Kopš jūlija pirmās puses savu eksistenci turpina vilkt viena no Krievijas hokeja čempionāta vājākajām komandām Rīgas Dinamo. Patrenējusies Liepājā, kaimiņzemes finansētā komanda ir atgriezusies savos dzimtajos pēļos Piņķos un vakar pat aizvadīja pirmo pārbaudes spēli, taču ne par to ir stāsts. Šoreiz neliels ieskats jaunajā sastāvā un kāda varētu būt nākamās sezonas vīzija. Vai komanda arī šogad būs tikpat vāja vai pat vēl vārgāka. To pagaidām nepateiks neviens, taču kaut kādas nojausmas ir.
Interese par šo komandu ar katru gadu kļūst arvien plānāka un plānāka, un pagaidām nav nekādu pazīmju, kuras pūstu pretējā virzienā. Kā tajās patālajās sezonās, kad Rīgā ap arēnu lidinājās pats Jurka. Ne čekists Jurka, bet tas, kurš kosmosā lidoja un kura vārdā nosaukts kauss, taču arī par tik augstām matērijām nebūs šis stāsts. Tikai un vienīgi par sastāvu un par nākotnes vīziju.
Kādreiz bija laiki, kad visa Dinamo priekšnieku svīta pašpasludināja šo komandu teju par tautas brigādi un kā domubiedru grupu, bez kuras Latvijā hokeja nebija, nav un nebūs. Latvijas izlasei izsenis būtu piedzīvots krahs, ja Skanstes ielā 7/24 režīmā nedomātu par hokeju. Pēdējos gados kaut kā pieklusuši šie toņi, un tam ir savs iemesls. Nu, nevelk tie dinamieši izlasē, nevelk. Šogad pat tādi fona spēlētāji vien bija. Ne visi, bet savi 85% no šīs komandas iesaukto tādi bija gan. Lai pelēcīgi sarkanās formas nekļūtu vēl bālākas, vasaras laikā sastāva komplektētāji nodarbojušies ar kosmētisko remontu. Tieši tā, ar kosmētisko un ne vairāk, jo būtu bijis tikai loģiski, ja komanda, kurai ir kaut kāda nākotnes vīzija, pēc daudzu gadu vārguļošanas pa pēdējām vietām veiktu pamatīgu kapitālo remontu, bet nekā. Maskava savam pakalpiņam Savickim iedod tik naudiņas, cik iedod, un ar to tad arī jādzīvo. Pareizāk sakot, jāizdzīvo.
Raug, pēdējos divus gadus viens no labākajiem Latvijas izlasē pasaules čempionātos bija Andris Džeriņš. Divus gadus viņš bija prom no siles, ko sauc par Dinamo. Tagad viņš ir atpakaļ, un droši vien treneri cer, ka Džeriņš arī Rīgā būs tikpat labs kā izlasē.
Varbūt arī būs, taču vēl neviens no tiem, kuri kādreiz kaut kur aizbraukuši un pēc tam atgriezušies pie Skanstes ielas kases lodziņa, labāki nav kļuvuši. Labākajā gadījumā palikuši iepriekšējā līmenī. Un Džeriņš vairs nav nekāds jaunais puika. 30 tomēr, un vai šajā vecumā iespējams progresēt, maz ticams.
Uzbrukumā ir vēl divi dinozauri, kuri Dinamo ir teju kā pielaulāti - Lauris Dārziņš un Miķelis Rēdlihs. Abi reiz tikuši pie labām naudām Krievijas klubos, taču konkurence bijusi pārāk nopietna un abi dzīvo (spēlē) tur, kur tādas nav. Respektīvi, kamdēļ plēst kreklus kaut kur Krievijā, ja var neplēst tepat Rīgā. Nu labi, par krietni mazākām naudām, taču ienākumi ir stabili. Starp citu, abi ir vēl mazāk jauni nekā Džeriņš. Dārziņam 33, Rēdliham - par vienu vairāk. Nekādi jaunie puikas nav. Ar līgumiem šai sezonai ir vēl divi vietējie uzbrucēju kadri - Oskars Batņa un Frenks Razgals - un vēl bariņš ar tā sauktajiem pārbaudes laika līgumiem. Šie līgumi nebūt negarantē vietu sastāvā. Labākajā gadījumā vietu kaut kur ģērbtuves tālākajā rezervistu stūrītī. Šajā listē nekādu dižo pārsteigumu nav. Tie paši vecie zirgi, kuri jau simt un vienu reizi ir baudīti un pārbaudīti - Kaspars Saulietis (31 gads), Gunārs Skvorcovs (28), Vitālijs Pavlovs (29), Roberts Lipsbergs (24), Egīls Kalns (27), maķenīt jaunākie Rihards Marenis (25) un Lauris Rancevs (24), kā arī padsmitgadnieki Emīls Ģēģeris (19), Daniels Bērziņš (19) un lietuvietis Marks Kaļeiņikovs (19).
Aizsardzībā latviešu īpatsvars, kuriem jau ir līgumi kabatā, it kā ir lielāks, taču vairāk par trim savējo nesanāk. Atgriezies ir Kristaps Sotnieks (31), nekur tālāk par Piņķiem nav tikuši Kristaps Zīle (20) un Uvis Balinskis (21). Kāpēc viņi nav aizbraukuši vienalga uz kādām ārzemēm, jautājums viņiem pašiem, bet vajadzēja. Ja, protams, ir vēlme hokejā kaut ko sasniegt. Vēl četri aizsargi ar leģionāru statusu, un kopā sanāk jau septiņi. Būtībā šajā pozīcijā sastāvs jau ir nokomplektēts. Uz rezerves sliedēm nolikti jau zināmais lietuvietis Nerijus Ališausks (27), Roberts Mamčičs (23), Pauls Svars (20), Roberts Kaļķis (19) un pavisam jauniņais Ņikita Mateiko (16).
Ierindas līdzjutējam, kurš hokejam seko līdzi, sēžot uz dīvāna un lasot no Skanstes ielas ienākušos PR ziņojumus, šķitīs, ka vārtsargu kompānija mums ir ja ne pati labākā, tad viena no labākajām noteikti visā Krievijas čempionātā. Kā vērts ir viens pats Kristers Gudļevskis! Bet jautājums ir, kāpēc Gudļevskis tagad ir Rīgā, nevis kaut kur citur? Pārcelšanos uz Rīgu var iztulkot dažādi, bet ticamākais no tulkojumiem ir - NHL sapnis ir aprakts. Reizēm notiek arī brīnumi, taču, zinot, kāda konkurence ir šajā līgā, un zinot, ka pēdējos gados Kristeram ne pārāk labi klājies līmeni zemākajā AHL, visticamāk, par Amerikas apgūšanu jāaizmirst. Ja nu vienīgi pavisam zemākās līgas, taču tas neizklausās ticami. Kaut kur citur Eiropā? Arī nav dzirdēts, ka pēc viņa pakalpojumiem vasarā būtu sastājusies garum garā rinda... Lai nebūtu pārlieku liela eiforija par Gudļevski, tiem pašiem ierindas līdzjutējiem derētu atcerēties visas Latvijas izlases spēles, kad vārtos bijis viņš. Ir bijušas gandrīz izcilas un ir bijušas labas spēles, bet tādu ir ļoti maz. Augstas klases vārtsargs augstā līmenī nostāv deviņos no desmit mačiem, vidēja līmeņa - vienā no desmit. Mazliet pārspīlēju, taču doma ir skaidra.
Latvijas izlasē vārtsargu problēma ir atrisināta uz daudziem gadiem, taču Dinamo šajā tik būtiskajā postenī ir lieli robi. Labi, Gudļevskis, kurš lielās izlases rangā ir starp otro un trešo numuru, Rīgā būs pirmais numurs (cerams), taču aiz viņa muguras ir divi krieviņi - Timurs Biļalovs (23) ar līgumu un Maksims Tretjaks (21) ar pārbaudes laika līgumu. Tretjaks - skan labi, taču vai viņš ir tikpat labs, kā savulaik īstais Tretjaks? Nez vai. Vēl jau ir vietējais kadrs Artūrs Šilovs, taču viņam ir tikai 17...