Pēc nedēļas un pāris dienu atvaļinājuma Rīgas Dinamo turpina savu eksistēšanu Krievijas čempionātā un atsāka ar piekto zaudējumu pēc kārtas. Uz papīra rīdzinieki vēl var ne tikai izkļūt no labi iesildītās pēdējās vietas, var pat iekļūt izslēgšanas spēļu turnīrā un pat kopā ar Gagarinu uzlidot kosmosā, taču reālajā dzīvē Juris Savickis jau ir izkāris balto karogu. Jau sesto sezonu pēc kārtas...
Krievijas finansētā Dinamo jau vairākus gadus lielai daļai hokeja līdzsekotāju ir kļuvusi par necenzētu leksiku. Labākajā gadījumā par veidojumu, par kuru sacerēt jaunas anekdotes un atklāti paņirgāties par to. Paši šīs komandas priekšnieki ir izdarījuši visu, lai par un ap šo komandu veidotos tieši šāds fons. Stop, būšu nedaudz pārspīlējis, jo vārds priekšnieki daudzskaitlī nekādi nav attiecināms uz šo komandu. Priekšnieks un punkts, jo tajā visu izlemj viens cilvēks, kā diktatūrā pieņemts, un tas ir Juris Savickis.
Savickis, kurš joprojām neatzīst Latvijas okupāciju, savu šestjorku pulciņā jau vairākus mēnešus īsā pavadiņā dancina arī Latvijas Hokeja federāciju, kur priekšniekos kādu laiku ir Savicka rokaspuisis Aigars Kalvītis, kuram ir sava pavadošo pakalpiņu svīta. Tas tāds neliels skaidrojums tiem procesiem, kādi rudens pusē notika starp Dinamo (Savicki) un hokeja federāciju (Kalvītis). Pirms pāris mēnešiem Dinamo tika pie ekskluzīva statusa, tā tika nodēvēta par nacionālās izlases bāzes komandu. Tulkojums šim terminam varētu būt aptuveni šāds: komanda gatavo spēlētājus valsts izlasei, jo, pēc Skanstes ielas aprēķiniem, šo darbu viņi dara jau vairākus gadus un tagad tam vajadzīgs juridisks apstiprinājums.
Bet kā ir patiesībā? Nenoliedzami, ka pirms kādiem desmit gadiem šīs komandas spēlētāju pienesums izlasei bija paprāvs, taču pēdējos gados Dinamo spēlētāji jau sen ir kļuvuši par piedevu pārējiem, par spēlētājiem, kuri aizpilda brīvās vietas. Kaut kas līdzīgs ir gaidāms arī nākamā gada pavasarī un vēl izteiktāk rudenī. Pavasarī būs kārtējais pasaules čempionāts, bet rudenī olimpiskā kvalifikācija. Ja visiem ārpus Latvijas spēlējošajiem sezonas beigsies laikus, Bobam Hārtlijam nebūtu nekādu problēmu izlasi izveidot tikai no ārzemēs spēlējošajiem. Labi, pieklājības pēc vieta sastāvā atrastos arī kādam dinamietim. Labi, pasaules čempionāti notiek uzreiz pēc nacionālo čempionātu sezonu beigām, un ne visi raujas pagarināt sezonu vēl par pāris nedēļām. Toties rudenī visi būs svaigi kā gurķīši, un šo svaigumu piešķirs burkāns vagas galā - iespējamā spēlēšana olimpiādē. Kad Hārtlijs zīmēs rudens sastāvu, no esošā Dinamo modeļa tajā redzu varbūt trīs, varbūt četrus spēlētājus, un tas jau būs ļoti daudz. Ja olimpiskajam sastāvam ir šāds pienesums, tad pat suns savos murgos Dinamo nespētu nosaukt par izlases bāzes komandu.
Kā vajadzētu izskatīties komandai, kurai piešķirts tik godpilns tituls? Tā, protams, ir teorija, bet, redzot, ka komanda jau vairākus gadus Krievijas čempionātā ir izteikta nīkule, būtu tikai loģiski, ja Dinamo tuvākā rezerve, kas saucas HK Rīga un arī spēlē Krievijas čempionātā, uz mātes uzņēmumu deleģētu vienu spēlētāju pēc otra, bet kā ir patiesībā? Kamēr Latvijas izlase Liepājā iztika bez pienesuma no savas bāzes komandas, tikmēr Dinamo ieplūda svaigi kadri. Acīgākie būs pamanījuši, ka svaigie vēji iepūta no austrumiem, no tās zemes, no kuras Savickis savai rotaļlietai smeļ naudu. Acīgākie jau būs pamanījuši, ka divi jaunie krieviņi jau ir pielaikojuši Dinamo kreklus un aizvadījuši pirmo spēli. Tāpat būs pamanījuši, ka atbraukušie ne ar ko nav labāki par malā nosēdinātajiem latviešiem. Saprotams, ka viena spēle nav īstā mēraukla, taču, ja komandā nonāk divi ārzemnieki, tad viņiem ir jāplēš savas pakaļas uz visām pusēm. Savickis vakar vēl nebija devis komandu saviem algotņiem par vēl viena krieviņa pievienošanos komandai, taču Krievijā par to tiek ziņots kā par jau notikušu faktu.
Kāds no tā visa īsais kopsavilkums? Konkrēta spēle un konkrēts piemērs. Zaudētajā spēlē pret Salavat Julajev Rīgas komandas pieteikumā bija ierakstīti 22 spēlētāji. Ne visi tika laukumā, taču tieši pusei no šiem spēlētājiem bija piederība citai valstij. Arī Oskars Bārtulis ir šajā vienpadsmitniekā, kuru uzvārdu oficiālajā pieteikumā izrotā Krievijas karodziņš. Ja kāds to nav pamanījis, tad pēc tam, kad no Rīgas tika izsūtīti pāris leģionāri, papildinājums tika meklēts austrumos. Precīzāk - Krievijā. Vārtsargs Makarovs, aizsargs Bārtulis, tagad uzbrucēji Setdikovs un Protapovičs, un lidostai lidojumā uz Rīgu tuvojas vēl viens, kaimiņzemē nevienā komandā nevajadzīgais Sļepecs. Ja vēl atceramies, ka laiku pa laikam pie spēlēšanas tiek arī Gimajevs, Krievijas hokejistu pieplūdums vairs neizskatās nejaušs. Personīgi man nav nekas pret krievu hokejistiem. Spēlētāju ar citu mentalitāti iepludināšana rāmajā latviešu dīķī pat būtu atbalstāma, bet...
Bet kāds tam visam ir sakars ar Latvijas izlases bāzes komandu? Ja šie iebraukušie krieviņi būtu kaut otrās šķiras spēlētāji, kuri tik tiešām ar kokiem rokās padzenātu vietējos lutekļus, bet tie ir pārpalikumi no citām komandām. Izskaidrojums šādam reveransam krievu hokeju priekšā var būt tikai viens. Ja Savickim izdodas apvārdot krievu naudas devējus, tad naudas devējiem nav ne mazāko morālo paģiru pieprasīt no Savicka attiecīgus pakalpojumus. Kurš savukārt saviem kungiem (atvainojos, biedriem) nav tiesīgs atteikt.
Kas attiecas uz tā sauktās bāzes komandas sportiskajiem rezultātiem, tad tie komandai jau sen nav aktuāli. Vismaz jau sesto sezonu, jo vēl tikai naivie tic, ka šogad Dinamo spēlēs izslēgšanas spēļu turnīrā. Šai komandai ļoti piestāv tā vieta, kurā tā atrodas. Pēdējā! Bet tiem, kuriem nav žēl tērēt naudu bezjēdzīgajam projektam un klātienē skatīties šīs spēles, silts ieteikums reizi par visām reizēm izvērtēt prioritātes.