PČH 2019: Hārtlija optimisms un Latvijas izredzes

 
OPTIMISTS. Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs saglabā optimismu un uzskata, ka vēl ir izredzes iekļūt ceturtdaļfinālā ©F64 Photo Agency

Oficiāli pasaules čempionāts beigsies tikai svētdien, bet Latvijas izlasei tas jau ir beidzies. Formāli beidzies, jo vēl ir jāaizvada divas spēles – šodien ar Zviedriju un pamatturnīra pēdējā dienā ar Norvēģiju. Patiesībā, mūsējiem čempionāts lielā mērā beidzās jau pēc zaudējuma Šveicei, jo tieši šī bija tā spēle, kurā izšķīrās ceturtdaļfināla liktenis.

Optimisms ir laba lieta, ja vien šim optimismam būtu kaut kāds reāls segums. Latvijas izlase elites grupā spēlē jau divdesmit un vēl pāris gadus no vietas, un šis ir krietns laiks, lai būtu izveidojušās kaut kādas tendences vai pat tradīcijas. Nevienam nav nekāds dižais noslēpums, ka hokejā ir izveidojušies vairāki grupējumi un viens no tiem ir lielais sešnieks - Kanāda, ASV, Zviedrija, Somija, Čehija un Krievija. Būtībā, starp šīm sešām valstīm arī notiek reālā medaļu dalīšana. Protams, ar retiem izņēmumiem, un šie reti izņēmumi ir Šveice un Vācija, kuras laiku pa laikam izjauc ierasto dienaskārtību. Kādreiz pie izņēmumiem varēja pieskaitīt arī Slovākiju, bet pēdējo gadu tendences teic, ka šajā zemē hokejs ir iepeldējis citos ūdeņos. Pēc tam seko vēl kāds bariņš izlašu, kurām laiku pa laikam izdodas pabīdīt malā vāciešus un šveiciešus. Šajā bariņā ir arī Latvijas izlase, kura pagājušajā gadā pēc ilgākas pauzes spēlēja ceturtdaļfinālā un palielināja optimistu pulciņu. Sak, nu tikai būs un katru pavasari mēs būsim astoņniekā.

Kad kļuva zināms šā gada čempionāta grupu sadalījums, uzreiz bija skaidrs, no kurām izlasēm ir jāņem punkti, ar kuru izlasi būs zobs pret zobu kauja par ceturto vietu, un mūžīgais zināmais par to, ka pēc iespējamās uzvaras zobs pret zobu mačā drošības labad vajadzēs nozagt kādu punktiņu arī no lielajiem. Lielie šogad bija Zviedrija, Čehija un Krievija, zobs pret zobu pretinieks - Šveice. Austrija, Itālija un Norvēģija - komandas, no kurām ir jāņem maksimālo. Ar Šveici bija jātiekas otrajā spēļu kārtā, un, kā pierādīja turpmākā turnīra gaita, tad par visiem 100 un vēl vienu procentu apstiprinājās nojaušamais un zināmais - tā bija spēle par ceturtdaļfinālu. Austrija jau bija uzvarēta, itāļi līdz savstarpējai spēlei jau bija pamatīgi nogruntējušies pēdējā vietā, bet Norvēģija tika atstāta uz rezerves sliedēm (pēdējā spēle pamatturnīrā).

Latvijas izlase Šveicei zaudēja, un būtībā ar šo zaudējumu mūsējiem arī beidzās šis čempionāts. Optimists Lauris Dārziņš atzīmēja, ka galdā vēl ir 15 punktu, un viņam bija taisnība. Lai atkārtotu pērno rezultātu, nevajadzēja pat visus 15 punktus. Bija jāpaņem savi trīs punkti no Itālijas (tos arī paņēmām) un tikpat no norvēģiem (vēl jāpaņem), bet bez šiem sešiem punktiem bija vajadzīgi vēl četri (Šveice mums bija priekšā par trīs punktiem). No Čehijas, Krievijas vai Zviedrijas. Respektīvi, punkti bija jāpaņem vismaz no divām dižvalstīm. Kā to izdarīt? Atgriežoties pie tradīcijām un tendencēm un patinot atpakaļ iepriekšējos 22 čempionātus, vai bijis kāds čempionāts, kad vienā gadā esam bijuši spējīgi uz ko līdzīgu? 1997. gadā bijām, kad divās spēlēs pēc kārtas spēlējām neizšķirti ar Kanādu un Zviedriju? Vēl bija 2000. gadā Pēterburgā, kad divās spēlēs pēc kārtas ņēmām punktus no Krievijas (3:2) un ASV (1:1), arī 2014. gadā - 3:2 pret Somiju un 6:5 pret ASV. Tas arī viss, un visas šīs uzvaras izcīnītas ļoti sen. Cerēt, ka šīs uzvaras būtu kā papildu pārliecības motivācija pirms šā gada spēlēm, būtu tas pats, kā apgalvot, ka esam par Vāciju entās galvastiesas pārāki, jo, raug, deviņdesmitajos gados viņus slānījām ar 8:0 un 5:0…

Ar šādu fonu šogad Latvijas izlasei bija jāsagaida trīsdiennieks, kas saucās trīs spēles pēc kārtas ar Čehiju, Krieviju un Zviedriju. Ar izlasēm, kuras ir līdz zobiem pārpilnas ar NHL spēlētājiem, ar izlasēm, no kurām vajadzēja paņemt šos četrus ekstra punktus, lai tiktu garām Šveicei un vēl cerēt, ka tā pati Šveice neatņems punktus kādam no lielās trijotnes. Tagad, kad divās no trim spēlēm ir zaudēts viss, ko vien varēja pazaudēt, var mierīgi pakasīt deniņus un padomāt, varējām vai nevarējām tomēr aizķert kādu punktu? Ja ņem talkā emocijas, tad droši vien, ka varējām. Pie reizes nolamāt visus tiesnešus, kuri it kā mums to neļāva izdarīt (pret Čehiju), atrast vēl pāris simts iemeslu, kas traucēja to izdarīt, taču, ja iztiekam bez emocijām, tad ir grūti atrast kaut vienu reālu iemeslu, kurš paceltu Latvijas izlasi augstāk par čehiem vai krieviem. Par to, ka mūsējie nežēloja sevi un pretinieku, par to nav nekādu šaubu, par to, ka mūsējie izlika pēdējos spēkus un pat vairāk, arī par to nav šaubu. Tāpat reti kurš šaubās par to, ka itāļi visās zaudētajās spēlēs izgāja laukumā un atsita savu numuru. Arī itāļi cīnījās, bet - katrai komandai ir sava meistarības latiņa. Itālijai savējā, Latvijai savējā - Čehijai, Krievijai un Zviedrijai savējā. Ar cīņassparu, ar pašatdevi, ja visas hokeja zvaigznes ir pareizi sakārtojušās virs Latvijas izlases, var laiku pa laikam pārsteigt līdzīgus pretiniekus. Var ar viņiem spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu, bet sagaidīt sistemātiskas uzvaras un vēl divās spēlēs pēc kārtas, tas ir nereāli. Arī līdzīgām spēlēm, kādas bija pret Čehiju un Krieviju, varam pelnīt uzslavas par neatlaidību un visām pārējām labajām īpašībām, taču hokejā un sportā vispār galvenais ir rezultāts uz tablo, bet tablo rāda, ka ar 3:6 zaudējām Čehijai un ar 1:3 arī krieviem. Varam sasist pa saviem pleciem par uzvarētajām pirmajām trešdaļām (2:0 un 1:0), bet arī par to punkti netiek piešķirti…

Latvijas izlasei atlikušas vēl divas spēles - šodien ar Zviedriju, rīt ar Norvēģiju. Ko mūsējiem vajag no šiem mačiem. Raugoties no turnīra tabulas - neko. Tikai un vienīgi pelnīt plusiņus savās un līdzjutēju acīs, ka pat šādā situācijā laukumā iziet komanda, kura respektē spēli kā tādu arī līdzīgās situācijās.

Atgriežoties pie optimisma, kuru pēc zaudējuma krieviem saglabāja arī izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs:

- Spēle pret Zviedriju būs vēl viens labs izaicinājums. Mēs augam kā komanda, un spēlētāji no šīm situācijām tiešām mācās. Mums ir palikušas divas spēles, un, ja gribam iekļūt ceturtdaļfinālā, mums ir jāuzvar abās spēlēs. Pret Zviedriju, saprotams, nebūs viegli. Labi pazīstam tās spēlētājus, jo divus gadus pēc kārtas jau esam pret viņiem spēlējuši, bet tajā pašā laikā, kā jau redzējāt kopš pašas pirmās dienas, Latvijas izlase nekad nepadodas. Mēs nepadosimies. Arī pret zviedriem nepadosimies. Kamēr ir kaut kāda cerība, mēs cīnīsimies.

Uz papīra viss izskatās cerīgāk, nekā tas ir reālajā dzīvē. Lai piepildītos Hārtlija optimisms, šodien no zviedriem jāņem visi trīs punkti. Pēc tam to pašu ir jāizdara pret Norvēģiju un jācer, ka zviedri neko nepaņems no krieviem (šī būs grupas pēdējā spēle). Vai izklausās ticami?