Latvijas izlases kapteinei Anetei Jēkabsonei pēdējās divas sezonas bijušas ļoti piesātinātas. Pagājušajā vasarā – vispirms olimpiskā kvalifikācija, tad pati olimpiāde.
Neliela atelpa, un kārtējā sezona Krievijā, pēc kuras šās vasaras sākumā Eiropas čempionāts Liepājā un Rīgā. Pēc padarītā darba būtu bijis loģiski, ja Anete dotos pelnītā atvaļinājumā, taču jau tā garo sezonu vēl garāku padarīja Amerikas atklāšana jeb debija WNBA Konektikutas "Sun" sastāvā. Pirmā sezona Amerikā beidzās pagājušajā nedēļā, taču par atpūtu atkal ir jāaizmirst – pāris dienas mājās, un jau pagājušās nedēļas beigās Jēkabsone devās uz Krieviju, uz jauno darba vietu Maskavas apgabala "Spartak". Atkal bez ilgākas atpūtas. Taču Anete par šādu režīmu nesūdzas, – basketbols ir viņas dzīve.
Tā vien šķiet, ka beidzot esi piepildījusi savu sapni būt basketbolā 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā, 365 dienas gadā. Pat neatminos, kad tev bijusi kāda brīva diena.
– Redz, šodien esmu ciemos "Sporta Avīzē", un man tā ir brīvdiena. Nu jau kādu nedēļu esmu bez basketbola. Bet, ja nopietni, šobrīd tiešām ir pat grūti atšķirt, kad man beidzās iepriekšējā sezona, kad sākusies nākamā. Visu laiku kaut kas notiek, visu gadu basketbols no rīta līdz vakaram, viesnīca, zāle, lidmašīna. Bez tā, ko es daru, droši vien justos slikti. Šodien ir pirmā diena, kad sāku justies kā cilvēks. Atgriezos no Amerikas, un nebija nekādas saprašanas, kad rīts, kad vakars. Pagulēt īsti nevar, visur gribas paspēt. Došanās uz Ameriku bija tā vērts, jo mans sapnis ir piepildījies, es šovasar spēlēju WNBA. Mans pirmais mērķis bija tur nokļūt, un to esmu sasniegusi. Runājot par sportisko pusi, nav īsta gandarījuma, jo komanda neiekļuva play–off, un "Sun" pastāvēšanas vēsturē tas ir pirmais gadījums.
Atbrauca Jēkabsone, un nekur vairs netiek...
– Kad braucu prom, komandas treneris individuāli runāja ar katru spēlētāju, un tad es viņam lūdzu piedošanu, ka tā sanācis. Treneris uzreiz mani apsēdināja un teica, ka tā nav bijusi mana vaina... Pirmās dienas, pirmās nedēļas bija ļoti grūtas. Nekur tik grūti man nav bijis, kā Amerikā. Pirmajā mēnesī bija pat doma padoties un braukt mājās. Ne es varēju iejusties komandā, neko nesapratu, kas notiek, bija sajūta, ka vairs neprotu spēlēt basketbolu. Padomāju, – ja nevaru spēlēt tā, kā protu, ko man tur darīt? Jābrauc mājās.
Tu lamāji pati sevi, bet kā komandas vadība reaģēja uz tavu nevarību?
– Ar vadību viss bija kārtībā un joprojām ir labi. Vakar pat – komandas galvenais treneris man zvanīja un teica, lai braucot atpakaļ, dikti gaidot un esot ļoti apmierināti ar mani. Godīgi sakot, nekad tik daudz labu lietu par sevi nebiju dzirdējusi. Patīkami! Ir jau patīkami, ka tieku slavēta, taču allaž esmu bijusi paškritiska un uzskatu, ka nekad nav tik labi, lai nebūtu vēl labāk. Kā saka mans treneris: "Vai tu vispār saproti, cik laba esi". Man nav, ko atbildēt! Izrādās, visas eiropietes, kuras bijušas pie tagadējā "Sun" trenera, esot bijušas maksimālistes. Atvadoties treneris teica, lai nākamajā sezonā es pierādot, ka varu būt vēl labāka.
Acīmredzot savu lomu nospēlēja tas, ka uz Ameriku aizbrauci burtiski nākamajā dienā pēc Eiropas čempionāta un uzreiz tiki iemesta apritē.
– Tas pat bija labāk, jo, ierodoties Amerikā, biju labā fiziskajā formā. Ja es būtu paņēmusi brīvdienas, būtu vēl grūtāk. Vēl labāk būtu tad, ja kopā ar komandu būtu no pirmās dienas, visu sagatavošanās posmu. Šobrīd dodu 95%, ka arī nākamajā sezonā būšu Konektikutā un tad jau būs vieglāk, noteikti centīšos ierasties komandā, sākot ar pirmo treniņu dienu. Nebūšu vairs nekāda jauniņā jeb "rokijs". Par "rokijiem" arī ir vesels stāsts. Būtībā tu esi kā "šestjorka". Mums komandā bija viena spēlētāja, kura visu laiku – apzināti vai ne, bet regulāri atgādināja, ka esmu "rokijs". Viņa man stāstīja, ka pašai, savulaik esot debitantei, nācies darīt daudzas lietas. Jaunpienācējām esot aiz visiem jāsavāc miskastes, lidostās no bagāžas lentes jāsavāc visas somas un vēl nezin kas. Par laimi, mums komandā nebija šādas kārtības... Atgriežoties mājās, esmu laimīga, ka man izdevās uzvarēt pašai sevi un palikt līdz sezonas beigām.
Braucot mājās, saprati, kāpēc pirmās spēles, pirmās nedēļas bija tik smagas?
– Kāds ir basketbols Amerikā? Skrien, met un arī sedz. Treneris visu laiku saka, ka ir jāmet, jāmet un vēlreiz jāmet. Tur nav tā, – ja aizmetīsi garām pirmos piecus metienus, uzreiz nosēdinās malā. Malā nosēdina tad, ja nemet vispār. Ar mani ir tā – ja aizmetu garām vienu, otru metienu, meklēju, kam atdot piespēli. Trenerim tas nepatika, un viņš teica, ka pārāk daudz uztraucos par citām spēlētājām, lai vairāk domājot par sevi.
Tas bija oficiālais treneru viedoklis?
– Jā, tieši tā. WNBA viss ir balstīts uz individuālismu, viscaur ir ļoti liels egoisms, un tieši tāpēc man brīžiem nepatika mūsu komandas spēle, jo pārāk uzkrītoši katra domāja par sevi, nevis par komandas interesēm. Sastāvā ir divas spēlētājas, kuras komandā ir jau daudzus gadus, un uz viņām vairāk arī tiek spēlēts. Reizēm abas veterānes aizraujas tiktāl, ka pārējās vispār tiek aizmirstas. Tāda reiz ir kārtībā, un pārējām ir jāpieņem šie noteikumi.
Vai šāds spēles stils tev ir atbilstošs? Tu taču esi pieradusi pavisam pie cita stila, pie shēmām, pie saspēlēm.
– Beigās man sāka iepatikties. Paņem bumbu un tikai dragā. Man ļoti patika, kā spēlē Fīniksas komanda, kur ir Pondekstere, Taurazi. Man viņu stils ļoti patīk un ceru, ka Maskavā mēs sapratīsimies.
Tev ar "Suns" bija vienas vasaras līgums?
– Jā, bet ir jau piedāvājums pagarināt līgumu arī uz nākamo sezonu. Vēl nebiju aizbraukusi no Konektikutas, kad kluba vadība jau zvanīja manam aģentam, ka ir gatavi parakstīt jaunu līgumu. Aģents pateica, ka par to sāksim domāt pēc jaunā gada. Ar lielāko prieku atgriezīšos nākamajā gadā.
Vai citas komandas arī izrādījušas interesi par tevi?
– Pagaidām tikai Konektikuta, un nav arī īstais laiks, jo daudzām komandām vēl turpinās sezona un nav laika domāt par nākamo gadu.
Kas notika sezonas otrajā pusē, kad varēja just, – spēle sāk iet, laukumā pavadītais laiks kļūst arvien lielāks?
– Sāku aprast ar vietējo vidi, arvien vairāk iepazinu to basketbola stilu. Vienīgi visas aptuveni 30 kombinācijas tā arī nepaspēju iegaumēt. Daudzas bija līdzīgas... Ko vēl es sapratu? Jābūt morāli ļoti spēcīgai, labai psiholoģijai un jāzina, uz ko esi spējīga. Man vajadzēja tikt galā ar sevi, noticēt, ka varu spēlēt arī šajā līgā. WNBA vide ir pavisam citādāka, nekā pieņemts redzēt Eiropā. Visas spēlētājas ir tik spēcīgas, tik muskuļainas, pret viņām bija fiziski grūti spēlēt. Tētis ar mammu internetā bieži skatījās manas spēles un šausminājās, kur esmu nonākusi. Uz kopējā fona es izskatoties kā pelnrušķīte.
Atceries pirmo dienu, kad ieradies Amerikā?
– Mums pirmā spēle bija izbraukumā, uzreiz trīs spēles... Lielās arēnas, milzīgās viesnīcas, pirmsspēļu šovi. Pašā sākumā mani vairāk interesēja, kas notiek apkārt laukumam, nevis laukumā. Man acis bija lielas... Tagad par visu varu pasmaidīt.
Kā tev pašai šķiet, tava vērtība ir pieaugusi?
– Ceru, ka jā. Ja mana vērtība būtu kritusies, nez vai aicinātu vēl uz vienu sezonu. Jau mēnesi pirms sezonas beigām treneris vēl vairāk pārliecināja, ka man sezonas beigas būšot labas. Man patika, ka viņš sniedza šādu morālu atbalstu.
Visu rakstu lasiet 29. septembra izdevuma Sporta Avīze.