VAKARA ZIŅAS: Artis Robežnieks: Man ir ļoti viegli ar Rēziju un Vitu

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 photo agency, Jānis Deinats/Fotocentrs

Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvo režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudētā komēdija «Neiespējamā misija», kurā galveno taksometra vadītāja Džona Smita lomu atveido aktieris Artis Robežnieks. Sarunā pirms pirmizrādes aktieris atklāj, kādas ir viņa attiecības ar automašīnām, kur radis iedvesmu, lai spēlētu divu sieviešu mīļāko, un izrādās, ka šajā izrādē viņš jau ir spēlējis pirms 20 gadiem. Tāpat sarunas noslēgumā Robežnieks piebilst, ka nav liels pļāpa un gari un plaši nemīl runāt.

Kā Artis Robežnieks pārvietojas pa galvaspilsētas ielām - ar tramvaju, trolejbusu, automašīnu vai kādu citu transporta līdzekli?

Es braucu ar savu mašīnu.

Tā noteikti ir mierīgāk, jo tad neviens neuzdod jautājumus, negrib aprunāties un noskaidrot teātra jaunāko repertuāru?

Tā nav garantija, jo tāpat kāds var pamanīties, lai mani apstādinātu. Kāds var arī šajā laikā piezvanīt. Ja esmu pie auto stūres, tad uzlieku «bluetooth» sistēmu un runājos. Nedod Dievs, ka ar telefonu pie galvas varētu stūrēt, jo tas taču ir pret noteikumiem.

Tad esat apzinīgs autovadītājs, ievērojat Ceļu satiksmes noteikumus?

Ir jāievēro iespēju robežās! Braukt man ļoti patīk. Pēc nepieciešamības stūrēju arī tālākus ceļa gabalus. Man patīk būt sava laika un ceļa noteicējam, jo, braucot ar savu auto, tu jebkurā brīdī vari apstāties un izvēlēties maršrutu, bet ar autobusu tā vis nevarēs. Brauciens ar auto ir sava veida atslodze.

Tas noteikti ir nozīmīgs notikums, ka jaunā teātra sezona pašam sākas ar pirmizrādi un galveno lomu tajā?

Turklāt Lielajā zālē. Tie bija divi mēģinājumi dienā, kas sākās jau augustā. Mēs, daudzi aktieri, jau visu augustu rāvāmies melnās miesās, jo pirmizrāde jau nav tikai Lielajā zālē, bet arī izrādēm Kamerzālē un Mazajā zālē.

Es šajā laikā atpūtos pagājušajā gadā, taču visu laiku jau nevar atpūsties, ir arī jāstrādā. Darbs ir darbs! Nav jau nekas tāds ārkārtējs, bet galvenā loma kaut kādā ziņā vienmēr ir saviļņojoši.

Jūs «Neiespējamajā misijā» atveidojat taksometra šoferi, kuram ir hiperaktīva mīlas dzīve. Turklāt nevis viena, bet veselas divas dzīves ar divām sievām, savukārt reālajā dzīvē daudzu gadu garumā esat ģimenes cilvēks. Kur meklējāt prototipu, no kā iedvesmoties, lai atveidotu tik nadzīgu mīlnieku, kas pagūst aplidot divas dāmītes?

Viss ir uzrakstīts, atliek tikai izdarīt un nospēlēt. Nekas īpaši nav jāmeklē. Es domāju, ka skatītājiem pašiem ir zināmi daudzi prototipi, un tad nu viņi varēs salīdzināt.

Šī izrāde man ir kā atkalsatikšanās ar šo lugu, ko jau vienreiz esmu spēlējis. Pirms 20 gadiem šo izrādi bija iestudējis režisors Ģirts Nagainis. Toreiz galveno varoni - taksistu - spēlēja Pēteris Liepiņš, bet taksista kaimiņa un drauga lomu jeb - pareizāk būtu teikt - taksista bēdubrāli atveidoju es, savukārt šajā iestudējumā to spēlēs Lauris Subatnieks.

Jūsu atveidotā taksista sievas izrādē spēlē Rēzija Kalniņa (Mērija Smita) un Vita Vārpiņa (Barbara Smita). Noteikti fantastiska sajūta būt uz viena skatuves ar tādām teātra prīmām?

Divas burvīgas partneres - Rēzija un Vita. Man ar viņām ir ļoti viegli uz skatuves darboties, nu bet - tādas teātra granddāmas! Es ceru, ka arī viņām ar mani ir viegli.

Vai viss gatavs pirmizrādei?

Jānāk un jāskatās! Pēc paskata mēs visi izrādes varoņi esam stilīgi, ievērojot 70. gadu stilu un modi. Šo lugu nevar modernizēt, jo visā darbībā ir iesaistīts ciparu analogais telefons. Tādēļ izrādes darbību nevar pārcelt uz mūsdienām un mobilajiem tālruņiem, jo tad zūd ticamība. Ir lietas, kas ir iespējamas tikai tālajos 70. gados.

Es gaidu pirmizrādi un gaidu arī skatītājus, jo komēdija jau bez skatītāja nav iespējama. Jebkura cita satura izrāde tapšanas procesā ir iespējama bez skatītāja, bet komēdijā ir jādzird skatītāju smiekli. Komēdija piedzimst tikai tad, kad zālē ienāk skatītājs, jo visu laiku mēs mēģinām jokus klusumā. Ir svarīgi, ka ir klāt publika, kas sāk reaģēt, un tad arī izrāde veidojas tālāk...

Jūs esat sociālajos tīklos?

Praktiski neesmu. Skaitos piereģistrējies, bet nekādu aktīvo darbību nepiekopju. Nepiedalos arī diskusijās un sarunās. Ir taču pietiekami daudz ko citu darīt, nevis darboties sociālajos tīklos. Ja tu nebūsi sociālajos tīklos, tas nenozīmē, ka tāpēc nebūs ko darīt un dzīve paliks neinteresantāka.

Kuras ir pašam labākās atpūtas vietas, kur ir vēlme atgriezties?

Ja pilnībā gribas atslēgties, tad labāk ir aizbraukt kaut kur ārpus Latvijas. Protams, Eiropas Savienības robežās jau tāpat var sasniegt ar tālruņa palīdzību, bet, ja arī sasniedz, tas tik ļoti neskar un neuztrauc, kā atrodoties mājās. Man patīk doties tur, kur saulīte un silts, kur caurspīdīgi zils ūdens - uz Krētu vai Rodu, lai var pasnorkelēt un pavērot zivtiņas.

 

Rīgas namu pārvaldnieks