Anna Auziņa pati sevi dēvē par raganu. Dziednieks šķietot tāds novazāts vārds, bet par ekstrasensu Latvijā jau, šķiet, sevi dēvē katrs otrais.
Sarunāties ar viņu nav viegli. Domas Annai raisās tā kā smagnēji, reizēm aizklīst un tā arī pie iesāktā pavediena neatgriežas. Skatiens izvairīgs. Un viņa visu laiku smēķē.
Zināšanas jānodod tālāk
Baltā ķieģeļu mājiņa Virešu pagastā ir tiešām neliela. Kad pieejam pie durvīm, atskan sauciens, lai nākot vien iekšā. Pati Anna izrādās apslimusi un pēc iespējas mazāk cenšas rādīties ārā. »VZ« viņa sagaida ar kafiju un kūku.
Jau ar pirmajām sarunas minūtēm top skaidrs, ka Anna nav cilvēks, kas pabeidzis kādus ezoteriskos kursus un atvēris dziedniecības salonu, lai pelnītu naudu. Zināšanas līdz viņai nonākušas cauri paaudžu paaudzēm, un cilvēki, pēc draugu un paziņu ieteikumiem, pie viņas dodas bez kādām reklāmām. Var pat manīt, ka ceļš pie mājiņas ir pamatīgi izbraukāts, lai gan pagalmā mašīnas nav. Ceļš līdz cilvēku dziedināšanai nav bijis īss. Jāmācās gadiem, jāiziet dažādi rituāli, un pati Anna joprojām nav pārliecināta, vai zināšanas un spējas ir dāvana vai lāsts. Iespējams, pa druskai no abiem. «Ja šādas zināšanas ir, tad tās noteikti ir jānodod tālāk. Man šīs zināšanas nodeva tēva māsa. Parasti jau to nodod pa tiešo līniju, bet viņai ģimenē kaut kā nesakrita. Sakrita ar mani un nācās vien to nodot man. Dikti jau nepatika mācīties. Kuram gan padsmitnieka gados patiktu iekalt pantiņus un mācīties, kādas zālītes kādai vainai paredzētas? Nekas interesants tas nešķita. Vēl vairāk tāpēc, ka sabiedrībā valdīja ateistiskais materiālisms,» viņa stāsta, piebilstot, ka vismaz viņa zināšanas var nodot tālāk «pa tiešo līniju» – meitai Marijai, kurai gan arī nekāda lielā entuziasma pagaidām neesot.
Vārdam ir spēks
Ko tad īsti raganas dara? «Es cenšos darīt visu to, ko patiesībā nav iespējams izdarīt. Ja cilvēks pats ir ielaidis audzēju, nav gājis pie ārstiem, tad varu ne tikai sāpes noņemt, bet arī sagatavot operācijai. Es nenoliedzu moderno medicīnu un arī tiem, kas atnāk pie manis, pārbaudu analīžu rezultātus. Pati bieži slimodama, esmu iemācījusies tās lasīt. Ziniet, tas, kurš pats slimo, ir tas labākais dakteris, bet mediķi, starp citu, diezgan reti ir ar mieru meklēt slimību īstos cēloņus. Pašai mūsdienu medicīnai jau nav ne vainas,» viņa saka. Tā gan ir tikai neliela daļa no viņas profila. Kaut arī mūsu sarunā viņa to īpaši neafišē, ļaudis viņu iesaka kā visdažādāko vainu ārstētāju, sākot no zobu sāpēm un beidzot ar neauglību. No mīļākā pievilināšanas līdz veiksmes un naudas pievilkšanai, bet ne par to šoreiz stāsts.
Interesanti, ka Anna mūsdienu medicīnas jaunākos atklājumus salīdzina ar pārmantotajām zināšanām un atrod, ka bieži vien jaunākie atklājumi tas pats labi aizmirsts vecais vien ir. Viņa neizmanto vistas kājas vai kādus citus aksesuārus, jo uzskata tos par butaforijām. Pēc viņas domām, visspēcīgākais ir vārds.
Vārds bija pirmais – tā ir taisnība. Par Ādamu, Ievu, čūsku un ābolu gan ir nieki. Ābolu Dievs cilvēkiem deva, lai būtu, no kā pārtikt, bet cilvēkiem ir vēlme mistificēt šo augli kā, piemēram, Trojas kara gadījumā. Kad Dievs atnāca uz zemes, viņš atnesa tikai kausus ar ūdeni – ļaunā un labā atzīšanas kausus. Nekāda ābola un čūskas nebija – no šī kausiņa Dievs arī ielēja katram cilvēkam, lai tas saprastu – kas ir slikti un kas ir labi. Kas ir derīgs, kas nav. Mēs taču lielākoties sastāvam no ūdens! Tomēr šī ielietā informācija apzināti vai neapzināti kropļojas, tāpēc, ierunājot ūdenī pareizos vārdus pareizā formā un dodot to kādam iedzert, ir iespējams sakārtot organismu. Bet tas nenotiek uzreiz,» klāsta ragana.
Spokus labāk nesastapt
Ar to, ka nav tāda kā citi, Annai nācies aprast jau bērnībā. «Dīvainas lietas ar mani notika. Visas nestāstīšu, lai cilvēki nedomātu, ka man baltas pelītes galvā danco, bet pirmais gadījums bija šāds. Dzīvojām Sedā, pieaugušie strādāja kūdras purvā, bet es biju mājās vai nu ar vecvecākiem, vai arī viena pati. Dzīvojām pie upītes, kurai pāri bija laipa, uz kuras spēlējos. Slidena bija, jo smukas dubļu kūkas cepu. Protams, iekritu! Ķepurojos diezgan ilgi, un tad mani kaut kas izcēla ārā. Kopš tā brīža ar mani ir divas lietas – nevaru no augstuma skatīties uz ūdeni un sāku uztvert to, ko citi neuztvēra. Zināju pilsētu nosaukumus, par kurām man nekas nebija stāstīts. Pat dažādu cilvēku dzīvesstāstus. Kad skolā tos mācīja, visu laiku bija sajūta, ka es to jau zinu,» atminas Anna. Tā nebija pēdējā reize, kad viņa sastapās ar neparastām būtnēm. Viņa neņemas kategoriski apgalvot, vai tie bijuši spoki vai kas cits. «Tagad Latvijā teju katrs otrs ir ekstrasenss, un visi kontaktējas ar gariem... Tad jau sanāk, ka reliģija melo, sacīdama, ka gars aiziet pie Dieva. Sanāk, ka viņi tepat klīst apkārt.
Arī spokus visi redz. Man gan šķiet, ka īstu spoku reti kuram sanāk sastapt un labāk jau nesastapt vispār. Es pat par sevi nezinu, vai esmu sastapusi īstu spoku vai nē. Gāju kādā sestajā klasē, daudz slimoju un biju paslinka matemātikā. Ziemassvētkos visi gāja uz baznīcu, bet es mājās it kā grasījos gatavoties kontroldarbam. Biju priecīga, ka man ir attaisnojums un nebūs pa aukstumu jāiet uz baznīcu, jo arī pašā baznīcā bija auksts. Kad pārējie aizgāja, matemātikas grāmatu iemetu plauktā un klausījos radio. Ap divpadsmitiem grasījos gulēt, jo no rīta bija agri jāceļas. Noslēdzu uguni, un tad sākās. Priekšistabā sāku dzirdēt, ka čīkst dēļi. Durvīm bija grozāms rokturis, un pašas tās nekādi nevarēja attaisīties. Bet attaisījās, un kaut kas smagiem soļiem nāca iekšā. Kaut kas piesitās pie gultas, un tad to vajadzēja redzēt, ar kādu lēcienu es biju pie gaismas slēdža! Bet vairāk arī nekā nebija. Nobijos kā diegs, un, ja vēlreiz gadījās palikt vienai mājās, tad visur dega gaisma. Cits gadījums bija jau krietni vēlāk. Ar māsīcu gadījās novērot, kā pa piebūves bēniņiem kāds staigā. Piebūve bija jauna, un dēļi vēl nebija piesisti ar naglām. Kaut kas sāka staigāt tā, ka dēļu gali cēlās augšā. Bet mums savukārt bija mati stāvus. Kaut kas tajā mājā nebija kārtībā, ne velti neviens pēc tumsas iestāšanās pa āru īpaši negribēja staigāt. Pēc tam gan nodzīvoju tajā mājā septiņpadsmit gadu un vairs nekā neredzēju,» atceras Anna.
Iepazinusi īstas bailes un lietuvēnu
«Īstenībā, līdz kaut kādam dzīves posmam es nezināju, kas ir īstas bailes. Uzzināju to tikai 1987. gadā. To, ar ko es sastapos, es izskaidrot nespēju. Nevarēju pat saprast, vai man ir bail iekšēji vai ārēji, vai abējādi. Gulēju istabā, pēkšņi sāku izjust šausmas no kaut kā, kas arī ir telpā. Stāvoklis bija līdzīgs, kā pamostoties no narkozes. It kā pie apziņas, bet neko nevar izdarīt. Bija tik ledaini auksti, ka šķita – tūlīt sastingšu un nosalšu. Galva bija pavisam skaidra, un tajā tikai viena doma – vajag piecelties un aizslēgt durvis, bet izdarīt to es nevarēju. Domāju, ka neizdosies aizmigt, bet pati nemanīju, kā tas izdevās. No rīta piecēlos tā, it kā nekas nebūtu bijis. Palicis tikai tas šausmu sindroms, ka tagad bail no visa,» stāsta Anna. Citādi viņai savulaik gājis ar lietuvēnu. «Draudzenes mātei kāds bija kaut kādu lāstu uzlicis, kājas sapampušas un sāka sāpēt. Es ar tādām lietām parasti nenodarbojos, bet šoreiz nolēmu izpalīdzēt. Sapratu, kas par lietu, uztaisīju rituālu, lai atbrīvotos no ļaunā, bet, kā saka, ja nemāki, tad labāk neķeries. Biju piemirsusi pāris rindiņas beigās nolasīt, lai ļauno aizsūtītu pavisam prom. Rezultāts bija tāds, ka jau vakarā bija diezgan nepatīkami un baisi, bet, aizejot gulēt, kaut kas tā kā smags ievēlās gultā un sāka spiest. Nopurinājos, un kaut kas tāds kā mīksts novēlās uz grīdas. Dzīvnieki sāka neadekvāti uzvesties, kaķis skatījās platām acīm un sāka plēsties ārā, suns sāka riet. Labāk bija negulēt. Un tas viss tāpēc, ka nenolasīju trīs rindiņas. Vēlāk vecās grāmatās, protams, atradu īsto rituālu un no tā visa ātri tiku vaļā,» palepojas Anna.
Cilvēce lemta bojāejai
Lai arī cilvēku, kas vēršas pēc palīdzības pie Annas, netrūkst, viņa neslēpj, ka sabiedrība viņai nav īpaši patīkama. «Cilvēki ir nolemti. Nekādas izejas no tā nav, un šī civilizācija aizies bojā tāpat kā visas iepriekšējās. Pasaules gals pienāk brīdī, kad cilvēks nevērtīgo sāk uzskatīt par vērtīgu. Kad papīra gabaliņš ir vērtīgāks par zemi, kas cilvēci baro. Ja uznāktu pamatīgi plūdi un pasaules ekonomika pārstātu darboties, tad 98 cilvēki no 100 būtu pilnīgi nespējīgi par sevi parūpēties. Pat ja plūdi viņu neskartu, viņš aizietu bojā, jo ir pieradis, ka visu par papīriņiem var dabūt veikalā. Cilvēce, kas mākslīgas vērtības uzskata par reālām, ir lemta bojāejai. Tā aizgāja bojā iepriekšējās civilizācijas. Nevaru to pierādīt, bet zinu,» ir pārliecināta Anna. Tāpēc viņa arī ne īpaši vēlas draudzēties ar cilvēkiem. «Mēs vienkārši nesaprotamies, jo, kad man saka vienu, es no tā izsecinu daudz vairāk. Apstrādāju katru teikumu... Mans domu gājiens un uzskati nav kā citiem. Kaut vai par to pašu reliģiju. Dievs ir – par to nav šaubu! Tikai neviena reliģija uz to neved. Īstena ticība būtu iepriecināt Dievu, darot citiem labu, nevis lūgšanās, lai piedod un iedod. Kā cilvēki vispār var teikt, ka tic Dievam, ja pārsvarā rīkojas tieši pretēji tam, kas rakstīts Bībelē! Ražo ieročus, lai nogalinātu citus cilvēkus, posta zemi ar ķīmiju. Puse cilvēku cieš badu, bet otra puse met miskastēs milzīgus pārtikas krājumus. Tā ir acīm redzama ačgārnība, un izskatās, ka nevis Dievs cilvēkus radījis pēc sava ģīmja un līdzības, bet cilvēki mēģina Dievu piemērot savam ģīmim, lai justos ērti. Varbūt es reliģiju gluži vienkārši nesaprotu? Kāpēc jāpielūdz elki? Kaut vai, piemēram, Jēzus, kurš piesists krustā? Tas ir tāpat, kā glabāt kāda miruša tuvinieka fotogrāfiju no slepkavības vietas. Un vēl kaklā pakārt cirvi, ar ko slepkavība izdarīta. No tā, ko Jēzus mācīja, cilvēki nav iegaumējuši itin neko. Dievs ir visapkārt, un tam nav nekāda sakara ar uzpūstiem dievnamiem un mācītājiem, kuri braukā smalkās mašīnās un maz interesējas par tautu.»
