Pašmāju mājsaimnieču sapnis Ģirts Ķesteris ir viens no tiem, kam nepatīk svinēt jubilejas, taču 50 gadu bija pietiekams iemesls mainīt paradumus.
Aktieris tika sveikts publiski pēc izrādes «M. Butterfly», taču īstā rosība notika pēcāk teju līdz rīta gaiļiem teātra bufetē, kur Ķestera pusgadsimtu ieradušies bija atzīmēt arī viņa tuvinieki mamma Inese, brālis Andris un dēls Pauls.
Galvenais – nekad nebūt laimīgam!
Aktieris Ģirts Ķesteris bieži tiek dēvēts par pašmāju iekārojamāko vīrieti un saukts par Latvijas sekssimbolu. Pagājušajā piektdienā, esot uz skatuves izrādē «M. Butterfly», Ķesteris sagaidīja savu pusgadsimta jubileju – turpat viņu tad arī sveica gan kolēģi, gan teātra direktors, bet skatītāji viņa jubileju atzīmēja ar milzīgām ovācijām un kāju rībināšanu. «Paldies jums, mīļie! Es varētu teikt, ka esmu laimīgs. Taču es esmu arī seriāla aktieris. Un visi zina, ka Leons jeb es nekad nedrīkst būt laimīgs, jo tad būs beigas. Taču šovakar viss tikai sākas,» aizkustinājumu neslēpa aktieris. Jāpiebilst, ka Ķesteris ir viens no tiem, kam nepatīk jubileju svinēšana un viņš parasti no savas dzimšanas dienu ballītes rīkošanas izvairās, taču šoreiz ballīte bija, tā tika rīkota šaurā lokā un notika aktiera otrajās mājās – teātrī.
Jubilejā tuvākie cilvēki līdzās
Apaļajā jubilejā aktieri sveikt un kopā ar viņu svinēt ieradās arī Ķestera tuvinieki. Ar autobusu ceļu no Valmieras mēroja mamma Inese, kura priecājās par to, ka beidzot dēls esot sarīkojis kārtīgu dzimšanas dienas ballīti. Šķiet, tālāko ceļu apsveikt aktieri mēroja viņa brālis Andris Ķesteris, kas strādā Eiropas Savienības pārstāvniecībā Briselē. Jubilejas reizē uz tēva izrādi un pēcāk notiekošo ballīti bija ieradies arī Ģirta dēls Pauls Ķesteris. Vēl esot uz skatuves, Ķesteris neslēpa savu sajūsmu, ka tovakar viņa aktierspēli vēroja arī paši tuvākie cilvēki, un izteica viņiem milzīgu paldies. Savā dzimšanas dienā aktieris, šķiet, beidzot atļāvās būt vienkārši viņš pats. Tāpēc arī ekskluzīvi nodemonstrētais atsperīgais lēciens ballītes gaitā nešķita pat kaut kas īpašs.
Pats vēl vecs nejūtas
Pats Ģirts Ķesteris par ciparu pasē nepārdzīvo. «Mana pieredze ir mana pieredze, un manos desmit gados tā bija tikpat unikāla kā piecdesmit gados. Cita atskaites punkta jau nav. Desmitgadīga cilvēka atziņas ne ar ko neatšķiras no piecdesmitgadīgā atziņām – tās ir tikpat svarīgas, būtiskas, vienreizējas un unikālas. Gadu skaitīšanas mehānismam nav izšķirošas nozīmes, jo tas, kā mēs svinam savas dzimšanas dienas un atzīmējam vārda dienas, ir tikai cilvēku ļoti precīzi sadomāta lietu kārtība,» intervijā «Neatkarīgajai Rīta Avīzei» pirms jubilejas bija paudis aktieris. «Visas nepatikšanas sākas no salīdzināšanas, mēs izvērtējam, kā jutāmies vakar un kā jūtamies šodien. Bet tas, kā jūties šodien, ir unikāli. Un tu vienlīdz unikāli vari justies gan savā piecdesmitajā dzimšanas dienā, gan nākamajā dienā. Tā ir tikai rotaļa ar skaitļiem. Svarīgākas jau ir būtiskākās tendences tavā dzīvē. Jautājums gan, vai tev tādas vispār ir. Jo saasinās sociālās lietas, dažādas vajadzības un vēlmes mūs visus dzen tur, kur dzen, zināmā mērā kropļojot mūsu apziņu un izpratni par lietām. Bet tās būtiskās lietas, ko vīriešu pasaulē sauc par bruņinieku lietām, ir cita līmeņa. Tās ir lietas, kas liek tev pasauli darīt labāku. Lūk, tas ir uzdevums. Pats izdomā, kā tu to darīsi. Bez liekulības. Mākslas pasaulē, kurā es piedalos, tas laikam ir mūsu pamatuzdevums – kaut kādā veidā ievainot, lai ieraudzītu.»
Kas ir pats sarežģītākais?
Šajā intervijā gaviļnieks arī diezgan atklāti stāsta par saviem trūkumiem un sapņiem. Kas ir pats grūtākais? «Iziet no savas komforta zonas. Pateikt «nē». Nu, kas tev, Ģirt Ķesteri, traucē paņemt gadu ilgu atvaļinājumu, grāmatiņas un aizbraukt kaut kur? Meditēt, darīt ko pilnīgi neierastu, protams, ar mērķi un ar ideju. Jā, es tā gribētu, bet bail, jo tiek apdraudēts mans statuss, ērtības, materiālā labklājība. Laiva sāk šūpoties. Un ko tad? Un, ja vēl kredīts spiež... Protams, tā tu esi apdraudētāks, bet jebkurā gadījumā – tikai vinnētājs. Un tomēr bailes attur konkrēto situāciju pamainīt. Es nedomāju par to, ka vajag mainīt sievu, dzīvokli vai mašīnu, bet kaut ko pamainīt tā, lai, kā saka Viesturs Rudzītis [psihoterapeits], varētu brīnīties – ka ārpus tavas rutīnas ir kaut kas vēl...» prāto Ķesteris. «Man ir vajadzīgi cilvēki apkārt. Šajā ziņā esmu konservatīvs – es pat domās nemēdzu mainīt cilvēku grupas, ar kurām ikdienā satiekos. Man ir ne tikai koleģiālas darba attiecības, bet arī ļoti personīgas attiecības gan ar «UgunsGrēka» «koloniju», gan ar kolēģiem LNT, gan režisora Jura Rijnieka apvienībā «Panna» – tā ir vide, kas man šobrīd ir nepieciešama. Es neesmu autsaiders, man nevajag vienam lēkt aizejošā vilcienā, lai no visiem aizbēgtu. Man patīk šāda stabilitāte attiecībās.»