VAKARA ZIŅAS. Aiva Vīksna: Varēju sēdēt mājās un raudāt, bet izgāju sabiedrībā!
Viņa ir latviešu uzņēmēja un filantrope. No malas nekad nepateiksiet, ka pirms pieciem gadiem allaž veiksmīgās Aivas Vīksnas dzīvē bija iestājusies «melnā strīpa», kuru viņa pārvarēja, iesaistoties katamarānu ražotnes biznesā.
Vienmēr, skatoties uz jums TV ekrānā un lasot žurnālos intervijas ar jums, liekas, ka esat bezgala laimīga un veiksmīga sieviete, kas zina šo veiksmes atslēgu, kā vadīt biznesu un kļūt bagātai ilgtermiņā.
Tā kā esmu izbraukājusi visu Eiropu, jāatzīst, ka Latvijā vispār dzīvo spēcīgas sievietes. Kāpēc tad mēs esam tik stipras!? Es biznesā esmu teju 30 gadu. Manā gadījumā, kad sāku darboties biznesā, nebija tik plaši attīstītas dažādas tehnoloģijas, jo tobrīd sociālisms mainījās uz kapitālismu. Tas bija 1991. gads, kad Barikāžu laikā piedzima meita un es mācījos Latvijas Universitātē par ķīmijas skolotāju. Tobrīd bija lielais pārmaiņu laiks. Zināju, ka iegūšu diplomu un varēšu strādāt par ķīmijas skolotāju, bet es vēlējos kaut ko citu. Mani ieinteresēja bizness, es gribēju saprast, kas ir bizness. Ja es nepamēģināšu, nekad neuzzināšu! Un tā mēs ar vīru 1991. gadā uzsākām kopīgu biznesu. Pa šo laiku mums ir bijuši biznesi dažādās nozarēs, sākot ar Rīgas Centrāltirgus kiosku un beidzot ar katamarānu būvniecību. Toreiz šī niša, lai veidotu biznesu, bija ļoti plaša, bet nebija zināšanu. Tāpēc arī gribu iedvesmot mūsdienu jaunos cilvēkus, ka tagad jauniešiem ir ļoti daudz zināšanu, bet biznesa nišu ir mazāk. Taču, ja ir vēlme un jūs «kutina mazs velniņš» pamēģināt veidot savu biznesu, noteikti vajag to darīt. Pirmkārt, tagad ir ļoti daudz informācijas. Otrkārt, ja nepamēģināsi, tad nožēlosi. Un bez tā visa, ko es te minēju, ir ļoti daudz atbalsta programmu, kas palīdz, un neesi vairs viens. Šobrīd jauniem cilvēkiem, kas uzsāk biznesu, ir ļoti daudz drošības spilvenu.
Redz, bet ar visiem drošības spilveniem bizness var ciest sakāvi, un visa ieguldītā nauda ir vējā. Un ja vēl biznesa izveidē ieguldīts savs īpašums, ir iespēja pat palikt bez mājvietas?
Ja mēs izdomājam, ka kaut ko vēlamies, vispirms ir jāizplāno un jāuzraksta biznesa plāns, bet bizness ir bizness, un tas var arī neizdoties. Biznesā ir jāriskē un jālec aukstā ūdenī. Taču ir nepieciešams glābšanas riņķis. Jo nevar biznesā ieguldīt visu, kas pieder. Taču, ja ir jāiegulda māja vai dzīvoklis, kur dzīvo visa ģimene, tad jāskatās, vai to var darīt. Ir jāzina, ka, ejot biznesā un investējot tajā savus līdzekļus, mums jārēķinās, ka varam zaudēt, un ar to jāsamierinās. Ja neesam gatavi samierināties, tad nevaram iet biznesā, jo mēs salūzīsim un iedzīvosimies depresijā. Tajā brīdī, kad tiek uzsākts bizness, ir jābūt nobriedušai personībai un jābūt gatavai zaudēt naudu. Ja neesmu gatava, tad nedrīkstu iet biznesā.
Un ja runājam par nākamo soli, kas jāievēro, uzsākot biznesu, šim biznesam jābūt tādam, kas patiks ļoti daudziem, nevis tikai pašam. Ja tas ir tikai personisks hobijs, tad tam arī vajadzētu palikt hobija līmenī. Mans hobijs ir fotografēšana. Jā, es ielieku šīs bildes sociālajos tīklos, bet tās nav domātas tirdzniecībai un tas nav mans bizness. Var jau būt, ka vecumdienās es pilnveidošu savas iemaņas fotografēšanā un tas kļūs par mazu hobija biznesu. Taču tas nav bizness. Te arī ir tā atšķirība. Cilvēki bieži vien no sava hobija vēlas izveidot biznesu, bet nesanāk, un tad seko liela vilšanās. Tāpēc bizness dzelžaini ir jāatšķir kā bizness - ar biznesa plānu un naudu.
Kāda situācija ir Latvijā, vai uzņēmumus lielākoties dibina un vada sievietes vai stiprais dzimums?
Mēs Eiropā esam otrajā vietā aiz Luksemburgas, kur lielākoties biznesā ir sievietes. Vienīgi Luksemburgā ir maza specifika, viņi skaita arī pašnodarbinātās sievietes biznesā. Ja mēs arī savas pašnodarbinātās dāmas pieskaitītu, tad mums arī būtu lielāka datubāze.
Latvija ir otrajā vietā. Mums ir 46% sieviešu biznesā no kopējā uzņēmēju skaita. Mēs šajā jautājumā pārspējam pat Igauniju. Latvijā sieviešu vidū dominē mazais mikrobizness, bet ir arī sievietes, kas pārstāv vīriešu biznesus. Jebkurā gadījumā sievietes Latvijā lielākoties biznesā pārstāv empātiju jomas - skaistumkopšanu un dvēseliskās jomas, bet ir arī izņēmumi, piemēram, stikla ražošana - Jana Zubricka, un man pašai ir katamarānu bizness.
Pastāstiet, kā radās ideja par ekskluzīvu katamarānu ražotni?
Tas bija romantisks stāsts, kā es pievērsos šim biznesam. Tā kā biznesā nav tikai rozes, bet ir arī ērkšķi, tad manā dzīvē bija iestājies drūmāks posms. Biju nopirkusi biļeti uz Latvijas Nacionālās operas baletu «Gulbju ezers», jo man bija nepieciešams pārdomu laiks. Protams, es varēju sēdēt mājās un raudāt, bet es izgāju sabiedrībā. Un nejauši man blakus apsēdās francūzis, kas bija izveidojis uzņēmumu Latvijā un būvēja katamarānus. Mēs sākām runāt par dzīvi, un es viņam palīdzēju uzņēmumā sakārtot grāmatvedības jautājumus. Un jau vēlāk viņš mani uzaicināja pievienoties uzņēmumam kā partnerei. Uz ko es atbildēju, ka vispirms paburāšu un pārbaudīšu, vai man nav jūras slimības. Ja nebūs, tad pievienošos. Noburāju divus mēnešus, un man iepatikās, tāpēc pievienojos. Šajā biznesā esmu tikai piecus gadus, un pirms diviem gadiem mēs sadalījām biznesus. Mans partneris aizbrauca uz Franciju, jo viņam dažādu apstākļu dēļ izmainījās dzīve, un es paliku būvēt katamarānus Latvijā. Mana katamarānu ražotne Engurē «O Yachts» katamarānus eksportē tikai uz ārvalstīm. Mūsu klienti ir no Itālijas un Francijas. Valstis, kur vairāk vai mazāk ir attīstīta burāšana un tradīcijas.
Jūs neesat tikai ilgspēlētāja biznesā, bet arī ģimenes dzīve jums ir stabila un noturīga daudzu gadu garumā.
Ir lietas, ko mēs ar vīru darām kopā, un ir lietas, ko atsevišķi. Jā, mums arī ar vīru šobrīd ir kopīgs bizness - izdevniecība «Lietišķās informācijas dienests», kas 17. maijā svinēs 26 gadu jubileju.
Abi esam tik ilgus gadus kopā, jo laikam esam sapratuši, kā sabalansēt savas attiecības un netraucēt vienam otru. Es arī citiem jauniem pāriem saku, ka mēs katrs esam personība un tāpēc mums vienam otru ir jārespektē un jāizturas ar cieņu. Man ir savi hobiji, vīram savi, un mūsu bērniem pavisam citi hobiji. Taču mēs respektējam viens otru kā cilvēku, kā personību. Ja ģimenē sāk ar audzināšanas metodēm, tad daudz kas jūk. Par laimi, mūsu ģimenē nepastāv audzināšana, jo mēs ieklausāmies viens otrā.
Mums laulībā ir dzimuši divi bērni - meita Lauma (28) un dēls Oskars (20), un mazmeitiņai ir trīs gadi. Tā ir pati skaistākā dāvana manā mūžā, ka meita manā dzimšanas dienā - 8. novembrī - dāvāja mazmeitiņu. Mums dzimtā ir izveidojusies kāda īpaša tradīcija. Es savai mammai piedzimu, kad viņa bija 24 gadus veca, man meita piedzima arī 24 gados, un arī manai meitai piedzima meitiņa 24 gadu vecumā. Šī tradīcija mūsu dzimtā ir izveidojusies, iepriekš neko neplānojot.