Izlasiet uzņēmēja (telefonu un tamlīdzīgi vairumtirdzniecība), kurš pats sevi jokodams sauc arī par štruntīgu basģitāristu, Māra Bērziņa traģisko stāstu. Uzskatu, ka šādi stāsti ir jādzird gan varai, gan cilvēkiem. Vairums stāstītāju, gribēdami pasargāt sevi vai savus mīļos, nav devuši kaut vai pietiekamu pamatu rīcībai, lai panāktu argumentētākas, tātad – profesionālākas, taisnīgākas varas (milicijas, policijas, tiesu...) un cilvēka attiecības šajās lietās. Jā, arī Māris te nevienu nenosauc. Jo, lai arī konkrēts cilvēks it kā ir notiesāts uz 20 gadiem par savu bērnu slepkavību, viss vēl ir procesā.
Māris runā gana emocionāli. Viņam sāp. Piekto gadu sāp. Es, lai kopaina kļūtu visiem skaidrāka, tiekšos viņa vēstījumu lietišķot. Un - te es izklāstu vien Māra viedokli. Neesmu Māra pusē. Tomēr, izmantojot vecus sakarus, painteresējos par šo būšanu, un profesionāļi, kuri, protams, negrib atklāties, teica, ka sprieduma pamatotība šajā lietā viņus nepārliecina. Tika lietoti daudz sarkastiskāki apzīmējumi.
Māris pats ir uzrakstījis grāmatu, no kuras es te šo to aizņemšos un sniegšu ļoti lakoniskā, interviju «formātam» atbilstošā apjomā. Bet, uzreiz, ņemot vērā citus, līdzīgos stāstus, teikšu, ka varas vērtējumā es nebūtu tik korekts kā Māris. Jo uzskatu, ka arī Latvijas varai ir joprojām jāārstējas no vecām kaitēm. «Cilvēkam nav jāpieņem meli. Pietiek, ka viņš pieņēmis dzīvi tajos un ar tiem.» (V. Havels) Te ir Māra stāsts. Spriediet paši.
- Grāmatas ievadā jūs apgalvojat, ka situācija ir sarežģīta, līdz galam zināms nav nekas. Un piebilstat: «Vienīgais, ko zinu noteikti - ir notiesāts nevainīgs cilvēks.» Man nebūs telpas visam jūsu stāstam. Tāpēc es gribu, lai mēs runājam pamatā tieši par šo - notiesāts nevainīgs cilvēks! Jo vairāk, ja jūs piebilstat, ka cita versija nevienu īsti neinteresē un visi iebildumi tiek paslaucīti zem paklāja, nevainības prezumpcija pārvērsta vainīguma prezumpcijā... Tāpēc - atliksim te stāstu par to, kā jūs savas pretī runāšanas dēļ zaudējāt savus uzņēmumus, to, kādi draudi un iedarbes jums tika izmantoti... Es to dzirdēju un izmantošu. Bet šoreiz sākumā kaut cik iezīmējiet to, kas noveda pie šī fakta.
- Viss sākās 2014. gada jūnijā, kad es internetā iepazinos ar sievieti. Iepazināmies. Sākām satikties. Viss normāli. Viss skaisti. Lai arī pirmajā tikšanās reizē bija zināms šoks. Izrādījās - viņa mīt sociālajā mājā, viņai ir divi mazi puikas (to zināju jau pirms tikšanās) un iet smagi. Bet - ļoti kārtīga, priekšzīmīga mamma...
Pirmajā reizē mēs vienkārši pastaigājāmies pa Baložiem. Kad gājām pāri ielai, vecākais puika - trīsgadnieks - pieķērās man pie rokas. Mani tas nepārsteidza. Man vienmēr veidojas lieliskas attiecības ar maziem bērniem. Arī suņi, kaķi - visi mani mīl. Bet - mamma teica: viņš nedod roku pat savam tēvam. Bet tev - jau pēc desmit minūtēm.
Nevaru pateikt, kas tas bija, bet cauri galvai man izskrēja doma - tev te ir jābūt. Jā, jā - biju uzņēmējs, tā un šitā. Varēju aizlaisties. Bet paliku - paklausīju intuīcijai. Kopā mēs nedzīvojām. Tobrīd nebija tādu iespēju. Es visu naudu, teikšu godīgi, ieguldīju savā uzņēmumā, un man nebija līdzekļu, lai es varētu atļauties uzturēt viņu un vēl divus bērnus. Viņa to lieliski apzinājās. Bet - vīra kungs...
- Vai tad viņi nebija šķirti?
- Viņi nebija oficiāli šķīrušies. Taču - nedzīvoja kopā aptuveni pusgadu. Šķiršanās prāva bija nolikta 2014. gada 29. oktobrī. Deviņpadsmit dienas pēc traģēdijas. Protams, viņš izrādīja zināmu greizsirdību. Es teiktu - brīžiem slimīgu greizsirdību. Es šo cilvēku skaidrā esmu redzējis tikai tiesā. Viņa man stāstīja, ka viņš viņu sita. Es viņiem istabiņā nomainīju ledusskapi. Tāpēc, ka vecākā bērna galvas augstumā bija caurums. Vienreiz viņš dzērumā bija gājis virsū bērniem, bet trāpījis ledusskapim. Protams, tas viss tika stāstīts arī policijai. Bet viņus tas neinteresēja. Lai arī viņš bija draudējis (un tam bija liecinieki), ka atņems viņai pašu dārgāko, kas viņai ir. Un tie viņai patiešām bija bērni. Tā, kā par bērniem rūpējās viņa, piedošanu, nerūpējās neviens. Bērni nebija ne izlutināti, ne niķīgi... Viņa pati nāk no desmit bērnu ģimenes. Viņa bērnus ļoti mīlēja. Pats redzēju, ka māte neēda, lai pabarotu bērnus. Centos, cik varēju, viņai palīdzēt, bet viņa naudu neņēma. Lepna. Latviete. Viņa bija paraugmamma un, starp citu, paraugsieva, kuru vīrs dauzīja kā tādu pelavmaisu. Iepretī vīra alkohola patēriņam un ripām viņa nedzēra nemaz.
Pagāja trīs mēneši, un - bērniņi tika atrasti miruši. Tika konstatēts, ka divi puisēni - trīsgadnieks un gadu, divus mēnešus vecs mazulis - miruši bez ārējām vardarbīgas nāves pazīmēm. Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, kuru dzirdēju no mediķiem - tā bijusi vai nu indēšana, vai smacēšana.
Protams, es, kad viņa man piezvanīja, saucu policiju... Jo - man bija nojauta! Es taču biju brīdinājis Ķekavas bāriņtiesu, vietējo policiju, sociālo dienestu. Nekādas reakcijas!!! Pati bērnu māte četras dienas pirms traģēdijas gāja uz vietējo policiju rakstīt iesniegumu. Bet iesniegumu par to, ka bērnu tēvs draud viņus nogalināt, nepieņēma. Atceraties, līdzīgi tika reaģēts uz Sintijas Bāliņas vai Imantas pedofila gadījumiem! Vai ne? Neraksti iesniegumu - mēs neko neatradīsim. Nemaz nemeklēsim.
- Diemžēl arī mana pieredze liecina, ka šāda varas attieksme nav izņēmums.
- Tātad - tajā pašā dienā uz aizdomu pamata tika aizturēta bērnu māte un bioloģiskais tēvs. Naktī no 10. uz 11. oktobri pratināja arī mani. Mani turēja aizdomās. Man tika liegts gan zvans advokātam, gan tiku tur sists. Biju policijas uzraudzībā no 16.00 pēcpusdienā līdz 5.00 nākamajā rītā.
- Tomēr - runa ir par bērniem. Kāpēc, teiksim, «sistēma», jūsuprāt, distancējās no šīs it kā pietiekami riskantās situācijas?
Pilnu interviju lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
