Vācija ir šokā – tenisa leģenda Boriss Bekers rekordlielā ātrumā sagrauj pats savu reputāciju. Savā otrajā autobiogrāfijā «Dzīve nav spēle» viņš nerunā par profesionālajiem sasniegumiem, bet gan par savām sievām, sievietēm un mīlas dzīvi.
Pats jaunākais čempions
Lai kļūtu par leģendu, pie šī fenomena jāstrādā gadiem ilgi, taču to sagraut, izpostīt un iznīcināt var neticami ātri. Un vācu tenisa leģenda Boriss Bekers to ir izdarījis. Viņš varēja kļūt par dzīvu leģendu, patiesībā viņš kādu laiku arī tāds bija, vismaz daudzi viņu par tādu uzskatīja. 17 gadu vecumā Bekers triumfēja Vimbldonas čempionātā un kļuva par jaunāko Vimbldonas uzvarētāju šī prestižā turnīra vēsturē. Nav brīnums, ka Vācija zibenīgi iemīlējās līdz tam samērā maz pazīstamajā jauneklī ar toreiz vēl tik bērnišķīgo seju, rudo matu ērkuli un vasaras raibumiem nobārstīto seju. Kopumā sportists ir svinējis uzvaras 49 vienspēļu un 15 dubultspēļu turnīros, divpadsmit nedēļas viņš bija pasaules pirmās raketes godā. 1992. gadā Boriss Bekers piepildīja katra sportista sapni un kļuva par olimpisko čempionu dubultspēlēs pārī ar Mihaelu Štihu. Izdevums «Tennis Magazine» viņu ierindojis 18. vietā starp 40 izcilākajiem tenisistiem laika posmā no 1965. līdz 2005. gadam.
Tā bija spoža sportiskā karjera, ko diemžēl apēnoja Bekera dēkpilnā privātā dzīve. Savā jaunākajā autobiogrāfijā «Dzīve nav spēle» Bekers visos sīkumos atspoguļo savu ilgo un garo ciešanu ceļu ar sievietēm. «Pēdējo divpadsmit gadu laikā par mani un maniem mīļajiem ir safabricēts tik daudz aplamību. Tādēļ ir nepieciešams cits skatījums uz lietām – manējais. Turklāt bez kautrēšanās, kas tāpat nav man raksturīga. Šī grāmata ir jauns pavērsies «Bekeru historiogrāfijā», vienlaikus tā ir precizēšana un starpbilance,» sava «ciešanu stāsta» priekšvārdā raksta Bekers.
Palikusi tikai čaula
Nav viegli būt slavenam un populāram – ik uz soļa viņam seko ziņkārīgo un foto reportieru bari. Viņus sen jau vairs neinteresē Bekers kā sporta leģenda, bet vairāk gan kā «slotu kambara» Boriss, viņa bēdīgi slavenie «Twitterer» komentāri, viņa alus vēders un uzblīdusī seja. Diemžēl pats Bekers to neredz un nesaprot – viņam joprojām šķiet, ka ir sabiedrības uzmanības centrā. Kāda bijušajam tenisistam tuvu stāvoša persona atzīst, ka Bekers aizmirsis atšķirt pozitīvu uzmanību no negatīvas: viņš joprojām ir pārliecināts, ka svilpieni, izsaucieni un fotoaparātu zibspuldzes ir apliecinājums tam, ka par viņu interesējas un viņu ciena. Bet patiesība ir cita. Arī šī gada alus svētkos Minhenē «Oktoberfest», kuru neiztrūkstošs apmeklētājs katru gadu ir arī Bekers, pūlis, viņu ieraugot, uzgavilēja. Taču acīgākajiem nepaslīdēja secen, ka kaut kas viņā ir mainījies. Smalko aprindu izdevums «Gala» sniedz nesaudzīgu, bet precīzu Bekera raksturojumu: «Viņš izskatās pēc vaska figūras. Tukšs. Savā veidā pat izlobīts. It kā no vācu varoņa palikusi pāri vairs tikai čaula, hologramma. Dažkārt šādos gadījumos pietiek pievērt acis, lai kontūras pazustu un cilvēks parādītos tāds, kāds viņš palicis atmiņā. Borisa Bekera gadījumā tas nepalīdz. Diemžēl.»
«Slotu kambara» dēka
Borisa Bekera autobiogrāfija «Dzīve nav spēle», kura tapusi kopā ar kādu smalko aprindu reportieri, galvenokārt ir stāsts par sportista attiecībām ar sievietēm. Patiesībā tā ir sava veida izrēķināšanās ar viņām – ar Barbaru Feltusu, Alesandru Meijeri-Veldeni, Andželu Jermakovu un citām.
Sarežģītas attiecības sportistam veidojās ar pirmo sievu Barbaru, ar kuru viņš bija precējies no 1993. līdz 2001. gadam. Viens no iemesliem bija tas, ka sieva sāka ieņemt sabiedrībā aizvien augstāku pozīciju. Viņa bija viņa pati, ne tikai slavenā tenisista Bekera sieva. Barbara esot gozējusies viņa slavas saulītē un bijusi «slima pēc prožektoru gaismām», turpretim viņš ilgojies «pēc mīlestības, patvēruma un tuvības. Taču no tā visa nekas daudz vairs nebija palicis pāri, tā Bekers skaidro savu spontāno dēku ar krievieti Andželu Jermakovu uz kāpnēm starp divām tualetēm Londonas ekskluzīvajā restorānā «Nobu». Medijos šis sakars tika nodēvēts par «slotu kambara» dēku, jo deviņus mēnešus pēc tās pasaulē nāca Anna, kura ir izspļauta tēva kopija – tie paši rudie mati, zilās acis un vasarraibumi. Kad gaismā nāca Bekera dēka ar Jermakovu, nevarēja vairs būt ne runas par laulības saglabāšanu. Šķiršanās process bija skaļš un nepatīkams. Tas tika pārraidīts tiešraidē televīzijā. «Šajā ģimenes drāmā es biju riebeklis. Par to nevar būt nemazāko šaubu,» secina Bekers. Viņš atceras un apraksta arī situācijas kulmināciju, kas risinājās «Fisher Island»: «Tas bija – mums kā pārim un man kā cilvēkam – absolūti Vaterlo. Viņa uz mani kliedza, pēkšņi pielēca kājās un sāka kā negudra sist.» Uz izdevuma «Bunte» jautājumu, vai tiešām tā tas bija, Barbara Feltusa atbild savā tik ierastajā suverenitātē: «Zem tā visa slēpjas daudz provokācijas, tas nu gan ir skaidrs. Taču es pat nedomāju komentēt kādus notikumus vai pat vēl vairāk – aizstāvēties.» Lai nepadotos kārdinājumam to darīt, Feltusa nolēmusi nelasīt bijušā vīra grāmatu, jo: «Manas atmiņas par pagātni ir citādākas. Mēs kādreiz viens otru ļoti mīlējām, mums ir divi brīnišķīgi bērni, mēs ceļojām pa pasauli. Viņš man pavēra daudzas durvis.» Par to Barbara esot viņam pateicīga, taču viņa zinot arī to, ka katram cilvēkam ir sava pagātnes uztvere.
Nav saudzējis arī citas
Bekers savā grāmatā nav saudzējis arī Alesandru Meijeri-Veldenu, ar kuru bija saderinājies 2008. gadā. Pirmajā tikšanās reizē viņa bija «tik burvīga, ka nolēmu uzaicināt viņu uz Londonu, uz Nelsona Mandelas jubilejas svinībām». Taču realitāte bija pilnīgi citādāka. Nabaga Boriss, viņš ātri vien saprata, ka šī sieviete vēlas kā viņa saderinātā gūt tikai sev labumu un izmantot viņa popularitāti. Par Alesandru Bekers raksta: «Viņa labāk staigāja pa veikaliem nekā bija kopā ar mani.» Vai arī: «Viņai patika ilgi gulēt, tādēļ no rītiem braucu sagādāt sev brokastis.» Vai arī: «Tos vakarus, kad viņa gatavoja vakariņas, kalendārā atzīmēju ar sarkanu krustiņu. Tas notika tik reti.»
Alesandra, tāpat kā Barbara, necenšas Bekeram publiski uzbrukt vai aizstāvēties. Izdevumam «Bunte» viņa sacīja, ka nesaprotot, kāpēc «Boriss pēc tik daudziem gadiem rakņājas pagātnē». Arī citas bijušās Bekera draudzenes ir atturīgas savos komentāros. Patrīsa Faramē, Andžela Jermakova, Karolīne Rošēra, Sabrina Setlura… Viņas nevēlas nekādas attiecības ar Bekeru. Tā ir pagātne.
Neganta esot arī tagadējā
Kopš 2009. gada Boriss Bekers ir precējies ar Liliju un abi audzina dēlu Amadeusu. Arī savai otrajai sievai viņš ierādījis grāmatā nozīmīgu vietu, atzīstot, ka viņa var būt arī ļoti temperamentīga: «Lilija zaudēja savaldīšanos un visu priekšā iešļāca man sejā šņabja glāzi.» Tas esot bijis augstākās klases degvīns «Grey Goose», un tas noticis Montekarlo F1 sacensību laikā, kad organizatori Bekeram blakus bija nosēdinājuši kādu «īpaši atraktīvu personu». Lilijai, kura sēdējusi pretējā pusē, nācās noskatīties, kā abi dedzīgi sarunājušies. Kad atraktīvā dāma pasniegusi Bekeram savu vizītkarti, Lilijas pacietības mērs bijis pilns, un viņa rīkojusies…
«Dzīve nav spēle».Taču šķiet, ka pats Bekers īsti nesaprot šī teiciena jēgu. Ko viņš gribēja pateikt ar savu autobiogrāfiju? Kāpēc jārakņājas pagātnē, kas līdzinās netīrās veļas mazgāšanai. Ja Bekers gribēja uzlabot savu imidžu, viņš ir panācis pretējo. Izdevums «Gala» tieši un ne caur puķēm pauž savu viedokli: «Vācija atteikusies no sava varoņa. Un ne jau skaudības dēļ, kā to labprāt skaidro Bekers. Attiecību problēma starp viņu un viņa Dzimteni ir daudz dziļāka. Jo Bekers laupījis vāciešiem ne tikai viņu iemīļoti Vimbldonas varoni, bet arī leģendu, par kādu viņš varēja kļūt.»
