Ar Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi ir tāpat kā ar Rīgu – tā nekad nebūs gatava. Jau vairāk nekā pirms pusmēneša trases lejasgalā tika atklāta būve, par kuru daudzus gadus sapņojuši visi renes šļūcēji un braucēji, – starta estakāde.
Īsta starta estakāde. Ne tāda, ar kādu daudzus gadus nācās sadzīvot "Daugavas" stadionā, bet estakāde, kuru jau ir paspējuši novērtēt visi, kuru dēļ tā nepilna pusgada laikā tapa gatava. Pasaulē nemaz nav daudz šādu mākslīgo starta estakāžu. Sigulda atzīmējusies ar piekto kārtas numuru.
Piektā, sestā klusē
Pasaulē šobrīd ir vairāk nekā pārdesmit bobsleja un kamaniņu trašu. Vēl padomju laikos tā bija nepieciešama arī lielvalstij. Tā nu sanāca, ka par piemērotāko celtniecības vietu izvēlējās tieši Siguldu. Daudziem šī trase ir kā dadzis suņa pakaļā, un savulaik pavisam skaļi tika brēkts par apkārtējās vides iespējamo piesārņošanu, jo spēles ar amonjaku nav nekāda joka lieta. Sigulda kļuva par 16. trasi pasaulē. Lai arī jau daudzus gadus skaitāmies Eiropā, esam un būsim tās nomalē ar visām no tā izrietošajām sekām. Patīk tas kādam, vai – ne, taču Siguldas ģeogrāfiskais izvietojums ir pateicīgs vienīgi austrumniekiem jeb lielākoties Krievijai. Tāpat kā ar naftas vadiem, krieviem pietiek ambīciju pašiem tērēt miljonus un būvēt savas trases, taču ne katrreiz nauda iet soli solī ar prātu, kura kaimiņvalstī ne vienmēr ir pietiekamā daudzumā. Maskavas apkārtnē krievi paši uzcēluši trasi, vienīgi viņu sportistiem tā neiet pie sirds. Mētājoties ar naudām, kaut kur nolaists feileris, un to treniņiem izmantojot tikai paši ekstrēmākie braucēji. Lai krieviem atsistu pēdējo vēlēšanos braukt savā trasē, Siguldas apsaimniekotājs Dainis Dukurs jau ilgu laiku "pīpēja" projektu par starta estakādes būvniecību, un tā jau būtu nenovērtējama pievienotā vērtība, kādu pārējā pasaulē nav nemaz tik daudz. Līdz augusta beigām bija tikai četras: divas Vācijā (Kēnigzē un Oberhofā), viena Itālijā (Čezānā) un viena Kanādā (Kalgari). Vācijā ir vēl viena estakāde (Altenbergā), taču tā ir slēgta jau gandrīz desmit gadu un netiek ekspluatēta. Kuru katru brīdi gatavām jābūt vēl divām estakādēm (Šveicē un Nīderlandē), taču tās vēl nav nodotas ekspluatācijā... Tātad Sigulda starta estakāžu celtniecībā iekļuvusi olimpiskajā sešniekā.
Šodien vairs neviens precīzi nepateiks, kad pie mums sāka runāt par šādas estakādes nepieciešamību. Visiem bija skaidrs, ka bez tās latvieši tikai piedalīsies cīņā par medaļām un vienīgi veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ tās spētu izcīnīt. Izglītības un zinātnes ministrijas tāmēs jau labi sen tika iezīmēti nepieciešamie latu tūkstoši celtniecībai, taču nebija atzīmēts, kad sāksies dižķibele. Var moralizēt par ministrijas sirdsapziņu un godaprātu, atļaujoties šajā laikā tomēr nospiest zaļo pogu 400 tūkstošu latu novirzīšanai estakādes vajadzībām. Taču jāatceras, ka bobslejā, skeletonā un kamaniņās visu izšķir nianses jeb sekundes simtdaļas, un tās visbiežāk pazūd tad, kad vismazāk tiek gaidīts. Iztērējot šos tūkstošus, ministrijas sirdsapziņa sportistu priekšā ir tīra – lai arī ar nelielu kavēšanos, visu trīs sporta veidu atlētiem radīti maksimāli ideāli darba apstākļi, un ilgākā laika posmā tiks ietaupītas finanses. Latviešiem vairs nevajadzēs braukt uz svešzemēm trenēt startu un maksāt par to pamatīgu naudu. Arī par Siguldas estakādes izmantošanu būs jāmaksā – 30 latu par stundu, taču šī cena ir trīs reizes mazāka, nekā ārzemniekiem. No svešiniekiem prasa to pašu summu, kā citur Eiropā, – 150 eiro par stundu. Un tas jau ir bizness. Dainis Dukurs min konkrētu un pavisam svaigu piemēru: nesen Siguldā trenējās Krievijas kamaniņnieku izlase, bija ieradušies 40 cilvēki. Veicot diezgan precīzus aprēķinus, krievi šajā laikā, izmantojot visdažādākos pakalpojumus – sākot ar viesnīcu un beidzot ar auto īri –, iztērējuši aptuveni 55 tūkstošus eiro jeb devuši iespēju nopelnīt dažādiem uzņēmējiem. Jāpiebilst, ka šajos tūkstošos nav ietverti estakādes pakalpojumi. Miljonu straumes nav, taču tie ir tikai 40 cilvēki un tikai divas nedēļas.
Bez dzīrēm
Oficiālā estakādes svinīgās atklāšanas lentītes pārgriešana notika viņceturtdien, taču bez šādām reizēm ierastās greznības. Laiks šodien nav pateicīgākais, lai zīmētos ar augstiem viesiem un stāvgrūdām klātiem galdiem.
– Otrdienas vakarā izdevās izrauties paskatīties TV, vienubrīd aizdomājos par valstī notiekošo un mūsu projektu. It kā nav pateicīgākais laiks šādiem projektiem, bet... Mēs naudu nevienam neesam nozaguši, estakādei finanses jau sen bija iezīmētas, un galu galā mēs neceļam bibliotēku par daudziem simtiem miljonu. Tāpat sevi mierināju ar domu, ka estakāde uzcelta sportistu vajadzībām tagadējām un nākamajām paaudzēm. Izvairāmies no pompozām atklāšanas ceremonijām, lieki riskējot vēl vairāk nokaitināt sabiedrību, – sevi mierina trases direktors Dainis Dukurs.
Pirmais pālis tika iedzīts agrā pavasarī – martā, bet pilnas celtniecības jaudas tika ieslēgtas aprīlī. Laika apstākļi bijuši pateicīgi, un tieši tāpēc celtniecība gājusi no rokas. Sportistiem tika solīts, ka līdz ar skolas gaitu sākumu arī estakādei noskanēs pirmais skolas zvans. Taču būvnieki bijuši tik rosīgi, ka jau 20. augustā varēja atkorķēt pirmo šampanieša pudeli, – desmit dienu pirms oficiālās nodošanas estakāde jau bija gatava!
– Oficiālā nodošana ekspluatācijā skaitās 1. septembris, oficiālā atklāšana – 17. septembris, bet pirmie starti tika veikti jau 20. augustā. Gods veikt pirmo startu tika Martinam Dukuram. Līdz pat oficiālajai nodošanai desmit dienas ļāvām saviem sportistiem par brīvu trenēties, un šo iespēju izmantoja visi, kuri tobrīd to varēja darīt. Par brīvu tāpēc, ka šo desmit dienu laikā turpinājām pilnveidot trasi, jo tikai praksē iespējams saprast, kur vēl vajag piestrādāt, kaut ko pielabot. Katru dienu veicam sīkas korekcijas, arvien vairāk pilnveidojot trasi. Ar skeletonistiem un kamaniņniekiem esam tikuši skaidrībā, tagad pienākusi kārta bobslejistiem. Redz, šodien pirmo reizi estakādē ir Sandis Prūsis un Jānis Miņins. Šodien viņi pārbaudīs, vai estakāde atbildīs četrinieku ātrumiem. Ar divniekiem nav nekādu problēmu, bet četrinieki... – pirms bobslejistu startiem domīgs ir Dukurs.
Estakādes celtniecībai tika izsludināts konkurss, un gribētāju šim pasūtījumam bijuši desmit. Visus konkurentus pārtrumpojis "Siguldas būvmeistars". Vietēji celtnieki bijuši tik pretimnākoši, ka celtniecībā ieguldījuši savus līdzekļus. Absolūts mecenātisms tomēr nav bijis, Dainis Dukurs uz kaut ko tādu nav cerējis un ir pateicīgs par to pašu:
– Varu tikai simts un vienu reizi pateikt paldies un tikpat reižu dziļi paklanīties "Siguldas būvmeistara" priekšā, ka viņi izrādīja tik lielu labvēlību mūsu projektam. Celtnieki ieguldīja savus līdzekļus svešā projektā, – šodien tas ir retums. Šobrīd esam viņiem parādā 210 tūkstošus latu. Šogad jāatdod 30 tūkstoši, nākamā gada laikā – 180 tūkstoši. Izklausās daudz, taču mani šie skaitļi nebiedē. Līdz ar estakādes atklāšanu, mūsu piedāvājums kļuvis ļoti pievilcīgs daudzu valstu sportistiem. Jau šobrīd mums ir ļoti daudz pieteikumu un izskatās, ka sezonā būsim ļoti noslogoti. Bieži pieminētā Krievija jau pavasarī rezervējusi laikus savām sacensībām. Rudenī starptautiskā federācija pie mums sūtīs sportistu grupas, pie mums pošas daudzu citu valstu atlēti. Par darba trūkumu mums nebūs jāsūdzas un tāpēc nevajadzētu rasties problēmām atdot šos 200 tūkstošus. "Siguldas būvmeistars" bija pat tik pretimnākošs, ka piedāvāja naudas atdošanas termiņu pagarināt vēl par vienu gadu, taču izskatās, ka iekļausimies paredzētajā laikā.
Objekta labiekārtošanā savu naudu ieguldījusi arī Siguldas trase. Ne daudz, taču par saviem līdzekļiem turpat blakus estakādei uzklāts nepilnus simts metrus garš iesildīšanās celiņš. Dukurs aizsapņojies tiktāl, ka pilsētai kādreiz vajadzētu uzbūvēt arī nelielu manēžu. Pat ne trases teritorijā, bet kaut kur pilsētā, lai nebūtu jābraukā uz Rīgu. Tad, uzskata Dukurs, no klientiem nespēšot atkauties.
Visu rakstu lasiet 22. septembra izdevumā Sporta Avīze.