumu nepārdošu. Iespējams, tagad mani turp velk tik ļoti arī tādēļ, ka beidzot esmu sajutusi omammas uzticību, atstāto mantojumu un atbildību par to ne tikai praktiski, bet arī emocionāli,» vaļsirdīgi atklāta ir rakstniece.

Vai tiešām mani var tik ļoti mīlēt?

«Šoruden sapratu, cik ļoti esmu mainījusies,» vaļsirdīgi atzīst Karīna. «Kopš pirmās grāmatas iznākšanas pirms diviem gadiem mana ikdiena ir bijusi intensīva un emocionāli ļoti piesātināta. Dzīve norūda ik uz soļa. No tās meitenes, kura uzrakstīja «Saplēstās mežģīnes», nekas daudz vairs nav palicis pāri. Esmu izaugusi. Zināmā mērā - nocietinājusies. Tas, kas man agrāk būtu licis satraukties un pārdzīvot, tagad šķiet vistīrākie sīkumi. Es ļoti novērtēju sava vīra atbalstu - šajā garajā ceļā viņš ir bijis man blakus ik uz soļa. Bez viņa pamudinājuma un palīdzības man nebūtu pieticis drosmes daudziem svarīgiem lēmumiem, tostarp arī sava uzņēmuma radīšanai. Reizēm ir grūti pat noticēt - vai tiešām mani var tik ļoti mīlēt? Nesen dzirdēju trāpīgu teicienu: «Arī tad, ja visa pasaule būtu pret mani, viņš stāvētu man līdzās un padotu patronas.» Abi ar vīru pasmējāmies un nospriedām, ka tas ir par mums,» stāsta Karīna.

Rudens smeldze un saulriets

«Septembrī un oktobrī es parasti kļūstu melanholiska, man nepatīk aukstums, negribas palaist vaļā vasaru,» teic rakstniece. «Taču šogad es mācos mīlēt rudeni. Tikai tagad esmu sapratusi, ka tā smeldzei piemīt īpašs skaistums - vērot, kā vakaros pļavas ietin miglas vāli, kā saulrieta košās krāsas kļūst bālākas un jūras viļņu bangas pieņemas spēkā. Manās līdzšinējās grāmatās darbība lielākoties risinājusies vasarā, taču tagad esmu sākusi strādāt pie piektā darba, kur sižets notiks tieši rudenī,» viņa raksturo rudeni.

Darbs pie nākamās grāmatas ir tikai nupat sācies, taču Karīnai Račko jau ir skaidra vīzija par stāsta vēstījumu un ideja nosaukumam. Rakstniece sola, ka jaunais romāns grāmatnīcu plauktos nonāks nākamajā rudenī.