U18 ČEMPIONĀTS: Izdzīvošanas skola
Latvijas U18 jauniešu hokeja izlase ir nokļuvusi tur, kur tai bija jānokļūst. Pēc apakšgrupā pēdējā spēlē piedzīvotā 0:4 zaudējuma Slovākijai jaunie latvieši grupas turnīru pabeidza bez izcīnītajām uzvarām, ar četrās spēlēs gūtajiem trim vārtiem un ar šādam sniegumam pienākošos pēdējo vietu. Pēdējā vieta nozīmē tikai vienu – pārspēlēs ar Baltkrieviju būs jāpierāda sava piederība pasaules čempionāta augstākajai sabiedrībai.
Jauniešu izlases nokļūšana izdzīvošanas solā nav nekas jauns un nekas pārsteidzošs. Ar pašmāju hokeja sistēmu mums ir, kā ir - ja iekļūstam elites grupā un ja tajā izdodas aizkavēties ilgāk par vienu gadu, tad tas jau ir sasniegums. Jaunā hokeja federācijas vadība nav aizrāvusies ar pašslavināšanos un neklaigā - mums visas izlases spēlē elites divīzijās, un tas tik mazai valstiņai ir milzīgs sasniegums (tas no Kirova Lipmana repertuāra). Sava taisnība bijušajam hokeja federācijas prezidentam ir, jo, iztiekot bez nekādas stratēģijas, bez attīstības programmas vai sistēmas, dzīvojot šaļai-vaļai režīmā, arī U18 izlases iespētais liek sajusties kā hokeja lielnācijai. Beigu galā, ja jaunieši jau trešo gadu pēc kārtas sēž pie šā vecuma pirmā galda, uhhh, hokejs Latvijā rullē, mums ir sistēma, mums ir nākotne utt. (atkal kaut kas no Lipmana atziņām). Un nokļūšana pārspēlēs par tiesībām arī pēc gada būt starp lielajiem nav nekāds pasaules gals, jo mēs taču esam maza valstiņa un mums ir pavisam maz to resursu, ar kuriem stāties pretī Kanādai, Zviedrijai, Somijai utt. Tas nekas, ka visās apakšgrupas spēlēs hokeja kā tāda Latvijas izlases izpildījumā nebija. Vismaz uz to izlašu fona, ar kurām bija jāspēlē grupas turnīrā, nebija nekā tāda, ko varētu nosaukt par hokeju. Iespējams, ka Bobs Hārtlijs nav redzējis jauniešu izlases spēles pasaules čempionātā. Pretējā gadījumā būtu vismaz kāds, kurš skaļi pateiktu priekšā, kas ir kas. Visticamāk, ka caur puķēm, par mīkstajiem neviens netiktu nosaukts, taču ikvienam ir saprotams Hārtlija teiktais par lielās izlases spēlētāju fizisko (ne)spēku uz īstā hokeja fona.
Šoreiz ne par nacionālo izlasi, bet gan par U18 puikām, kuriem jau rīt būs jāatkārto tieši tas pats, ko iespēja viņu priekšgājēji iepriekšējos divos pasaules čempionātos - sērijā līdz divām uzvarām būs jāizdzīvo pret Baltkrieviju. Jauniešu izlasei šis ir jau (tikai?) septītais čempionāts elites grupā, un arī visos iepriekšējos tika cerēts uz astoto pasaules brīnumu (ceturtdaļfinālu), taču viss beidzās tā, kā tam bija jābeidzas.
2016. gads (Grandfoksa, ASV). Grupas turnīrā jau zināma ainiņa - četras spēles, tikpat zaudējumu un pārspēles ar Dāniju. Sērijā līdz divām uzvarām tika uzvarēts (5:1, 1:4, 4:3), un varam gavilēt - vieta elitē ir saglabāta.
2015. gads (Cūga/Lucerna, Šveice). Uz vienu gadu bijām nodzīvojušies līdz pirmajai divīzijai, taču tikai uz vienu gadu. Atgriešanās elitē tika atzīmēta ar četriem zaudējumiem grupas turnīrā un divām uzvarām pārspēlēs pār Vāciju (5:3 un 5:3).
2013. gads (Soči, Krievija). Tieši Sočos aizsākās sērija, kura ilgst līdz pat šai dienai, un nav zināms, kad tā beigsies. Pirms četriem gadiem Sočos pamatturnīrā tika zaudēts visos četros mačos, un nu jau ceturto čempionātu pēc kārtas grupas turnīri tiek pabeigti bez nevienas uzvaras. Šobrīd jau ir sakrājušies 16 zaudējumi pēc kārtas. Ja būs lemts elitē spēlēt arī nākamgad, tad šī sērija var tikt pagarināta vēl par četrām spēlēm... Toreiz Sočos neizdzīvojām, jo pārspēlēs divreiz zaudējām Slovākijai (2:5 un 2:3).
2012. gads (Brno/Znojmo, Slovākija). Ja jauniešu izlase savas pastāvēšanas vēsturē ir kādreiz bijusi tuvu astotajam pasaules brīnumam, tad tas bija 2012. gads. Toreiz grupas turnīrā arī bija četras spēles un divās no tām jaunie latvieši uzvarēja - 4:2 pret Šveici un 5:4 pret Vāciju. Ja šodien būtu izcīnīti seši punkti, ceturtdaļfināls būtu kā akmenī iekalts, taču toreiz bija pavisam cita izspēles kārtība un latviešiem šie seši punkti tāpat neko nedeva. Tikpat punktu bija arī Krievijai un Vācijai, bet, skaitot šo trīs izlašu savstarpējās spēles, Latvijai bija sliktākais rādītājs. Kopvērtējumā ceturtā vieta, aiz sevis atstājot bez punktiem esošo Šveici. Šodien ceturtā vieta dotu ceturtdaļfinālu, bet toreiz uz pārspēlēm devās katras grupas divas vājākās komandas. Pārspēlēs vienu uzvaru izdevās izcīnīt (4:2 pār Šveici), un ar to pietika, lai paliktu elitē (vēl bija 3:4 pret pēdējā vietā palikušo Dāniju un 4:7 pret Čehiju). Kas 2012. gada izlasē bija tik īpašs, ka ceturtdaļfināls atradās rokas stiepiena attālumā? Tiek uzskatīts, ka, ja no katra gadagājuma izlases līdz lielajai komandai izaug divi, labākajā gadījumā trīs spēlētāji, tad norma ir izpildīta. Kā atskaites punktu paņemam šā gada nacionālās izlases kandidātu sarakstu, tajā ir 2012. gada jauniešu izlases vārtsargi Merzļikins un Punenovs, ir Bukarts jaunākais, ir Kulda jaunākais. Jau četri. Kaut kur ap izlasi grozās arī Jeļisejevs un Jevpalovs. Ja vēl pēc pāris gadiem visi šie seši spēlētāji joprojām interesēs lielās izlases trenerus, tad varēsim uzskatīt, ka 2012. gada jauniešu izlase savu uzdevumu būs izpildījusi ar krietnu uzviju.
2010. gads (Minska/Bobruiska, Baltkrievija). Pamatturnīrā jau ierastā ainiņa - četras spēles un četri zaudējumi. Pārspēlēs vispirms divi zaudējumi 3:4 pret Slovākiju un 1:5 pret Kanādu (bijuši arī šādi laiki, kad Kanādai bija jācīnās par elites grupu), bet pēdējā mačā gandarījuma uzvara pār Baltkrieviju (5:4 pēcspēles metienos), taču lielas jēgas no šīs uzvaras nebija, jo uz pirmo divīziju pārcēlās divas komandas (arī baltkrievi).
2007. gads (Rauma/Tampere, Somija). Elites čempionāta debijas gadā četras spēles un četri zaudējumi. Pārspēles turnīrā vēl trīs spēles un vēl trīs zaudējumi - 2:3 pret Vāciju, 1:4 pret Čehiju un 3:6 pret Somiju. Septiņas spēles, septiņi zaudējumi, un uz diviem gadiem jāaizmirst par piederību izredzēto sabiedrībai.