Vai beidzot tiks atklāts Dzintara istabas noslēpums?

Vai beidzot tiks atklāts Dzintara istabas noslēpums? Mākslas priekšmetu tirgotājs Hildebrands Gurlits pirms nāves to atklājis savam dēlam.

Viņa dzīvoklī Minhenē atrastas arī vairāk nekā 1400 gleznas, tostarp Pablo Pikaso un Anrī Matisa darbi, kurus savulaik nozaguši nacisti. Kā šie unikālie darbi nonākuši pie Gurlita, pagaidām ir neatminēta mīkla. Tāpat kā viņa glabātā informācija par Dzintara istabas atrašanās vietu.

Sensācija mākslas pasaulē

Mākslas darbu eksperti nav zaudējuši cerības ne mirkli, ka kādreiz kaut kur tiks atrastas Trešās impērijas laikā bez vēsts pazudušās mākslas vērtības, taču ar tādu guvumu pat lielākie optimisti nebija rēķinājušies. To vērtība tiek lēsta aptuveni miljardu eiro apmērā. Kādā Minhenes dzīvoklī starp atkritumiem un ēdienu paliekām kāda mākslas priekšmetu tirgotāju dinastijas atvase Hildebrands Gurlits bija glabājis 1406 unikālus mākslas darbus. Neviens no kaimiņiem nav nojautis, kādas pasakainas bagātības atradās turpat līdzās viņiem aiz sienas. Vērtīgie mākslas priekšmeti esot atradušies Gurlita sameistarotos plauktos starp vairākus gadu desmitus vecām konservu kārbām un ēdienu paliekām. Istabas logi bijuši aizbarikādēti ar dažādiem krāmiem. Tukšie ietvari un daži dokumenti liecina par to, ka vecais vīrs daudzus mākslas darbus bija arī pārdevis, tā nodrošinot sev iztiku dzīvošanai.

Bez pēdām pazudušie darbi

Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā nacisti visā Eiropā sagrāba savā īpašumā tūkstošiem mākslas darbu, lielākoties konfiscējot tos ebrejiem, atņemot valsts muzejiem, māksliniekiem, kolekcionāriem vai piespiežot tos pārdot par nesamērīgi zemu cenu, nodēvējot tos par «deģenerātu mākslu». Nacistu rokās nonāca neskaitāmi mākslas priekšmeti, tostarp unikālas gleznas, kuru atrašanās vieta joprojām nav zināma. Runā, ka daudzi no pazudušajiem priekšmetiem atrodas privātmājās Austrijā, Štīrijas sāls raktuvju apkārtnē. Tieši tur līdz 1945. gadam glabājās šie mākslas darbi, no kuriem daudzi pēc tam pazuda bez pēdām. Savā iemīļotajā pilsētā Lincā Hitlers bija plānojis izveidot tā saukto fīrera muzeju ar unikālu mākslas priekšmetu ekspozīciju. Nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss bija uzticējis mākslas vēsturniekam un mākslas darbu pārzinātājam Gurlitam rūpēties par mākslas darbu eksportu. Kopumā bija savākti jau aptuveni 5000 mākslas darbu. Pēc Otrā pasaules kara beigām amerikāņu karavīri uzņēmās šo priekšmetu nogādāšanu atpakaļ to izcelsmes zemēs. Diemžēl arī šā pasākuma laikā pazuda daudzi ievērojami darbi. Kornēliusa Gurlita tēvs Hildebrands Gurlits, kas piederēja pie ļoti šauras Hitlera izveidotas grupas, kura rūpējās par kolekcijas izvēli un izvērtēšanu plānotajam fīrera muzejam, pēc kara mēdza apgalvot, ka kolekcija gājusi bojā 1945. gada 13. februārī Karalisko gaisa spēku uzlidojuma laikā Drēzdenē. Tomēr vairāk ticams, ka daudzus darbus viņš pārdevis vai arī pats sev paturējis un vēlāk novēlējis tos savam dēlam Kornēliusam.

Saskaņā ar izdevuma «Frankfurter Allgemeine Zeitung» publicēto informāciju daži mākslas darbi, kuri tagad atrasti pie Gurlita, ne vienmēr ir bijuši paslēpti. Pēc kara viņš esot atvēris Frankfurtē pie Mainas galeriju, kurā esošos darbus nosūtījis pat uz Ameriku. 1956. gadā vairāki no tiem bijuši pat apskatāmi izstādēs Sanfrancisko un Ņujorkā. Izstādes atbalstītājs esot bijis Vācijas vēstnieks. Pēc laikraksta rīcībā esošās informācijas, šo izstādes darbu vidū bijuši vairāki darbi, kuri tika atrasti Minhenes dzīvoklī, piemēram, Emīla Noldes, Franka Marka, Vasilija Kandinska un Ernsta Ludviga Kirhnera gleznas.

Kā atklāti unikālie darbi?

Patiesībā viss notika pirms diviem gadiem, un mākslas priekšmetu atklāšanas fakts bija Bavārijas iestāžu un Vācijas valdības rūpīgi glabāts noslēpums, kurš tikai tagad nācis dienas gaismā.

Bet sākās viss pavisam vienkārši, ar rutīnas kontroli vilcienā uz Vācijas–Šveices robežas. 2010. gada rudenī kāds vecs vīrs devās ar ātrvilcienu no Cīrihes uz Minheni. Pie viņa pienāca muitnieki un apjautājās, vai sirmajam kungam esot skaidra nauda, kas jādeklarē. Vīrs atbildējis noliedzoši. Viņš tiešām nemeloja, jo jādeklarē ir tikai naudas summa, ja tā pārsniedz 10 000 eiro. Taču kungs sāka nervozēt un pats izvilka no kabatas portfeļa 9000 eiro – pilnīgi jaunas 500 eiro zīmes, kuras acīmredzot viņš bija ieguvis, kārtējo reizi pārdodot kādu mākslas priekšmetu. Kaut arī tajā brīdī viss bija kārtībā, pieredzējušie ierēdņi nolēma šo vīru paskatīt nedaudz «zem lupas», jo Vācijas nodokļu inspektoriem radās aizdomas par nodokļu nemaksāšanu. Jo vairāk viņi sāka pētīt vecā vīra dzīvi, jo vairāk jautājumu radās. 2011. gada pavasarī tika veikta kratīšana Gurlita Minhenes dzīvoklī, kur tad arī tika atrasti vērtīgie mākslas darbi. Slepenā akcijā šie darbi tika no dzīvokļa aizvesti un novietoti drošā un slepenā vietā. Bavārijas atbildīgās iestādes, tostarp muita un attiecīgās ministrijas, to visu bija turējušas lielā slepenībā, jo no juridiskā viedokļa šī lieta esot ļoti «kutelīga». Arī Vācijas valdība pirms kāda laika jau bija informēta par notikušo.

Valdība ilgi klusēja

Jautājums, kāpēc tieši tagad šī sensācija nākusi gaismā? Oktobra beigās šo lietu gaismā cēla vācu izdevums «Focus», tādējādi izraisot sabiedrībā sašutuma vētru par klusēšanu un sabiedrības neinformēšanu. Vācijas valdība klusēšanas politiku skaidro ar to, ka baidījusies par mākslas darbu drošību. Pret Gurlitu ir sākta izmeklēšana par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, bet paziņojumi par atrastajiem mākslas darbiem varētu traucēt izmeklētājiem. Tajā pašā laikā vairāki mākslas darbu kolekcionāri un īpašnieki lūguši Vācijas valdību publiskot informāciju par atrastajiem mākslas darbiem, jo to vidū varētu būt arī viņiem vai viņu radiniekiem atņemtās gleznas. Šobrīd ir publiskotas ziņas par 25 no 1406 Gurlita dzīvoklī atrastajām gleznām.

Dzintara istabas noslēpums

Mākslas tirgotāja brālēns Ekeharts Gurlits (64) apgalvo, ka Kornēliuss Gurlits zinot arī, kur atrodas Dzintara istaba. «Kornēliuss savulaik to bija stāstījis manam tēvam, bet tas bija krietni sen – pirms kādiem trīsdesmit, četrdesmit gadiem,» vācu izdevumam «Bild» apstiprināja Ekeharts Gurlits, kādreiz profesionāls fotogrāfs, kurš jau 27 gadus dzīvo Barselonā. «Es pats to neesmu dzirdējis.» Neko sīkāk Kornēliuss neesot stāstījis, vien sacījis, ka šo noslēpumu atklāšot tikai pirms savas nāves. Viņš toreiz esot sacījis: «Mēs to vēl piedzīvosim.»

Ja Ekeharta Gurlita apgalvojums izrādītos patiess, tad tā būtu vēl viena sensācija, jo kopš Otrā pasaules kara oriģinālā Dzintara istaba tiek uzskatīta par bezvēsts pazudušu. 1945. gadā vērmahta zaldāti to demontēja un no Ļeņingradas pārveda uz Rietumiem. Taču tur visas pēdas pazuda.

Cik tas ir ticami, ka Kornēliuss tiešām zina, kur atrodas Dzintara istaba? Vai viņa tēvs Hildebrands (miris 1956. gadā) tiešām atklāja vietu, kur istaba ir paslēpta? Pagaidām atbildes uz šiem jautājumiem nav, jo šobrīd nav zināma paša Kornēliusa atrašanās vieta. Arī Ekeharts Gurlits ir kluss kā kaps: «Es neko vairāk nedrīkstu stāstīt.