Svētdienas vakarā daļa no Krievijas čempionātā spēlējošās Rīgas Dinamo līdzsekotāju sajutās kā hokeja devītajās debesīs, jo notika viens no šīs komandas pēdējās sešgades lielākajiem brīnumiem – izbraukumā izcīnīta uzvara, kas ļāva pārtraukt trīs zaudēto spēļu sēriju.
Skats no malas pēc mača beigām nudien bija tāds, kurš nejaušam garāmgājējam varēja likt sadomāties par to, ka noticis kaut kas grandiozs, ka kāda no komandām, kā minimums, izcīnījusi Nadeždas kausu. Prieku līmenis no uzvarētāju nometnes tik tiešām uzlidoja līdz pat devītajam vilnim, un šo nekontrolētu emociju uzplūdu pamanīja arī kāds no pretinieku komandas, kurš publiskajā telpā rīdziniekiem pabāza zem deguna ironiju, ka, raug, rīdzinieki tā priecājušies, it kā Gagarina kauss būtu iekritis viņu rokās. Nevienam nav aizliegts priecāties par lielām un mazām uzvarām, it īpaši tiem, kuri šos priekus kaut kādā veidā ir izcīnījuši, taču atsevišķu tēlu spiegšana un kliegšana publiskajā telpā nudien nerada pārliecību par spiedzēju objektīvu visa hokeja laukuma pārredzēšanu.
Vai tiešām ir iemesls gatavoties salūtam Skanstes ielas rajonā, kur tiek noteikts Rīgas Dinamo dzīves ritms? Paskatāmies turnīra tabulā, un viss kļūst skaidrs. Par uzvaru, kura tika izcīnīta Sočos, labākajā gadījumā pienākas gāzēta minerālūdens ar citrona piegaršu glāze. Divas glāzes šīs dziras pienākas par to, ka uz pāris dienām izdevies izkulties no labi iesildītās pēdējās vietas, taču, atgādinu, tas ir tikai uz laiku. Atliks zaudēt nākamo spēli, un viss (Dinamo) nostāsies savās vietās. Kaut gan kāda tur starpība, vai komanda atrodas pēdējā vai priekšpēdējā vietā? Ja komandas mērķis ir nepalikt pēdējiem, tad tam ir nozīme, bet, ja ir doma pirmo reizi pēdējos sešos gados vismaz ar acu skatieniem apskatīt Gagarina kausu, tad esošais punktu krāšanas grafiks nekam nav derīgs. Viens vienīgs zemē nomests laiks.
Kā šogad rīdzinieki ir krājuši savus pieticīgos punktus? Visiem ir skaidrs, ka, lai savā konferencē ieņemtu astoto vietu, jābūt pavisam citai intensitātei, bet Dinamo pašreizējā intensitāte apstājusies pie četrām nožēlojamām sērijām (ja tās var nosaukt par sērijām), kurās izcīnītas divas uzvaras pēc kārtas. Sezonas ievada uzrāviens, kad pirmajos divos mačos tika izcīnītas tikpat uzvaras, lika sarosīties pat vislielākajiem šīs komandas skeptiķiem, mēģinot saprast, kāda iemesla dēļ noticis kas tāds. Vai tiešām Gagarins tuvojas Rīgai, vai tiešām vairs neesam punktu donori citām komandām? Pirmais priekšstats tomēr bija mānīgs, jo pasaulē ir daudzas lietas, kuras ir mūžīgas un nemainīgas. Dinamo noteikti nav mūžīgs, taču nemainīgs gan. Šīs divas uzvaras bija tikai āķis lūpā, taču tas netika norīts un sagremots. Par švaku tā gremošanas sistēma ir rīdziniekiem, par švaku... Kumoss tika sagrābts, bet mutē zobu nav.
Atgriešanās realitātē notika ļoti ātri, kad jau nākamajās trīs spēlēs trīs zaudējumi pēc kārtas, bet sagrābtais kumoss tika izspļauts vēl pēc vienas nejauši papildlaikā izcīnītas uzvaras pār Amur. Seko astoņi zaudējumi pēc kārtas (visi pamatlaikā), un jau oktobra pirmajās dienās viss kļūst vairāk vai mazāk klārs - arī šogad izslēgšanas spēles nespīd. Ja vēl sekotu tikpat gara uzvarēto spēļu sērija, ok, būtu iemesls ticēt nezin pēc kārtas kuram tur pasaules brīnumam. Tālāko Dinamo slimības grafiku nav vērts līdz sīkumam pārskaitīt. Lai noteiktu komandas diagnozi, nav pat pie ārstiem jāiet. Tā ir vienkārša un visiem saprotama - neārstējami slims.
Tie, kuriem darba pienākumos ierakstīts, ka ir jāturpina ticēt neticamajam, teiks, ka vēl jau 30 spēles ir atlikušas un uz papīra Dinamo var ne tikai izkulties no pēdējās vietas, var ne tikai aizķerties aiz astotās vietas, bet var pamatturnīru pabeigt pat pirmajā vietā un pēc tam kļūt par Krievijas čempioniem. Teorijā tā tik tiešām ir, bet reālā dzīve ir pavisam cita. Vēlreiz apskatāmies uz turnīra tabulu un tur redzam, ka astotā vieta ir aizbraukusi ļoti tālu. Helsinku Jokerit ar šā brīža labāko latviešu vārtsargu Jāni Kalniņu vārtos atrodas jau desmit punktu attālumā. Tikpat tālu ir arī Jaroslavļas Lokomotiv. Somi ir pat vēl tālāk, jo viņi aizvadījuši par trim spēlēm mazāk nekā rīdzinieki, bet Lokomotīvei ir par vienu spēli mazāk. Ja šogad spēlētu pēc iepriekšējā gada noteikumiem, kad par uzvaru deva trīs punktus, desmit punktu atpalicība nešķistu tik daudz, taču šogad par uzvaru pienākas tikai divi punkti, un tas nozīmē, ka nepieciešamas piecas uzvaras. Ļoti iespējams, ka šīs piecas uzvaras atlikušajās 30 spēlēs arī tiks izcīnītas, taču kurš teicis, ka Jokerit un Lokomotiv šajā laikā tikai zaudēs? Ja Dinamo aizvadītajās 32 spēlēs ir izcīnījusi tikai vienpadsmit uzvaras, tad kamdēļ naivi ticēt un cerēt, ka atlikušajās spēlēs uzvaru skaits, kā minimums, dubultotos? Respektīvi, beidzoties pamatturnīram, būs sakrātas vismaz 30 uzvaras. Ja pagājušajā sezonā bija 26 uzvaras (62 spēlēs) un tāpat komanda palika pie ratiem. Lai tiktu kaut pie šīm trīsdesmit uzvarām, pēc kārtas uzvarēto spēļu sērijām jābūt garākām par divām un vairākām, bet tā jau ir zinātniskā fantastika.
