Muzikāli dramatiskā fantāzija «Odesa, burvīgā pilsēta...», kasseptiņu gadu garumā uz Rīgas krievu teātra skatuves izdziedāta jau simt reižu, ar komponista Raimonda Paula iniciatīvu iemūžināta mūzikas albumā.
Aktieri ir pirmklasīgi
Rīgas krievu teātra izrāde «Odesa, burvīgā pilsēta...» tapusi pēc krievu rakstnieka Īzaka Bābela cikla «Odesas stāsti», kur darbība norisinās gandrīz mitoloģiskā pilsētā. Bābela Odesu apdzīvo personāži, kuros, autora vārdiem runājot, ir «dedzīgums, vieglums un burvīgums – gan skumja, gan aizkustinoša dzīves izjūta».
Rīgas krievu teātra trupa šo izrādi arī spēlē dedzīgi un viegli, un, papildināta ar aizkustinošu Raimonda Paula mūziku, tā vienaldzīgu neatstāj nevienu skatītāju – ne Rīgā, ne Odesā, ne Sanktpēterburgā, pat ne Izraēlā un Amerikā, kur tā rādīta ar vienlīdz lieliem panākumiem. Ja nu vienīgi Rīgā Paulam vienu otru reizi bijusi sajūta, ka publika ir vēsāka, lai gan pamatā šo izrādi skatās krievu tautības skatītāji. «Pasaulē ir diezgan liels procents cilvēku, kam šī tēma ir ļoti tuva, un dabīgi, ka viņu reakcija ir daudz temperamentīgāka nekā skatītājam Latvijā, lai gan – arī te mums labi iet,» saka Pauls. Viņaprāt, izrādes veiksmes pamatā ir gan pats stāsts, gan izrādes temps, gan tas, ka aktieri ir pirmklasīgi un strādā ar pilnu atdevi, gan dzīvā mūzika, kas ir katrā izrādē. «Tas nav tik vienkārši,» atzīst Maestro. Daudzi teātri glābjas ar fonogrammām, taču, pēc viņa domām, fonogrammas «nosēdina» izrādi.
Gatavojas Petera jubilejai
«Darbu man ir vairāk nekā vajadzīgs,» sarunā ar »VZ« saka Pauls un atklāj, ka šobrīd viņš gatavojas sava drauga dzejnieka Jāņa Petera 75. dzimšanas dienai, kas būs 30. jūnijā – jubilāram par godu Nacionālajā teātrī top divdaļīgs Teātra dienas koncerts «Satikšanās». «Viņš to ir pelnījis,» Maestro uzsver.
Komponists pats uz teātri kā skatītājs vairs neiet. Pat uz pirmizrādēm ne. «Man nepatīk, ka pēc izrādes man katrs otrais pienāk klāt un pajautā, kā man patika,» nosaka Maestro. «Es cienu darbu, kas ielikts, veidojot izrādi. Tā, protams, var sanākt labāka vai sliktāka, bet man negribas nevienu gānīt, ko pie mums ļoti mīl, sevišķi jau mūsu slavenie kritiķi, kas tūlīt visu iznīcina. Es ļoti labi atceros, ko rakstīja par to pašu «Marlēnu» ar Rēziju Kalniņu galvenajā lomā [Dailes teātrī] – iznīcināja tā, it kā tur vispār nekā nebūtu... Vai tiešām kritiķi neredzēja, ka tā bija viena no viņas lieliskākajām lomām?! Nu, ko jūs darāt?!» Maestro neizpratnē vēršas pret kritiķiem.
Komponists stāsta: viņš arī ir noguris no nopietnām un smagām lugām, labprātāk kādu komēdiju paskatītos – kaut ko tādu, kas dzirkstī kā šampanietis, kur «dzen vellu» un lai par to var apsmieties. Kamēr teātri neko tādu nepiedāvā, viņš paliek mājās un kopā ar savu kundzi Lanu labprātāk noskatās kādu vecu krievu komēdiju. «Kad vienā intervijā pateicu, ka mani mīļākie aktieri ir Žans Klods van Damme, Stīvens Sīgals un Arnolds Švarcenegers, žurnāliste ilgi uz mani skatījās – vai tik neesmu dumjš uz vecumu palicis...» smej Maestro un jautā, kāpēc viņam nevarētu patikt šie aktieri. «Arī Roberts De Niro – kolosāls aktieris! Jā, man patīk tādas filmas!»
Nakts pirms jubilejas – slimnīcā
Kur Maestro smeļ spēku, lai allaž spētu būt radoši možs, enerģisks un aktīvs? «Es nezinu,» viņš nosaka un aizdomājas, ka varbūt tiešām jāsaka paldies vai Dievam, vai vēl kādam... «Varbūt tas pamats man no vecākiem – tāds kārtīga latviešu zemnieka raugs. Bet es jau arī dzīvoju normālu dzīvi – neaizraujos ne ar alkoholu, ne narkotikām. Tas viss man ir tāls un svešs. Bet... nekad nevari zināt, no kuras puses tev kas var uzbrukt. Starp citu, tā arī bija: pirms mana jubilejas koncerta operā [27. janvārī] biju spiests doties uz slimnīcu, kur man pat veica operāciju. Nekas traģisks jau nebija, bet nakti pirms koncerta pavadīju slimnīcā, un pēc narkozes bija grūti kāpt uz skatuves, bija vajadzīga liela koncentrēšanās,» atklāts ir komponists. Varbūt skatuve ir tās brīnumzāles, kas ļauj būt formā? «Nu jā, tas ir līdzīgi kā ar zobu sāpēm: aizejot pie zobārsta, zobs pēkšņi vairs nesāp... Arī, tiklīdz atveras priekškars, viss pāriet! Bet, kad izrāde ir beigusies un priekškars aizveras, vari arī sabrukt. Es pagaidām vēl turos!»