27.jūnija jubilārs: Rīgas Dinamo doks Āris Aivars

«Man galīgi nav raksturīgi domāt: ui, cik daudz jau nodzīvots, ui, cik maz vairs palicis... Dzīve ir dzīve, un tā ir jānodzīvo tā, lai pēc tam tevi atcerētos. Tāpēc neiespringstu domājot, ko esmu vai neesmu savā dzīvē paveicis. Vērtēs pēc tam,» domā Rīgas Dinamo doks Āris Aivars, kurš savā arodā strādā jau 36 gadus. Sestdien viņš svinēs savu 60. dzimšanas dienu.

Āris Aivars atklāj, ka dzimšanas dienu viņš svin vienmēr, jo uzskata, ka tā ir ļoti nopietna diena – tu esi nācis pasaulē, un tas ir jānosvin! Bet lielas balles viņš rīko ik pa desmit gadiem, un arī šī apaļā jubileja ir reize, kad viņš savus radus un draugus aicinās uz viesnīcas Islande 10. stāva terasi, lai parādītu, kāda izskatās Rīga no augšas. «Viesu būs apmēram tikpat, cik man gadu,» jubilārs pasmaida un saka, ka sešdesmit gadu – tas nepavisam nav daudz. «Es galīgi tā nejūtos!» viņš apgalvo, uzreiz gan piebilstot, ka uz 15. stāvu kājām gan vairs negribētu kāpt. Tāpēc, ka nevarētu? «Nē, tāpēc, ka man nepatiktu. Es esmu tajā vecumā, kad liekas, ka jau esmu nopelnījis pārāk nepiepūlēties, lai sasniegtu savus mērķus, un darīt tikai to, kas man patīk. Tāpēc, ja varu uz piecpadsmito stāvu uzbraukt ar liftu, kāpēc man iet kājām?!»

Kas patīk Ārim Aivaram? «Satikties un pasēdēt kopā ar draugiem. Pagrilēt gaļu. Grāmatas palasīt. Tādas lietas, kas nav saistītas ar kalnos kāpšanu, ar lielu fizisku piepūli. Sacirst malku vai nopļaut zālīti, jā, to es varu, un man ir baigi forši tā, kā man ir. Es tiešām negribu sevi piespiest darīt to, kas man nepatīk,» atklāj Rīgas Dinamo sporta ārsts. Viņš stāsta, ka visu mūžu bijis sportā – gan pats trenējies un intensīvi spēlējis volejbolu, gan bijis tuvu tam, strādājot par ārstu handbola, futbola, volejbola un basketbola komandās. Tāpēc laikā, kad nav jāpilda darba pienākumi, gribas ko citu, nevis sportot. «Pēdējos desmit gadus neko aktīvi nedaru. Dzīve ar hokeju ir tik ļoti aktīva, ka sezonas laikā nekam citam neatliek laika. Pārlidojumu grafiks vien ir ļoti intensīvs. Mēs esam paskaitījuši, ka pa šiem septiņiem gadiem kopā ar Rīgas Dinamo esam jau reizes piecas aplidojuši apkārt zemeslodei. Tāpēc atvaļinājumā parasti nekur negribu lidot.»

Hokeja sezona ir beigusies, un tas nozīmē, ka arī hokejistu doks šobrīd ir atvaļinājumā. Vienreiz nedēļā gan viņš strādā – pieņem savus pacientus paša izlolotajā SIA Sporta medicīna 1, un pieraksts pie pieredzējušā sporta ārsta vienmēr ir pilns. «Nebūtu solīdi, ja es pateiktu: tagad mēnesi nebūšu, dariet, ko gribat, čau! Man jau arī velk atnākt uz šejieni un apskatīties, kas te notiek,» viņš godīgi atzīstas.

Āris Aivars neslēpj: žēl, ka meitas vairs nedzīvo Latvijā. Kristi savu mīlestību atradusi Austrālijā, kur dzīvo arī abas jubilāra mazmeitas – Gerda un Austra, savukārt Katri jau vairākus gadus dzīvo Grieķijā. «Kaut kur sociālajos tīklos izlasīju tādu frāzi, ka bērns ir jāizaudzina, jāpabaro un jāpalaiž pasaulē. Tā nu abas manas meitas ir izvēlējušās aiziet pasaulē. Tāda ir dzīve. Tāda ir mīlestība.» Taujāts, ko viņam apaļajos šūpuļsvētkos novēlēt, Āris Aivars atteic, ka vēl ilgi gribētu justies tikpat labi, kā jūtas šobrīd. «Man viss ir – gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski.» Kāds ir šīs labsajūtas formulas būtiskākais noteikums? «Miers un harmonija – gan manā dzīvē, gan pasaulē man apkārt,» viņš atteic. «Man nepatīk, ka mani kaut kas satrauc. Es gribētu, lai visiem viss ir labi. Mani, piemēram, ļoti satrauca, ka alnis, pārpeldējis Daugavu, neizdzīvoja. Man būtu gribējies, ka viņš paliek dzīvs...».