Kamēr pandēmija turpina plosīt sporta laukumus, laiku pa laikam pienāk arī pa kādai iepriecinošai ziņai. Piemēram, aizvadītās nedēļas nogalē vismaz uz papīra pasaules spēcīgākajā hokeja līgā NHL mums ir kļuvis par vienu latvieti vairāk, jo divu gadu līgumu ar Toronto Maple Leafs parakstījis 22 gadus vecais aizsargs Kristians Rubīns. Tiesa, prieku par vēl viena latvieša nonākšanu lielajā hokejā nedaudz aizēno neziņa par to, kad tiks atsākta apstādinātā NHL sezona un kad sāksies jaunā. Lai vai kā, taču līgums ir parakstīts un agri vai vēlu Rubīns oficiāli debitēs NHL, bet par ceļu, kā viņš nonāca līdz līguma parakstīšanai, Rubīns plaši pastāsta intervijā sportacentrs.com.
- Kāda šodien ir ikdiena Ziemeļamerikā, kad visapkārt ir aizliegumi un ierobežojumi, kad nenotiek spēles. Cik daudz jūs uzrauga, cik daudz stāsta, kas jādara?
- Maple Leafs organizācija ir diezgan parūpējusies par saviem spēlētājiem. Tie, kuri varēja, aizbrauca mājās. Katru dienu mums uzraksta, ar mums sazvanās un apjautājas, kā iet - ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Parunājam komandā viens ar otru - lai nejustos vientuļi. Ar mums sazinās. Katru otro dienu atsūta e-pastu par to, kas notiek globāli, piemēram, ka var aizslēgt ASV un Kanādas robežu. Nestāsta, cik cilvēku ir inficēti, bet atsūta līgas jaunākās ziņas - kas notiek, kādi ir nākamie soļi, ko tieši mēs gaidām.
- Kas šobrīd notiek AHL?
- Sākumā paziņoja, ka būs 14 dienu pauze - no 14. līdz 28. martam. Ļāva visiem braukt mājās, un teica, lai gaidām nākamo paziņojumu. Labākais variants bija, ka viss atgriežas ierastajās sliedēs. Tā arī bija mana lielākā problēma - mājās negribēju braukt, jo gadījumā, ja viss atsākas, pastāvēja jautājums, vai vispār tikšu atpakaļ. Tagad pauze ir pagarināta līdz 4. aprīlim, un tad vēlāk būs nākamais ziņojums.
- Eiropā visas hokeja līgas paziņojušas par sezonas beigām, tikmēr jūs dzīvojat neziņā - varbūt būs, varbūt nebūs. Slidot nav iespējams, jātrenējas mājās. Kā ir dzīvot neziņā?
- Spēlētāji cenšas rūpēties par fizisko formu, lai būtu gatavi, ja nu sezona atsākas. Protams, visi cer, ka tā tiks izspēlēta līdz galam - agrāk vai vēlāk, bet tiks izspēlēta. AHL un arī NHL vēl nav atcelta, bet apturēta līdz nākamajiem notikumiem. Neko, dzīvojam, treneri parūpējas, lai mums ir, ko darīt, un tad jau redzēsim, kas nāks tālāk.
- Toronto ar trim miljoniem iedzīvotāju ir Kanādas lielākā pilsēta. Kā tur šobrīd izskatās uz ielas?
- Tualetes papīru nevar nopirkt... Cilvēki ietur distanci, uz ielas ir mazāk cilvēku, arī mašīnu ir mazāk. Pats uz veikalu eju reizi trīs četrās dienās, uzreiz nopērku visu nepieciešamo. Visi ir uzmanīgi. Neteiktu, ka būtu baigā panika, bet cilvēki ievēro Kanādas valdības noteikumus - divi metri eksistē visur.
- Teici, ka mājās nebrauci, jo cerēji, ka sezona varētu atsākties. Uzreiz bija skaidrs, ka nebrauksi uz Latviju, vai tomēr izšķiršanās nebija tik viegla?
- Kad AHL sezona tika apturēta, atradāmies Ņujorkā. Uzreiz braucām atpakaļ uz Toronto. Atbraucām mājās, kādas divas dienas sēdējām, un tad paziņoja, ka dota atļauja hokejistiem braukt mājās. Mums uzrakstīja ziņu, ka ir atļauja, taču pastāv risks, ka varētu netikt atpakaļ Kanādā, ja atsāksies sezona. Neviens jau nezināja, kas notiks pēc nedēļas vai divām. Pastāvēja šāds risks. Izlēmu, ka palikšu un paskatīšos, kā viss attīstās. Tad ap 25. vai 26. martu sāku skatīties Ārlietu ministrijas lidmašīnas uz mājām. Sazinājos ar direktoru šeit, ar aģentu, ar vecākiem. Nospriedām, ka palikšu šeit. Arī Latvijā viss ir ciet, nāktos sēdēt 14 dienas mājās. Pluss šeit, ka man apkārt ir viss - dakteri, treneri. Protams, gribu redzēties ar ģimeni, bet veselība ir svarīga. Sazinājos ar Rūdolfu Balceru, ar Matīsu Kivlenieku, visi izlēmām, ka paliekam. Protams, Balcers dzīvo krietni tuvāk nekā Matīss, taču tas šajā situācijā neko daudz nedod. Bet Balcers beigās tomēr izlēma braukt uz Norvēģiju. Tagad gaidām brīdi, kad atsāksies sezona vai kad situācija nomierināsies.
- Ņemot vērā, ka citus cilvēkus nav ieteicams satikt, kā vienatnē pavadi laiku?
- Man īstenībā ir diezgan paveicies, ka blakus dzīvo viens draugs, Ēriks Rusis, ar kuru kādreiz Pumpuros gāju kopā skolā. Tad mēs lielākoties pavadām laiku kopā. No 6. līdz 9. klasei kopā mācījāmies, viņš arī Prizmā spēlēja. Jau sezonas laikā daudzas lietas darījām kopā. Līdz ar to nav tā, ka esmu viens pats.
- No ECHL čempionu sastāva esi vienīgais aizsargs, kurš šosezon ieguva vietu Marlies sastāvā. Kur slēpjas panākumu atslēga?
- Jau pagājušajā sezonā mērķis bija spēlēt AHL, un ar tādu pašu mērķi šosezon braucu uz treniņnometni. Uzliku latiņu, kuru gribēju sasniegt. Mana vēlme bija katru dienu būt Marlies sastāvā. Smagi strādāju, lai to izdarītu. Sākumā biju iekšā un ārā no sastāva, bet no decembra vai janvāra jau lielākoties visos mačos spēlēju. Grūti teikt, kur bija panākumu atslēga. Vasarā ieguldīju lielu darbu, man bija arī laba NHL nometne ar Maple Leafs - tiku uzspēlēt divas pārbaudes spēles. Tā bija liela motivācija - tiešām saprast, ka tas viss ir iespējams.
- Tas, ka pagājušajā gadā tev iedeva 15 spēles, - tas noteikti arī bija atskaites punkts treneriem.
- Jā, es pieļauju, ka tā arī bija. Spēles bija martā, bet uz play-off atgriezos ECHL. Tās spēles man deva pārliecību, kad devos atpakaļ uz ECHL un izcīnīju titulu. Noteikti nevaru sūdzēties par to, kādi bijuši mani pēdējie trīs gadi - no junioriem aizbraucu uz pasaules čempionātu, nākamajā gadā uzvarēju ECHL titulu, tad izcīnīju vietu AHL sastāvā.
- Šajā sezonā 14 rezultativitātes punkti. Kā pats novērtētu šīs sezonas sniegumu?
- Bija kā pa kalniem. Sākumā bija grūtākā fāze - vienu maču spēlēju, nākamo nespēlēju. Pēc decembra sāka uzticēties vairāk, atradu ritmu savā spēlē. Sapratu, ka varu palīdzēt komandai uzvarēt. Mans mērķis bija nostiprināties AHL, katru dienu būt sastāvā. Vēl neesmu tā domājis par to, kā man gāja, bet esmu priecīgs par savu spēli. Ne ļoti priecīgs, bet apmierināts.
- Kāda ir tava loma komandā, ko no tevis prasa? Vairākums, mazākums, pretinieku līderu neitralizēšana, došanās uzbrukumā?
- Lomas īsti nevienam nebija. Mazākumā spēlēju, tad nespēlēju - atkarīgs no spēles. Bija reizes, kad jāiet laukumā pret noteiktiem spēlētājiem, bet arī nebija tik traki. Tas vairāk play-off hokejs. Nevienam nebija tādas lomas, ka spēlēsi tikai pret to pretinieku maiņu, ka tavs uzdevums ir neitralizēt līderus. Tā nebija. Mana loma bija saprast, ka jāspēlē savs hokejs - tāds, kādu māku. Laba aizsardzība, nūja, spēka paņēmieni, box out, katrā iespējā pieslēgties uzbrukumam. Biju pietiekami pārliecināts par savu aizsardzību, lai varētu pievienoties uzbrukumiem.
- Balcers, Kivlenieks, Ņikita Jevpalovs - visi vienā divīzijā. Patīkami, ka tik bieži jātiekas ar citiem latviešiem?
- Ļoti patīkami. Katra spēle, kurā jācīnās ar kādu, kuru pazīsti, iedod papildu motivāciju. Daudz lielāks prieks iet uz spēli. Pret Balceru daudz spēlējām - ja nemaldos, sezonā ir 12 spēles pret Senators. Paspējām kādus deviņus mačus aizvadīt. Belvilā cits citu jau zinām, pēc sejām atpazīstam pretiniekus. Pret Matīsu bija divas spēles pēc kārtas. Forši, ka pirms tam vai pēc tam var satikties ar latviešiem, parunāties par to, kā iet. Kad bija zvaigžņu spēles pārtraukums, tās četras dienas pavadīju Klīvlendā. Izspēlējām divus mačus pret Monsters, un tad varēji doties, kur vēlies. Kaut vai uz Maiami. Es izvēlējos palikt pie Matīsa.
- Par Balceru nekādu jautājumu - visi zināja un gaidīja, ka viņš tiks pacelts uz NHL. Matīss un viņa debija - domāju, pirms sezonas neviens to neprognozēja. Turklāt viņš debitēja ar uzvaru Ņujorkā. Kādas emocijas, redzot, ka tavs tuvs draugs uzvar Rangers?
- Mēs ļoti bieži sazvanāmies, arī mūsu vecāki ir tuvi. Ar Matīsu kopā spēlējām no deviņu gadu vecuma. Katru reizi, kad viņu izsauca uz Blue Jackets, ļoti priecājos. Teicu, lai iet un izšauj. Bet viņu sauca tikai uz treniņiem, viņš nekad īsti netika pie iespējas uzspēlēt. Man tobrīd bija spēle. Zināju, ka Matīss ir pie lielās komandas, bet nezināju, ka tieši viņš būs vārtos. Un viņš man arī neko nepateica. Pēc spēles sāku Twitter lasīt, ka Matīsam šodien pirmā spēle NHL karjerā. Biju pārsteigts, uzreiz sāku rakstīt viņam, bet viņš, protams, neatbildēja, jo jau bija sācis gatavoties mačam. Lidostā fiksi izgāju drošības kontroli, lai varētu apsēsties un skatīties spēli. Ieslēdzu, redzēju pirmās desmit minūtes, tad bija jāslēdz laukā, jo lidmašīna cēlās augšā. Kad Toronto nosēdāmies, tad atkal ieslēdzu un redzēju arī pēdējās trīs minūtes - kā Rangers nomaina vārtsargu un spiež. Ļoti liels prieks. Pats zini, kam viņš ir izgājis cauri - pagājušajā sezonā nosūtīja uz ECHL, nebija tie gludākie gadi. Viņš ir izgājis cauri vairākiem šķēršļiem un pierādījis.
- Marlies sezonas laikā mainījās treneris, jo Šeldons Kīfs tika paaugstināts amatā, kļūstot par Maple Leafs galveno treneri. Nākotnes kontekstā tas tev varētu būt pluss?
- Grūti teikt, vai man tas ir pluss. Pie viņa spēlēt bija ļoti forši, viņš tiešām ir ļoti labs treneris. Liels gandarījums, ka viņu pacēla augstāk. Labs treneris, pievērsa lielu uzmanību detaļām, vienmēr bija gatavs palīdzēt. Viņš arī sazinājās ar īsziņām, sūtīja dažādus motivējošos video. Kad viņu paņēma uz Maple Leafs, mēs palikām ar diviem asistentiem, bet bez galvenā trenera. Decembrī Marlies pieņēma Gregu Mūru, un pirmajā spēlē pie viņa jau otrajā nomaiņā dabūju smadzeņu satricinājumu. Tad visi Ziemassvētki pagāja gultā.
- Kad atlaida Maiku Bebkoku, tad sāka parādīties stāsti par viņa negatīvo un reizēm nicinošo attieksmi pret spēlētājiem. Kīfs viņam ir pilnīgs pretstats, lai gan spēlētāja karjeras laikā arī viņam netrūka skandālu.
- Jā, tie ir divi dažādi cilvēki. Pie Bebkoka īpaši nebiju trenējies - NHL nometnē pirms diviem gadiem sanāca kādas trīs dienas, pirms šīs sezonas bija kādas trīs nedēļas. Citāda pieeja ne tikai spēlētājiem, bet arī sistēmai un treniņiem. Šeldonam patika treniņu laikā ieslēgt mūziku, un tas nebija tāpēc, lai mūs izklaidētu, bet gan tādēļ, lai mums būtu grūtāk sadzirdēt citam citu, lai mēs saglabātu koncentrēšanos. Tādā veidā pielāgojoties spēles apstākļiem. Reizē arī mūzika iedeva prieku treniņiem. Abi labi treneri, bet ar dažādām pieejām.
- Toronto šobrīd uzskatāms par pasaules hokeja centru. Interese ir tik liela, ka otras NHL komandas izveidošana ir laika jautājums. Maple Leafs spēlētāji ir lielākās zvaigznes pilsētā. Ko nozīmē būt daļai no šīs organizācijas?
- Ir diezgan labi - par mums rūpējas. Attieksme AHL ir tieši tāda pati, kā pret NHL spēlētājiem, un par ECHL varu teikt tieši to pašu. Visas Maple Leafs organizācijas ir ļoti pretimnākošas. Mums ir profesionāls personāls gan uz ledus, gan zālē, kas rotē - tad viņi strādā ar NHL spēlētājiem, tad nāk pie mums uz AHL, tad brauc strādāt ar ECHL spēlētājiem. Detaļas tiek saliktas kopā. Vadītājus interesē, un viņi tic attīstībai no ECHL uz augšu - pakāpiens pēc pakāpiena. Esmu ļoti priecīgs, ka esmu ticis tādā organizācijā. Nav nekas, par ko sūdzēties, un viņi palīdzēs neatkarīgi no tā, kurā līgā spēlē.
***
Kristians Rubīns
dzimis: 1997. gada 11. decembrī
Augums: 1,94
Svars: 100 kg
Pasaules čempionāti 8 1 1
Pasaules čempionāts U18 11 0 2
Pasaules čempionāts U20 16 0 5
AHL 62 2 15
ECHL 56 2 16
WHL 109 10 41
Allsvenska 14 0 0
