ATSKATS: Hārtlija trīs čempionāti
Latvijas izlase Boba Hārtlija virsvadībā ir aizvadījusi jau trīs pasaules čempionātus, un tiek lēsts, ka būs vēl vismaz divi. Ja vien Hokeja federācijai joprojām ir lielais plāns par 2021. gada čempionātu, kurš daļēji notiks arī Rīgā. Pats Hārtlijs pēc uzvaras pār Norvēģiju izteicās, ka ar lielāko prieku kopā ar Latvijas izlasi aizbrauktu uz 2022. gada olimpiskajām spēlēm, un no tā izriet, ka Latvijas izlase vēl turpmākos trīs gadus dzīvos pēc Hārtlija hokeja ābeces, un tas ir labi.
Par to, ka Bobs Latvijas izlasei un, iespējams, arī visam Latvijas hokejam ir īstais speciālists, šķiet, nevajadzētu būt ne mazākajām šaubām. Ja pat citu sporta veidu priekšnieki un puspriekšnieki caur puķēm apskauž hokejistus, tad tā tas arī ir. Vai šo trīs gadu laikā Latvijas izlase ir progresējusi un gājusi uz priekšu, var vērtēt dažādi. Tie, kuriem tuvākas ir emocionālās sajūtas, vispār nešaubīsies par Hārtlija atrašanos pareizajā vietā. Savukārt tiem, kuriem vairāk tīk skatīties turnīra tabulās un salīdzināt vienu čempionātu ar iepriekšējiem, bilde ir nedaudz savādāka. Kurš no rādītājiem - emocionālais vai pragmatiskais, uz cipariem balstītais - ir pareizākais un objektīvākā olekts Hārtlija trīs pasaules čempionātiem, lai izlemj katrs. Tāpat taisnība būs kaut kur pa vidu. Par labu otrajiem nelielu, bet būtisku ēsmu pasvieda pats Hārtlijs, kurš pēc skaistā zaudējuma zviedriem diezgan konkrēti uzsvēra, ka hokejā pats galvenais ir uzvaras. Noteikti arī basketbolā, futbolā, volejbolā, handbolā un citos sporta veidos. Tāpat laiku pa laikam der atcerēties Kristera Gudļevska teikto pēc 2014. gada olimpiskā turnīra zaudējuma Kanādai, kurš bija tikpat skaists, kā šogad zaudējums zviedriem, - skaists zaudējums nav tas, par ko būtu jāpriecājas! Tātad vismaz divi cilvēki dažādos laikos nepārprotami izteikušies par hokeja pamatvērtībām, kuras arī nosaka vienas vai otras komandas vietu pasaules hokeja saimniecībā.
Sliktākais čempionāts.
Tātad, noliekot malā emocionālās spiegšanas un cieņas izteikšanu par skaistajiem zaudējumiem, paskatāmies uz tablo. Ja salīdzinām ar pagājušā gada čempionātu, tad esam spēruši divus soļus atpakaļ. Pērn astotie, šogad - desmitie jeb esam turpat, kur Hārtlija pirmajā čempionātā. Mazliet iztulkojot šīs desmitās un astoto vietu un saskaitot nopelnītos punktus, šis gads bijis sliktākais. Šogad 9 punkti, pērn - 13, vēl pirms gada - 10. Pirmajā darba gadā un šogad izcīnītas trīs uzvaras, pērn par vienu vairāk.
Vairāk iemetam, vairāk ielaižam.
Šo trīs turnīru laikā Latvijas izlasei bijis dažāds spēļu skaits. 2017. gadā Ķelnē un šogad Bratislavā pa septiņām spēlēm, bet pērn Dānijā par vienu vairāk (uz ceturtdaļfināla rēķina). Iemestajās un ielaistajās ripās objektīvāk būtu salīdzināt Ķelni ar Bratislavu. Pirms diviem gadiem iemetām 14 ripu, kamēr šogad - 21. Toreiz Ķelnē ielaidām 18 ripu, šogad par divām vairāk, taču Bratislavā iemests par vienu ripu vairāk nekā ielaists, un Hārtlija laikos tas notiek pirmo reizi. Pērn Dānijā astoņās spēlēs 14 iemetām un 18 ielaidām.
Perfektais vairākums.
Nezinu, cik tur liela nozīme ir pašam Hārtlijam, taču šogad Latvijas izlases vairākums bija tuvu ideālam. Katrā spēlē vismaz pa reizei vairākumā tika gūti vārti, bet kopumā visā turnīrā vairākumā gūti 10 vārti jeb turpat puse no visiem gūtajiem vārtiem. Procentuāli realizēti 34,5% vairākuma iespēju! Salīdzinot ar pagājušo gadu, Latvija ir uzbraukusi kosmosā. Ja šogad šajā rādītājā esam vieni no labākajiem, tad pērn bijām sliktākie - tikai trīs goli un 11,5% vairākuma realizācija. 2017. gadā arī bijām vieni no labākajiem (dalītā trešā vieta) - 7 vārti jeb 28% realizācija. Respektīvi - pamatīgs progress, salīdzinot ar abiem iepriekšējiem čempionātiem.
Bez uzvarām.
Katrā no čempionātiem Latvijas izlasei grupas turnīrā bija jāaizvada pa trīs spēlēm pret lielajām izlasēm. Kopbilde šajos mačos ir diezgan skumja - deviņas spēles un tikpat zaudējumu. Tiesa, ar nelielu atkāpi. Pagājušajā gadā Kanādai un ASV tika zaudēts papildlaikā (1:2 un 2:3) un tieši pa izcīnītajam punktam pret šīm izlasēm arī palīdzēja iekļūt ceturtdaļfinālā. Toties pērn bija 1:8 pret Somiju. 2017. gadā ar lielajām izlasēm arī aizvadījām trīs mačus pēc kārtas - 0:2 pret Zviedriju, 3:5 pret ASV un 0:5 pret Krieviju. Šogad 3:6 pret Čehiju, 1:3 pret Krieviju un 4:5 pret Zviedriju.
Izšķirošās spēles.
Nenoliedzami, ka punktu atņemšana kādai no lielvalstīm atvieglo ceļu uz ceturtdaļfinālu, taču, lai tur nokļūtu, jāuzvar pati galvenā spēle jeb jāpārspēj tiešais konkurents cīņā par ceturto brīvo vietu. Hārtlija trīsgadē izšķirošie mači bijuši pret dažādiem pretiniekiem. 2017. gadā šādi bija pat divi - Slovākija un Vācija. Slovākus uzvarējām (3:1), bet vāciešiem zaudējām pēcspēles metienos (3:4). Zaudējums Vācijai arī liedza iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Pagājušajā gadā šāda ceturtdaļfināla likmes spēle bija pret Dāniju un tā grupā bija pēdējā. Uzvarējām to ar 1:0 un iekļuvām astoņniekā. Šogad Šveicei zaudējām (1:3) un palikām aiz svītras.
