Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Sports \ Hokejs

5.novembra jubilārs: Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans

Varbūt vēl vienu čempionātu? «Es negribu vēlreiz piedzīvot to, ko es piedzīvoju – nē, nē, nē! Man bija liela pieredze, bet ar to pietiek. Cik es toreiz ieguldīju savu veselību un naudu – ārprāts, pats uz savu galvu es to otrreiz vairs neuzņemšos, nekādā gadījumā! Lai gan es varēju dabūt pasaules čempionātu pie mums. Uz 2018. gadu noteikti. Taču tad bija visiem jābūt ieinteresētiem. Ne tikai man.» © F64

Par Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu var teikt daudz ko, bet viņš noteikti ieņems savu nišu latvju jaunāko laiku sporta vēsturē. Šodien viņam 75.

Uzņēmējs un hokeja funkcionārs Kirovs Lipmans tiek vērtēts dažādi, taču – viņš ir. Jau gadiem ilgi vada Latvijas Hokeja federāciju, no turienes ir nenonesams kā sengrieķu dievs, pazīstams arī kā Liepājas metalurga un Grindex lietās iesaistīts uzņēmējs. «Kas nu tā par apaļu jubileju – ja beigās ir nulle, tad ir apaļa!» Neatkarīgās sazvanīts Londonā, smejas Kirovs Lipmans. «Mēs izbraucām no Latvijas. Man nepatīk taisīt šovu savu jubileju sakarā. Re, [Latvijas dzelzceļa šefs] Uģis Magonis sarīkoja šovu, vēl daži tāpat – tas ne ar ko labu nebeidzas. Es nemīlu šāda veida pasākumus.» Uzņēmējs telefonsarunā nudien ir aplam piesardzīgs, tāpēc izdodas uzzināt vien to, ka viņš ir Londonā, aizbraucis turp kopā ar saviem draugiem un radiniekiem, no kuriem daži ieradušies pat no štatiem, bet tas arī viss. «Tas bija iepriekš domāts brauciens, bet pie viena arī atzīmēt dzimšanas dienu.»

Par savām dzimšanas dienas svinībām Kirovs Lipmans īpaši neprāto. «Es arī piecdesmit gadu vecumā nekādu šovu netaisīju – pēdējais man bija 30 gados. Es tolaik jau biju diezgan augstā amatā, man likās, oi, 30 gadi, tas taču tik daudz, jānosvin! Taču man ir ģimene, jūtos ļoti komfortabli, ko man vēl vairāk vajag?!» pēc svinībām vairs netīko Hokeja federācijas šefs. Pavaicāts par hokeju, viņš gan ir gatavs uzkavēties sarunā kaut vai uz stundu. «Ja mēs varam divdesmit gadus noturēties A grupā, tad taču tas par kaut ko liecina, vai ne? Mums nav neviena tāda komandu sporta veida, kas varētu tikt uz olimpiādi četras reizes pēc kārtas. Taču cilvēkus diemžēl parasti novērtē tikai tad, kad viņu vairs nav,» ar melno humoru atzīmējas Kirovs.

Protams, 2006. gadā Latvijā sarīkotais pasaules hokeja čempionāts – tas milzīgā mērā ir viņa nopelns, tolaik taču nebija ne infrastruktūras, ne citu iespēju. «99% Latvijas iedzīvotāju neticēja, ka tas ir iespējams, arī mans draugs, toreizējais premjers Andris Bērziņš ne. Oi, Kirov, tu esi traks, nenāc pie manis vairāk, visi televīzijā, radio un presē taču ir pret šo tavu ideju! Uzskati, ka tas tikai tavā biznesa labumā! Toreiz nācās pierādīt visai pasaulei, ka, neskatoties uz to, ka esam maza valsts, mēs to varam. Ja es tolaik nebūtu stiprs raksturā, tad, protams, atteiktos no visa šī organizācijas darba, taču es gribēju pierādīt – kaut vai pašam sev, ka es un mēs to varam. Izdevās!»

Sevi paslavēt Kirovs Lipmans nekad nav piemirsis. «Esmu par 120 procentiem pārliecināts: ja 90. gados nebūtu tāds nenormāls Lipmans, tad hokejs kā profesionāls sporta veids varētu arī nomirt,» domā funkcionārs. Bet otrreiz viņš pasaules hokeja čempionāta izplēšanas trakuma laivā kāpt vairs negrib – pārāk daudz veselības ieguldīts. «Kāda man ir interese plēsties par to hokeju? Jums droši vien nāks smiekli, bet – es tiešām esmu patriots. Latvija ir maza valstiņa, mums vajadzētu dzīvot labāk nekā Šveicei, ir trīs labas ostas, laba infrastruktūra utt., bet ar mūsu valdību viss ir sanācis tik greizi – žēl!».