Vairāk nekā nedēļu dziedātājs, grāmatu autors Andris Kivičs bija neziņā, kur pazudusi viņa mīļotā sieviete Liene Skulme, ar kuru kopš jaunā gada nebija pavadījis šķirti ilgāk par desmit stundām. Pa šo laiku Skulmes radinieki vērsās pie preses, paziņojot, ka Andris pacēlis roku pret Lieni un tāpēc viņa tiek slēpta, pats mūziķis nonāca slimnīcā, jo no stresa un neziņas teju vai juka prātā.
Andra tālrunī ziņojumi pienāca no dažādām Latvijas vietām un cilvēki stāstīja dažnedažādas versijas, kur varētu būt pazudusi viņa mīļotā, līdz aizvadītās nedēļas nogalē mobilajā lietotnē «WhatsApp» pienāca ziņa, ka viņa mīļotā atrodas Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža». Andris uz karstām pēdām devās uz Jelgavu, kur arī atrada savu Lieni. Lai arī daži mediji apgalvo, ka Andris ir sasitis Lieni un viņai ir šuves uz pieres un lauzts deguns, Liene izskatās lieliski un uz sejas nav nekādu vardarbības pazīmju.
Aizvadītā nedēļa tev bijusi stresa un neziņas pilna, jo paniski meklēji Lieni pēc tam, kad bijāt sastrīdējušies pie Nacionālā teātra un tava mīļotā sieviete bija gluži kā akā iekritusi.
Andris: Pēc mūsu strīda pie Nacionālā teātra es uzzināju, ka Liene ir pie brālēna Carnikavā. Tas mani pārsteidza, jo gadu, kamēr esam kopā, neviens brālēns nav interesējies, kā Lienei iet un kā viņa jūtas. Nākamajā dienā nemitīgi zvanīju Lienei uz mobilo, bet tas bija izslēgts. Mēs esam arī iepriekš sastrīdējušies, labi, tad nenāc vienu vakaru mājās, bet nākamajā vakarā jau tā kā vajadzētu atgriezties.
Liene man piezvanīja vakarā un teica, kas dodas uz Liepājas klosteri, bet, tā kā mēs bijām sastrīdējušies, man nebija pārliecības, ka viņa runā patiesību. Biju tikko kā atbraucis no koncerta un mazliet iedzēris un sadusmojos, ka viņa vēl nav mājās. Tobrīd nenoticēju Lienei, jo domāju - kādā sakarā viņa ir klosterī. Turklāt viņas balss tembrs nebija bēdīgs, viņa neteica: «Vecīt, mani spundē klosterī, močī man pakaļ!» Tajā brīdī vēl nenojautu, ka tā patiesībā ir daļa no Lienes ģimenes plāna.
Nākamajā dienā ievietoju «Facebook» profilā videovēstījumu un aicināju cilvēkus atsaukties, jo meklēju Lieni. Pirmā informācija, ko saņēmu, - Liene atrodas Liepājā klosterī. Sāku apzvanīt klosterus un secināju, ka apstiprinājumu šai informācijai nesaņemšu. Zvanot uz vienu no klosteriem un stādoties priekšā, ka zvana Andris Kivičs, pretī saņēmu «hi-hi» un «ha-ha», un man teica, ka varbūt viņa šeit ir, bet varbūt arī nav un to nevarot atklāt, kā arī klostera māsa stāstīja, ka esot paticis mans raidījums «Rampas ugunis». Ar mani centās runāt ar humoru, bet nekādu pavedienu par Lienes esamību šajā klosterī nebija.
Sazinājos ar vairākiem cilvēkiem, bet no vienas savas pareizticīgās paziņas uzzināju, ka klosterī kurš katrs nemaz tik viegli no ielas nevar tikt. Tad arī sajutu, ka nav jēga braukt uz šo klosteri. Pat ja arī viņa ir klosterī, mani neviens tur iekšā nelaidīs.
Tāpat nemitīgi gan mesindžerī, gan «WhatsApp» pienāca pretrunīga informācija no cilvēkiem, kas it kā redzējuši Lieni Liepājā Karostas teritorijā, tad pie tirgus zivju paviljona kopā ar mācītāju. Es zinu, ja Latvijā pazūd cilvēks, tad daudzi sadodas rokās un palīdz sameklēt, bet šinī gadījumā es saņēmu tik daudz nepatiesas informācijas. Man zvanīja no Madonas, Smiltenes, Rīgas un Cēsīm, ka redzējuši Lieni šajās pilsētās. Ļoti daudz murgainas informācijas pienāca.
Cik dienas tu viņu izmisīgi meklēji, līdz atradi?
Andris: Desmit pilnas diennaktis Liene bija bezvēsts pazudusi. Šīs dienas es biju neziņā, stresā un panikā, jo mēs kopš jaunā gada nebijām pavadījuši viens bez otra ilgāk nekā desmit stundas. Un es zinu, ka Liene nav baigais karavīrs, kas speciāli mani spīdzinātu un nenāktu mājās. Vēl pieļāvu, ka viņa var augstākais trīs dienas iespītēties un nedot par sevi ziņu, bet, kad aizgāja ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā un devītā diena, es vairs nezināju, ko domāt. Sakontaktējos ar vienu sievieti, kas ir nodarbojusies ar bezvēsts pazudušajiem cilvēkiem, un puisi, kuram ir pazīšanās dažādās iestādēs. Tāpat ar savu draugu Igoru Lingu pārspriedām variantus, kur Liene varētu būt.
Šīs dienas, ko pavadīju bez Lienes, ir briesmīgākās manā mūžā. Labāk salauzt kāju, bet dzīvot neziņā, kur ir tavs mīļotais cilvēks, ar kuru tu nonstopā esi bijis kopā, - tā tik tiešām ir elle.
Tajā pašā laikā es nešaubījos, ka Liene mani mīl, jo mūsu mīlestība ir liela.
Tajās trakajās, stresa pilnajās dienās tu taču nokļuvi arī slimnīcā.
Andris: Sestdien nospēlēju vienu koncertu, bija paredzēta vēl viena uzstāšanās, bet jutu, ka vairs nevaru. Sestdien, svētdien, pirmdien un otrdien sēdēju mājās, dzēru sarkano vīnu un gāju gulēt. Tas bija vienīgais, ko spēju darīt. Stress bija nenormāls, rokas trīcēja, un pulss bija augšā. Sapratu, ka man vajag lietot zāles, bet nekā tāda mājās nebija, līdz ar to sēdēju, dzēru vīnu un nemitīgi skatījos telefonā, vai nav kāda informācija parādījusies. Tā bija devītā diena bez Lienes, kad nokļuvu Stradiņa slimnīcā ar aritmiju. Ja kāds netic, var pārbaudīt.
Kā jau esmu iepriekš teicis, mēs tiešām viens bez otra nevaram. Ja aizeju uz veikalu, Liene man zvana un vaicā, kur tik ilgi esmu prom. Tāpēc man bija škrobe, ka viņa nevar padot ziņu par sevi jau vairākas dienas. Ļoti cerēju, ka Liene nokļūs pie kāda sakaru līdzekļa un piezvanīs.
Liene, vai tu zini Andra tālruņa numuru no galvas?
Liene: Jā, tas ir vienīgais no tālruņa numuriem, ko zinu no galvas.
Andris: Es, starp citu, arī zinu Lienes telefona numuru.
