«Es tak’ biju nonākusi uz būt vai nebūt robežas... Domāju, ka nekad, nekad vairs nebūšu uz skatuves, bet fantastiski cilvēki mani atgrieza atpakaļ dzīvē!» atzīstas teātra un kino aktrise Ingrīda Andriņa (69).
Sagaidījusi uz kino ekrāniem nonākam savu jaunāko veikumu spēlfilmā «Džimlai rūdi rallallā», aktrise »VZ« stāsta par uzņemšanas laukumā piedzīvoto, atmiņās atgriežas pie «Vella kalpiem», satraukti runā par pensionāru nožēlojamo iztikšanu un izstāsta par savu uzticīgo pielūdzēju Kanādā.
Rafalsons ir džentlmenis
Atmiņās atgriežoties filmas «Džimlai rūdi rallallā!» uzņemšanas laukumā, Ingrīda Andriņa stāsta: «Filmā nav vienas galvenās lomas – galvenajā lomā esam mēs, visi pensionāri. Mūsu kopība ir šīs filmas galvenā vērtība. Mēs, tautā iemīļoti aktieri – katrs no sava teātra, spīdekļi katrs savā teātrī – spēlējam galveno lomu. Tā bija brīnišķīga koleģiāla izjūta!» Aktrise no sirds pateicīga «savam mīļajam partnerim Jakovam Rafalsonam», kurš esot īsts džentlmenis. «Tā man bija Dieva sūtība, ka viņš bija līdzās. Iedomājieties, tas ekipējums, kas mums bija mugurā, kopā ar bisi svēra tikpat, cik es, un vēl vienu kilogramu vairāk! Kad Rafalsons pamanīja, ka man nav spēka to nest, ka jau sāku ļimt, viņš nesa manu bisi. Kad pēc tam to priecīga stāstīju savai klasesbiedrenei, kura ļoti interesējās, kā mums iet filmēšanas laukumā, jo pati kādreiz strādājusi Rīgas Kinostudijā, viņa bija sašutusi: «Tu vispār saproti, ko dari?! Tu nezini, cik viņš pats ir slims?! Un tu vēl liec viņam nest savu bisi...» Bet svaigais priežu gaiss mums visiem deva ņiprumu, un šī koleģialitāte – tie man bija īsti svētki!» priecīgi stāsta Andriņa.
Izgāzusi «Vella kalpus»
Kamēr skatītāji visā Latvijā vērtē jauno latviešu spēlfilmu, Andriņa atceras, ar kādām izjūtām pirms 44 gadiem skatījusies savu veikumu režisora Aleksandra Leimaņa filmā «Vella kalpi». «Aizeju uz pirmizrādi, uz skatuves kāpj režisors, visi «vella kalpi», viņu brūtes, un es – sēžu zālē apmierināta. Vēl paaicinājusi līdzi savu skolotāju – lai paskatās, kāda es aktrise. Nebiju redzējusi «nevienu metru» no šīs filmas, jo, kad visi skatījās, es filmējos citur. Bet es biju iedomājusies, kā es tur izskatos: apaļš pīrādziņš, kas no apmierinātības plīst pušu – no dzīves, no saules, no prieka, ar vasaras raibumiņiem uz deguna, un visus viņa mīl... Un tad es viņu ieraudzīju... Cecīlija?! Es?! Šitais diegs? Tik tieva, tik gara?! Viss, filma ir izgāzta! Manis dēļ! Jā, tas, ko es tajā brīdī pārdzīvoju, bija šoks! Visīstākais šoks,» aktrise atzīstas. Viņa izskrējusi no zāles un vēlāk «pa kluso» gājusi skatīties vēlreiz – interesēja jau tomēr. «Tikai tad, kad skatījos filmu jau trešo reizi, sevi vizuāli šajā tēlā pieņēmu. Bet tās pirmās izjūtas bija graujošas,» aktrise tagad smej un saka, ka nesen, pēc ļoti ilga laika atkal noskatījusies šo filmu un, ar šodienas acīm skatoties, bijusi izjūta, ka tā nav vis viņa, bet kaut kas tuvs un pazīstams no bērnības – jā, māsa varbūt.
Ar mīlestību no Kanādas
Ingrīdas Andriņas kino lomas nav skaitāmas desmitos, taču dažas ir tik spilgti palikušas kino skatītāju atmiņā, ka tās atsver pat tās, kas nav nospēlētas. Tāda pavisam noteikti ir gan Cecīlija «Vella kalpos», gan igauņu meitene Agnese režisora Grigorija Kromanova filmā «Pēdējā relikvija», kas uzņemta 1969. gadā un kļuvusi par igauņu kulta filmu. «Kad dzīvē bijuši grūti brīži, zināmu optimisma procentu man ir devuši mani skatītāji un pielūdzēji. Viens tāds pielūdzējs man ir Kanādā – viņš man regulāri zvana jau ļoti daudzus gadus. Nezinu, kur dabūjis manu telefona numuru, bet joprojām piezvana Jaungadā, apsveic dzimšanas dienā, visu par mani zina. Un, zināt, kāpēc viņš man zvana? Tāpēc, ka viss labais, kas ar viņu dzīvē noticis, viņam saistās tieši ar mani, – pēc filmas «Pēdējā relikvija» noskatīšanās viņš saticis meiteni, kura bijusi man ļoti līdzīga. Viņi apprecējušies un joprojām ir laimīgi kopā. Jā, viņš mani uzskata par savas laimes simbolu,» aktrise jūtas gan pārsteigta, gan pateicīga par tādu uzmanību. «Viņš joprojām ir uzticīgs manām filmām, un arī tas, protams, ir patīkami. Arī šī sazvanīšanās viņam esot ļoti nepieciešama. Viņš man sirsnīgi pastāsta par savu ģimeni, es viņam pastāstu par sevi – viens par otru esam lietas kursā. Bet satikušies gan nekad neesam...»