Pagājušajā nedēļā no olimpiskajām spēlēm Latvijā atgriezās visi sportisti, tostarp mūsu sudraba medaļnieki Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga.
Spēļu noslēgumā valsts karogu tika uzticēts nest gulbenietim Dreiškenam – viņš sarunā ar »VZ« atklāja, ka tas bijis viens no emocionālākajiem mirkļiem olimpiskajā
Otrdienas pēcpusdienā Gulbenes centrā vismaz trīssimt cilvēku sagaidīja savu sudraba medaļnieku – bobslejistu un Latvijas karognesēju spēļu noslēguma ceremonijā Daumantu Dreiškenu. Skanot pūtēju orķestrim, sportisti (vēl arī slēpotājs Jānis Paipals) cauri Gulbenei tika izvizināti baltā automašīnā, kurā bija gan Latvijas valsts, gan Gulbenes pilsētas karogs. Izkāpjot no auto, pie Dreiškena uzreiz steidzās viņa dēls Dāvis, kuru tētis paņēma rokās. Intervijā »VZ« sportists teic, ka vēl ir jāpaveic daži darbi un tad gan varēs mierīgu sirdi savu laiku veltīt sieviņai Gunai, dēlam Dāvim un ģimenes pastarītei meitiņai Denīzei.
– Kādas ir sajūtas būt atpakaļ mājās?
– Fantastiskas. Kā jau saka – nekur nav tik labi kā mājās. Prieks beidzot būt kopā ar savējiem. Un es necerēju, ka tādā nakts stundā lidostā mūs sagaidīs tik daudz cilvēku. Ir ļoti liels saviļņojums par visu.
– Runājot par savējiem, kāda bija svinīgā sagaidīšana Gulbenē, ko tādu gaidīji?
– Godīgi saku, negaidīju. Tas man tiešām bija patīkams un negaidīts pārsteigums. Paldies mājiniekiem par tik silto apsveikšanu.
– Atgriežoties pie olimpiskajām spēlēm, ko tev nozīmēja nest valsts karogu Soču noslēgumā?
– Īstenībā to tā nevar izstāstīt. Bija patīkami uzzināt, ka noslēgumā karogu nesīs kāds no bobslejistiem. Un, kad Sandis Prūsis (Latvijas bobsleja izlases treneris) to uzticēja man, tas bija ļoti patīkams pārsteigums. Tas nozīmē, ka treneris ir novērtējis manu atdevi un darbu pie komandas panākumiem.
– Runājot par komandu – pilots Oskars Melbārdis izteicies par iespēju pamest sportu, ka, iespējams, nākamajā olimpiādē vairs nestartēs. Kā ir ar tevi?
– Tas ir jāskatās kontekstā ar situāciju. Arī Oskars jau nedomā atmest ar roku sportam. Taču ir jautājums par situāciju kopumā. Vai un kā mēs attīstāmies? Protams, ja mums ir viss nepieciešamais, lai trenētos un startētu sacensībās līdzvērtīgi citām komandām, tad šis jautājums nav apspriežams. Arī es līdzīgi uzskatu, ja nekas nemainās, nav vērts tērēt spēkus un resursus, lai cīnītos par padsmitajām vietām. Mēs esam pietiekami spēcīgi, lai cīnītos par uzvarām. Taču ir nepieciešami arī tehniskie uzlabojumi.
– Esi jau pāris dienas Latvijā. Svinīgās tikšanās un publiskās aktivitātes jau sāk pierimt un vari veltīt laiku ģimenei?
– Vēl ne! Man vēl ir dažādas tikšanās. Esmu uzaicināts uz skolām un ciemos uz bērnudārziem. Šonedēļ vēl diezgan daudz dažādu aktivitāšu priekšā. Taču jau ir nedaudz vairāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni.
– Kā ģimene sagaidīja savu medaļnieku?
– Mīļi!
– Un kā ir sacensību laikā? Īpaši ņemot vērā, ka šī sezona jums bija ļoti saspringta, vai vispār bija laiks satikt savējos?
– Man ir ļoti saprotoša ģimene. Mēs kopā visu izrunājām. Sacensību laikā, cik vien iespējams, cenšos ģimeni ņemt līdzi. Manējie man ir ļoti liels atbalsts. Protams, privātā dzīve ir tā joma, kas cieš visvairāk.
– Ir jau doma, kā kompensēt ģimenei šo atņemto laiku?
– Sāku par to domāt (smejas). Tagad, kad būs nedaudz brīvāks režīms, kompensēšu ģimenei savu prombūtni ar kopīgām aktivitātēm. Ir doma visiem kopā kaut kur aizceļot brīvdienās. Īsti vēl neesam izdomājuši, vai doties uz ārzemēm vai tepat pa Latviju. Taču ir vēlme kādu laiku pabūt tikai kopā ar savējiem.
– Nevaru nepajautāt: stāsts par daudzajiem Sočos sportistiem izdalītajiem prezervatīviem ir visai plaši apspriests. Ko tu iesāki ar savējiem?
– (Iesmejas) Mēs, bobslejisti, dzīvojām režīmā «trase – pusdienas – trase – mājas – trase». Tāpēc uz punktu pie medmāsiņas, kura dalīja šos prezervatīvus, devāmies tikai jau olimpiādes noslēgumā. Tad nu māsiņa visus atlikušos prezervatīvus mums arī atdeva. Atvedu tos mājās. Tie man ir kā sava veida suvenīri no Soču olimpiskajām spēlēm.