11. oktobrī, atzīmējot piecus gadus, kopš mūžībā aizgājusi izcilā latviešu aktrise Vija Artmane, Pokrova kapos notika viņas piemiņai veltīts pasākums.
Kapsētā pie māksliniecei veltītā piemiņas monumenta «Mūžības skatuvīte» sapulcējās ap 30 galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēku.
Aktrise Vija Artmane mūžībā aizgāja 2008.gada 11.oktobrī, 79 gadu vecumā. Atmiņu pasākums, ko Vijas Artmanes dēls, dziesminieks Kaspars Dimiters bija ieplānojis kā brīvās skatuves dzejas performanci, bija paredzēts pulksten15, kad arī sāka sanākt pirmie aktrises cienītāji. Iesākumā to bija pamaz, taču pusstundas laikā galu galā sanāca pāris desmiti lielākoties krievvalodīgo vecāka gadagājuma cilvēku, lai gan bija arī viens otrs jaunietis. Sarīkojums sākās ar pareizticīgo psalmu dziedāšanu, kas, pēc Dimitera uzaicinājuma, plūstoši pārgāja brīvajā skatuvē, uz kuras savu dzeju atskaņoja Kaspars Dimiters, bet savu dzeju «dzīvajā» skandēja Jēkabs un Stefans Ezra Dimiteri, kā arī vairāki klātesošie.
Jautāts, vai, pēc viņa domām, latvieši nav piemirsuši aktrisi, ja reiz tik mazā skaitā ieradušies viņu pieminēt, Dimiters atbildēja vairāk noliedzoši. «Visai mūsu sadzīves sistēmai nav tāda pamata un enerģijas, lai mēs cits citu atcerētos. Atceramies līdz brīdim, kamēr parādās jaunas ziņas. Nedomāju, ka latviešiem tās atmiņas par mammu būtu īpaši gājušas vairumā vai mazumā. Mēs esam maza tauta un nedaudz noslēgta sevī. Tas ir normāli, jo mums vienmēr ir bijis jāsargās no dažādiem imperiālistiem. Krieviem tas vēriens un emocijas ir lielākas. Viņi atmiņas ir nodevuši vairākām paaudzēm uz priekšu, un, ja arī pašas jaunākās paaudzes nezina, kas ir Vija Artmane, tad iepriekšējās noteikti zina. Komunicējot ar bijušo padomju teritoriju iedzīvotājiem sociālajos tīklos, var just, ka tā atcerēšanās ir krietni lielāka. Arī te, kapos, kā redzams, sanākuši lielākoties krievvalodīgie, lai gan informācija par šo pasākumu tika izplatīta bez kāda patosa un reklāmas– vienkārši preses relīze ziņu aģentūrā LETA. Bet reakcija ir šāda. Var jau būt, ka latviešiem negribas nākt uz krievu kapiem, tomēr, ja tā padomā, ir taču bijuši vācu laiki, krievu laiki, un šajos laikos ierīkoti gan parki, gan kapsētas. Tā bija mammas izvēle būt šajos kapos un gulēt starp divām «dzīvām» baznīcām... Bet nu, neko darīt. Latviešiem ar saviem kompleksiem jācīnās. Atbrauks arābi, ķīnieši, kuri ierīkos savus kapus. Ko tad mēs teiksim?» retoriski jautāja Dimiters.
