Basketbola klasiķis Armands Krauliņš uz mūžu mūžiem citātu vācelītē ierakstījis teikto, ka labāk uzvara nesmukā spēlē, nekā skaists zaudējums. Arī Kristers Gudļevskis Sočos pēc zaudējuma Kanādai teica, ka nav nekāda iemesla priecāties par skaistu zaudējumu... Beigu beigās turnīra tabulā tiek ierakstīts tikai rezultāts un kā tas ir sasniegts, jau pēc pāris dienām nevienu tas neinteresēs. Latvija savus trīs punktus pret kazahiem paņēma un turpinās cīņu par ceturtdaļfinālu.
Viennozīmīgi, ka uzvara pār Kazahstānu ir viena no jautrākajām Latvijas izlases vēsturē. Paši izdarīja visu, lai jau otrās trešdaļas izskaņā kazahi savu zilo karogu nomainītu pret balto un paši izdarīja visu, lai Jāņa Kvēpa zāļu skapītī strauji saruktu validola tabletes.
Šīs spēles likme bija pavisam vienkārša - ja Latvija uzvar, tad galvassāpes par palikšanu elitē ir izdzīvotas, bet, ja neuzvar, tad priekšā paveras plašs darba lauks cīņai par vietu A grupā.
Šoreiz Teds Nolans pirms spēles nemētājās ar izpratni par latviešu hokeju un, labi vien ir. Šķiet, ka kazahi ir vispateicīgākais pretinieks, pret kuriem ir jāspēlē tieši šādā stilā. Ja vien ir pārliecība, ka pašu kājas ir ātrākas par pretinieka. Par meistarību nebija jāšaubās... Sekas šādam spēles stilam bija iepriekš paredzamas, taču tik lielu jautrību reti kurš paredzēja. Otrās trešdaļas viducī, kad trīspirkstu kombināciju izveidoja Ķēniņš - Miķelis Rēdlihs un Kulda panākot 4:2, nākamajās pāris epizodēs pamanīju, ka kazahi knapi velk kājas. Ka vienubrīd visi laukumā esoši kazahi atrodas pretējā laukuma galā no sava soliņa, ka ceļš uz vārtiem ir tik plašs, kā Kazahstānas stepes. Kad Kulda bija guvis otros vārtus, uz kazahu lūpām kamieļu piens jau bija izšuvis un šādā situācijā ir jāatceras nerakstītais likums, ka nav nekāda pretinieka žēlošana. Viņš ir jāsit līdz galam, tā, lai ij prātā neienāk pacelt galvu, lai neredz dienas gaismu. Nežēlīgi, bet tāds ir sports. Nesitīsi tu, sitīs tevi. Pirmo vaigu sitienam pagriež kapteinis Herberts Vasiļjevs, kurš pretinieka zonā paklupina pretspēlētāju. Mirkli vēlāk Girgensons izmet ripu ārpus laukuma un pusotru minūti jāpaliek lielajā mazākumā. Tik klibi un vārgi kazahi nebija, lai neatrastu apslēptās rezerves un pieķertos pie latviešu pamestā glābšanas salmiņa. Otrās trešdaļas beigas un pēdējā minūtē zaudēti divi vārti, kas kopsummējās neizšķirtā 4:4 un papildus skābekļa devu kazahiem pirms pēdējās trešdaļas.
Līdzjutējiem patīk šūmēties par tiesnešu darbību, kuriem labpatīkot sēdināt latviešus uz noraidīto soliņa. Iespējams, ka reizēm soģi patiešām latviešiem seko līdzi ar lupu, taču pilnīgi bez iemesla neviens netiek noraidīts. Varbūt NHL Indraša sitienu pa pretinieka nūju, vai Vasiļjeva klupinājumu Ziemeļamerikā vispār nepamanītu, bet te ir IIHF noteikumi un pēc tiem arī jādanco. Neviens taču neliek vienas spēles laikā uzreiz diviem spēlētājiem nopelnīt noraidījumus par ripas izmešanu ārpus laukuma. Ja kazahi to neizdarīja, tad kāpēc latviešu acumērs šajā ziņā ir šķībs? Vai Lipsberga noraidījums. Neviens taču nelika viņam saskrieties ar pretinieku vārtsargu, bet hokejā, kā zināms, vārtsargs ir svētā govs. Par to pašu uz soliņa tika nosēdināts arī kazahs, kurš ceļā nepamanīja Masaļski. Spēles gaitā bija grūti pamanīt kā Džeriņš pietur pretinieku nūju, bet soģim tas bija jāredz un viņš to arī redzēja. Skatītājs tikai uz lielā ekrāna atkārtojumā varēja pamanīt šo pārkāpumu. Sīks, bet bija... Pašiem ir jābūt disciplinētākiem, savaldīgākiem un nav jādod iemesls soģiem iepūst svilpē.
Kazahi ir uzvarēti un kazahiem tagad ir jādomā, kā neizkrist no elites, taču tās vairs nav mūsējo problēmas.
Šodien Latvijas izlasei ir oficiālā fotografēšanās IIHF vajadzībām, pēcpusdienās viesošanās Latvijas vēstniecībā, bet jau rīt jauna diena un jauna spēle. Šoreiz - pret ASV, ar kuru turnīra tabulā atrodamies līdzās un ar vienādiem rādītājiem. Arī pirms šī mača ir jārunā par likmēm, tikai pavisam citos toņos. Šī būs cīņa par ceturtdaļfinālu un jebkurš izcīnītais punktu daudzums tikai pietuvinās latviešus (arī amerikāņus) ceturtdaļfinālam. Savukārt zaudējums nebūs pasaules gals.