Kad vēl nebija sākusies jaunā NHL sezona, latviešu hokeja līdzjutēji priekā spiedza par to, ka beidzot pasaules spēcīgākajā hokeja līgā pamazām atgriežas labie laiki, kad tajā spēlēs vairāk par vienu mūsējo.
Uz papīra šogad NHL vajadzētu spēlēt četriem mūsējiem, taču realitāte ir pavisam cita.
Fons pirms jaunās NHL sezonas patiešām bija labs - starta blokos bija nostājušies četri mūsējie, taču pirms katra no šī kvarteta bija lielākas vai mazākas jautājuma zīmes. Pat pirms ilgi šajā līgā spēlējušā Zemgus Girgensona. Pat neskatoties uz to, ka viņš šajā līgā jau bija aizvadījis sešas sezonas, nebija 100% pārliecības, ka būs arī septītā. Vairāk sliecās uz to, ka būs, taču kāda. Lielāka skaidrība radās pēc tam, kad aizvadītajā vasarā viņš tika pie jauna vienas sezonas līguma ar Bufalo Sabres, un līgumā ierakstītā summa (1,6 miljoni USD) bija kā sava veida garants tam, ka būs arī septītā sezona. Girgensons spēlē, pilda savas funkcijas, un nav pazīmju, ka šajā sezonā kaut kas mainīsies. Respektīvi, viens stabilais latviešu enhaellists mums ir.
Starpsezonā pie jauna līguma ar Pitsburgas Penguins tika arī Teodors Bļugers. Arī te bija savas daudzpunktes par viņa pilnvērtīgo pierakstu NHL. Bļugers tikai pagājušajā sezonā pierakstījās šajā līgā, un pierakstījās itin solīdi, taču 28 spēlēs nopelnītie desmit punkti (6+4) nebija tik pārliecinoši, lai jau pavasarī ar Bļugeru tiktu parakstīts jauns līgums. Ja Girgensons nebraukšanu uz pasaules čempionātu attaisnoja ar nenokārtotajām lietām par nākamo sezonu, tad Bļugeram kā brīvam cilvēkam tas netraucēja. Beigu beigās arī Bļugers tika pie jauna līguma un šajā sezonā regulāri dodas laukumā un pamazām arī krāj punktus. Vēl gan pagājušā gada desmitnieks nav sasniegts, taču ir jau deviņi (4+5) un, visticamāk, būs arī desmit un vēl vairāk. Pagaidām nav nekāda pamata pat aizdomām par to, ka Bļugeram šajā sezonā kaut kas var misēties. Tātad diezgan droši varam rēķināties ar diviem stabiliem mūsējiem šajā līgā.
Par nākamajiem diviem ir daudz, pat ļoti daudz neskaidrību. Līdzīgi kā Bļugers, arī Rūdolfs Balcers pagājušajā sezonā sāka iepazīt NHL labumus un krāja punktus naskāk par Bļugeru, 36 spēlēs gūstot piecus vārtus un izdarot deviņas rezultatīvas piespēles. Nav slikti rādītāji debitantam, un tā vien šķita, ka Balceram ir atvērti visi vārti uz stabilu spēlēšanu šajā līgā. Pirms jaunās sezonas Balcers kopā ar Otavas Senators piedalījās pārbaudes spēlēs, taču hokejā ir tāds niķis, ka spēlētāji iedzīvojas savainojumos. Tā tas bija ar Balceru, kurš tieši pārbaudes spēlē guva savainojumu, un tas nozīmēja, ka sezonas sākums būs jāpavada, dakterējot zilumus. Kam negadās. Par laimi, savainojums nebija pārlieku nopietns, un viss ritēja savu loģisko gaitu. Ticis uz veselām kājām, lai aprastu ar ripu un atgūtu spēles garšu, jau veselais Balcers tika aizsūtīts uz Senators fārmklubu AHL. Loģisks risinājums no kluba vadības puses. Nav tomēr Balcers ne Greckis, ne Krosbijs vai kāds cits mega spīdeklis, kuram pēc savainojuma izārstēšanas uzreiz ir garantēta vieta NHL komandā. Balcers sāka spēlēt AHL, sāka mest golus, sāka dalīt rezultatīvas piespēles, punkti krājās viens pie otra. Pirmajā spēlē, otrajā, jau piecās spēlēs pēc kārtas, jau desmit, līdz aizvadītās nedēļas nogalē šādu spēļu skaits sakrājās līdz divpadsmit un tika labots Belevilas Senators rekords - divpadsmit spēles pēc kārtas ar rezultativitātes punktiem (6+12). Kā lai šādu metošu un piespēlējošu hokejistu nesauktu uz Otavu. It īpaši situācijā, kad ieskaties NHL tabulā un redzi, ka Senators savā konferencē atrodas pašā tabulas lejasgalā, ka komandas rezultativitāte ir viena no sliktākajām visā līgā utt. Kā lai neizsauc sava fārmkluba rezultatīvāko spēlētāju, kurš met ne tikai šajā sezonā, bet arī pērn sekmīgi debitēja NHL. Šaipus okeānam dzelžaina loģika, taču lielā dīķa otrajā pusē ir pavisam cits domu gājiens. Nav šaubu, ka kluba vadība seko līdzi Balcera gaitām AHL un zina par viņa divpadsmit spēļu sēriju, taču tik un tā nesteidzas izsaukt latvieti uz NHL. Morāle ir apmēram šāda: kluba vadība nevēlas sasteigt notikumus, grib sagaidīt to brīdi, kad jaunie hokejisti tieši AHL iegūst nepieciešamo pārliecību, lai tur nobrist, jo esot bezgala daudz piemēru, kad kāds jaunais ir pamatīgi noplosījies AHL, bet, ierodoties NHL, kaut kur pazūd. Tieši šāda esot Senators politika attiecībā uz tuvākajām rezervēm. No tā var nojaust, ka Otavā vēl nav pārliecināti par latvieša briedumu, taču netiek noliegts, ka viendien pienāks tas brīdis, kad Balcers atgriezīsies NHL.
Balcera atgriešanās NHL, šķiet, ir tikai laika jautājums, bet vēl neskaidrāks ir Elvja Merzļikina liktenis šajā līgā un visupirms viņa liktenis Kolumbusas Blue Jackets vārtos. Kā zināms, Merzļikins uz Kolumbusu devās kā labākais vārtu vīrs Šveices čempionātā, un vasarā par viņu tika sadziedāts tik daudz slavas dziesmu, ka pietiktu pāris dziesmu svētkiem. Tomēr realitāte izrādījās pavisam cita un daudz skarbāka. Sezonas sākumā Blue Jackets treneri paši nebija tikuši skaidrībā ar to, kurš būs pirmais vārtsargs, bet, sezonai pamazām ieskrienoties, tika nolemts, ka tas nebūs latvietis. Nolemts nenozīmē, ka akmenī iekalts, taču līdz šim Merzļikins vēl pa īstam tā arī nav uzspēlējis. Viņam ir bijušas spēles, viņš nācis uz maiņu, viņš ticis nomainīts (kā pēdējā spēlē), taču kopumā aizvadītajās deviņās spēlēs ar Merzļikinu vārtos Blue Jackets nav izcīnījusi nevienu uzvaru. Pa vidu starp šīm spēlēm Merzļikins ticis nosūtīts uz fārmklubu Klīvlendā, un nervu stīgas noteikti paraustīja arī tas, ka viņa vietā uz NHL tika izsaukts cits latvietis, Matīss Kivlenieks. Lai arī viņš tikpat ātri tika nosūtīts atpakaļ uz AHL, tik un tā ne pārāk patīkamas sajūtas. Šo situāciju jau ir pamanījuši arī Ziemeļamerikā, un jau tiek izteikti minējumi par to, kā varētu attīstīties Merzļikina liktenis šajā līgā. Tiek uzsvērts, ka pirmais numurs ir atdots somam Jonasam Korpisalo. Ja ir šāda lietu kārtība, tad Merzļikinam tikai lielos svētkos tiks uzticēta vārtu sargāšana, bet, neregulāri tiekot vārtos, pieredzi nav iespējams iekrāt. Cits variants - visu laiku sūtīt Merzļikinu uz AHL un viņa vietā izsaukt vēl mazāk pieredzējušo Kivlenieku. Atkal slikts variants. Bet ir vēl viena izeja - taustīt tirgu un meklēt kādu citu komandu. Vai arī gaidīt, kad Korpisalo noplīsīs un retajās iespējās Merzļikins nostāvēs uz ausīm. Retās iespējas rodas laiku pa laikam, taču ar Merzļikinu vārtos komanda zaudē. Nav viegli vārtsargiem ielauzties NHL. Pat ja vasarā tika skandināts, ka Merzļikins ir labākais vārtsargs no Eiropas.
