Krievijā un Latvijā populārais un mīlētais aktieris Mārtiņš Vilsons skatītājiem sarūpējis jaunu pārsteigumu, ko izrādīs 25. un 27. februārī VEF Kultūras pils lielajā zālē. Šoreiz viņa skatuves partnere komēdijā «Amerikāņu kalniņi» būs aktrise Irina Stepanova, bet izrādes režiju veido aktiera sieva Zane Vilsone.
- Ir sācies 2019. gads, un Mārtiņš Vilsons atkal ķēries pie jauniem darbiem, izziņojot jaunu izrādi «Amerikāņu kalniņi». Kas ir tas mūžīgais dzinējs, kas jūs dzen uz priekšu un neliek apstāties?
- Kamēr dzīvo, kas cits atliek. Sieva un bērni ir mans dzenulis, kas sniedz enerģiju. Es esmu sapratis, ka dzīvot nozīmē kaut ko darīt. Tikai tik daudz ir vērtības dzīvībai, kamēr tu kaut ko dari. Un tāpēc arī kaut kas ir jādara. Kad apstāsies, arī būs labi. Tad es vairs nebūšu atbildīgs.
Iestudējam franču dramaturga Ērika Assu lugu, kas stāsta par divu cilvēku attiecībām. Ļoti interesantas attiecības veidojas starp padzīvojušu kungu, uzņēmēju, un jaunu meiteni. Vajag nākt uz izrādi un vienkārši noskatīties to.
- Izrādē tiek apspēlēta mūžsenā tēma par attiecībām. Tagad ir ļoti moderni šķirties un meklēt jaunus partnerus, bieži vien žurnālu lappusēs parādās raksti par kārtējo šķiršanos.
- Attiecības vienmēr ir bijušas aktuālas. Kā par attiecībām runā. Tagad jau žurnālistiem cita darba nav, kā vien jāskatās, kā dzīvo cilvēki. Nu kaut kā tā ir. Jāpēta attiecības. Eiropas Savienība mums diktē savus noteikumus, mēs ejam pakaļ. Kamēr mēs darām, tikmēr viss ir kārtībā. Tad vēl paraksta kaut ko par Trampu, bet cita nekā par attiecībām jau nav.
- Abi ar sievu nesen esat izveidojuši savu izrāžu veidošanas un producēšanas kompāniju «Vilsons Production».
- Jā, mēs varam tagad ar visām mākslām nodarboties. Abi ar sievu Zani esam šīs kompānijas īpašnieki. Abi esam valdē un no rītiem satiekamies, padzeram kafiju, viens otru nevaram izbalsot un tad nonākam pie kopēja lēmuma, ko šodien darīsim. «Vilsons Production» nodibinājām pērnā gada pavasarī. Man ir raksturīgi, ka es nemāku nekur tā riktīgi iedzīvoties. Man vienmēr liekas, ka kaut ko nepareizi dara, kaut kas ir par lēnu un par daudz cilvēku, par daudz lietu, kas man krīt uz nerviem. Un ja man kaut kas krīt uz nerviem, es vienkārši mūku prom. Tā es vienmēr esmu darījis. Tāpēc arī ar sievu nonācām pie secinājuma, ka mums vajag savu kompāniju. Reiz tiekoties ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani, viņš teica: «Kas tev ir, tu visu gribi pats?» Uz ko atbildēju: «Jā, es savādāk nevaru, bet tu gribi visu no valsts!» Piespiest, lai valsts maksā par tavu ģenialitāti, es neesmu tāds. Es gribu pats samaksāt par savu ģenialitāti.
- Nekad neesat neko lūdzis vai prasījis valsts kultūras institūcijām?
- Man arī nekad īpaši neko nav devuši. Es neatceros, ka man kāds no valsts būtu kaut ko devis. Nē, nu kaut kādas lietiņas jau ir bijušas, bet mēģinām paši atrast veidu, kā visu dabūt gatavu. Tā ir mana dzīve, es esmu aktieris. Man vajag darboties, kamēr esmu dzīvs un bērni ir mazi un paši var sevi savākt. Arī sievai ir vairāk brīva laika, un viņa var iesaistīties mūsu projektos.
- Kā jūs abi esat nodalījuši pienākumus savā kompānijā?
- Mēs ļoti labi saprotamies. Mums arī dzīvē ir laba sapratne, un tāpēc darām kopā visu, ko vajag. Zane arī darbojas mūsu projektos kā režisore.
Jaunā izrāde «Amerikāņu kalniņi» gan būs krievu valodā, jo latviešu tirgus ir pārsātināts. Un ļoti daudz latviešu skatītāju iet arī uz krievu izrādēm. Tas jau vairs nav nekāds noslēpums, ka mums no valsts ir ļoti daudz cilvēku izbraukuši. Neviens gan nekad nesaka, cik. Visi saka, ka apmēram izbraukuši 30 000, nē, varbūt 300 000, bet nu nē, nevar jau zināt...
- Gads sācies Latvijā, bet jūs esat ļoti pieprasīts seriālu un kino aktieris arī Krievijā.
- Man februāra sākumā jābrauc uz vienu kinofestivālu Maskavā, kur esmu žūrijā. Taču tas nebūs ilgāk par nedēļu. Tad mani režisore Māra Ķimele uzaicināja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī spēlēt Ingas Ābeles lugā «Jūras vējš», tur spēlē laba kompānija. Man ir katru dienu, ko darīt.
Tāpat arī katru nedēļu Bērnu kino akadēmijā «Cinemagic» mācu bērniem aktiermeistarību. Tāpēc mīļi aicinu un gaidu bērnus no 13 līdz 17 gadiem, lai nāk un piesakās Bērnu kino akadēmijā «Cinemagic», jo mums vēl ir brīvas vietas. Gan es viens pasniedzu aktiermeistarību, gan kopā ar savu Zani.
- Lai būtu formā, ir taču nepieciešama enerģija.
Pilnu interviju lasiet žurnālā "Vakara ziņas", www.vz.lv
