Pēc piecpadsmit gadu pārtraukuma Latvijā aizvadītajā nedēļā atkal uzstājās skandalozais performanču izpildītājs Oļegs Kuļiks.
Uzstāšanās Rīgā, ko mākslinieks dēvē par vietu, kur vienreiz nomiris un atkal augšāmcēlies, pagājušoreiz beidzās ar ātrās palīdzības izsaukšanu un slimnīcas apmeklējumu, kur tika sašūtas performances laikā gūtās brūces.
Krievijas mākslinieks Oļegs Kuļiks, kurš dzimis 1961. gadā Kijevā, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem Austrumeiropas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kura provokatīvās performances kļuvušas par pēdējo 20 gadu mākslas vēstures klasiku un ietekmējušas ne vien akciju mākslu un tās pārstāvjus, bet arī vispārēju laikmetīgās mākslas valodu globālā mērogā. Viena no skandalozākajām un vienlaikus būtiskākajām mākslinieka performancēm notika 1998. gada novembrī Rīgā, kinoteātrī «Andalūzijas suns» un restorānā «La Cucaracha», atstājot vērienīgu iespaidu uz vietējo mākslas sabiedrību. Toreiz mākslinieks, atbrīvojies no drēbēm, ar sejai piestiprinātu otu apgleznoja uz stikla projicētu paša attēlu. Priekšnesumu papildināja skaņu efekti, un kulminācijā Kuļiks stiklu sadauzīja, pamatīgi sevi savainodams. Ne mazāk slavena ir Kuļika «Suņa performance», kuras laikā viņš, protams, atkal kails, pie ķēdes aprēja garāmgājējus, mēģināja tiem iekost, vārdu sakot, darīja to, ko jau parasti dara ķēdes suņi.
Performancē pagājušajā nedēļā, kas tika pieteikta kā lekcija «par to, kas ar mums bija, kas ir un būs, par laikmetīgo mākslu, Krievijas un Latvijas savstarpējām attiecībām», mākslinieks vairs nebija tik radikāls (daži skatītājos iemesti tomāti neskaitās, ja runa ir par Kuļiku). Savukārt pirms pašas uzstāšanās viņš labprāt atbildēja uz preses jautājumiem, kas gan vairāk līdzinājās monologam, pārdomām par Austrumu un Rietumu atšķirībām. «Krievijā aizvaino sievietes, homoseksuālistus, māksliniekus un vispār visus brīvos cilvēkus. Mums ir vajadzīga stingra disciplīna un cars – tētiņš,» pauda Kuļiks. «Pie jums ir brīvība, visi cits citu mīl un ir pieklājīgi. Padomju laikus neatceras un pat krievu valodu piemirst. Es jūtos kā cilvēkēdājs, kas ierodas civilizētā valstī, un viņam piedāvā visādus dārzeņus un citas garšīgas lietas. Bet viņš zina, ka nav nekā garšīgāka par cilvēku. Es kā pārstāvis no cilvēkēdāju valsts teikšu – mani jūsu demokrātija nepārliecina. It kā ir jauki būt laipnam un pieklājīgam, bet Krievijā ir īsts dzīves saturs. Jums vajadzētu atbraukt un paskatīties. Par to, kas patīk jums un ko jūs mīlat, man nav ko teikt. Es nāku no citas valsts, no cita kontinenta, no citas pasaules. Un demokrātijā mani nesapratīs. Ar to sadūros tad, kad mani uzaicināja uz Zviedriju – lai tēloju suni. Es teicu – es netēloju suni, es esmu suns! Bet viņi vienalga mani aicināja. Un, kad es uzstājos, tad bija šokā. Kā tad tā – tas taču nav civilizēti – smird kā cūka, kakā, sakoda cienījamu cilvēku. Tas taču ir uzbrukums demokrātiskām vērtībām. Bet – jo lielāks bija skandāls, jo vairāk uzaicinājumu es saņēmu,» tā Kuļiks. «Cilvēki gribēja paraudzīties un pašausmināties, varbūt pat nesaprotot, ka tas ir protests pret šo iekārtu. Visbriesmīgākā pilsēta manā uztverē ir Kualalumpura. Visi cilvēki izskatās, it kā viņiem būtu plastmasas maskas uz sejām – tā, it kā draudētu nošaušana par katru sīkumu – par košļenes nomešanu zemē, par smēķēšanu. Viņi visi ēd vienādu pretīgu «fastfood» pārtiku. Lūk, viņi panākuši ideālu vienlīdzību un ideālu laimi. Bet man tā līdzinās ellei. Visiem ir brīvība, apģērbs un ēdiens, bet tajā pašā laikā neko nevar atļauties ārpus pieņemtajām normām. Jautājums – priekš kam tāda brīvība vajadzīga? Tā ir elle, un es droši varu teikt, ka elle ir vienlīdzības un demokrātisko vērtību uzvara. Varbūt citiem ļaunuma iemiesojums ir Krievija, bet tā ir valsts, ko ar prātu nevar saprast. Padomju laikā cītīgi iznīcināja reliģiju, bet piecus gadus pēc sabrukuma visi lūdzas. Pornogrāfijas tirgoņi blakus žurnāliem uz letes noliek arī krustiņus. Tā ir unikāla valsts!»