Trešdiena, 1.februāris

redeem Brigita, Indars, Indra, Indris

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Sports \ Basketbols

Buļa patiesība par Latvijas basketbola izlasi

„Sporta Avīze” pilnībā publicējusi Latvijas basketbola izlases menedžera Edgara Buļa ziņojumu LBS valdei, kurā klāstīts viņa viedoklis par katru no Latvijas izlases spēlētājiem un treneriem, kā arī sagatavošanās posmu un čempionātu kopumā.

Savā ziņojumā par galveno problēmu cēloni izlasē nodēvējis Kristapu Valteru. „Par viņa slikto ietekmi uz komandu liecina kaut vai tas, ka vairāki spēlētāji atzina, ka pirms diviem Eiropas čempionātā Spānijā izlases mikroklimats bija daudz labāks. Toreiz savainojuma dēļ Kristapa komandā nebija. Ja vēl uz treniņnometnes pirmajām trīs nedēļām Kristaps savācās, tad pēc spēlēm ar Lietuvu viņš savā iedomībā „aizlidoja” tik tālu, ka kļuva nekontrolējams,” teikts ziņojumā.

Izlases kapteiņa asistents visas vasaras garumā esot smagi pārkāpis disciplīnu. „Visas gatavošanās laikā regulāri ballējās, vairākas reizes uz treniņiem ieradās uz paģirām. Piedalījās arī viesnīcas numura demolēšanā Turcijā.”

Izlases stabilāko spēlētāju Eiropas čempionātā Kasparu Kambalu izlases ģenerālmenedžeris vērtējis divējādi. „Treniņos strādā kārtīgi, spēles šķiro. Uz pārbaudes spēlēm izgāja kā uz kuru, bet uz oficiālajām spēlēm noskaņojās nopietni. Kad spēle iet no rokas, spējīgs vienatnē vilkt komandu (uzbrukumā). Ne tik efektīgs aizsardzībā. Tomēr viņa karjeru raksturo tendence – komandas uzbrukuma līderis, bet komanda zaudē. Pāris sekundes pēc zaudētās spēles pret Vāciju Kaspars nesavaldījās un ar elkoni izsita zobu vienam no pretiniekiem. Rezultātā viņam piespriests 6000 eiro liels naudas sods un 4 spēļu diskvalifikācija izlasē. Kā arī kārtējais pliķis Latvijas izlases reputācijā.”

Ziņojumā minēti arī visi Kaspara Bērziņa pārkāpumi vasaras garumā. „Izlases nometnei pievienojās ar nokavēšanos, bet tā kā tā bija saistība ar piedalīšanos NBA vasaras līgā, to var saprast un pieņemt, jo spēlētājs trenējās. Diemžēl nepieņemami ir tas, ka uz pirmo treniņu pēc atgriešanās viņš ierodas, acīmredzami nebūdams skaidrā (arī Biedriņš), par ko uzreiz iekļuva Kemzuras „melnajā sarakstā”. Diemžēl pārkāpumi no viņa puses sekoja viens pēc otra.”

Buļs iesaka tuvākajā laikā uz izlasi neaicināt vairs neaicināt Armandu Šķēli un Kristapu Valteru.

Uz jautājuma zīmes Buļs atstāj Andra Biedriņa, Uvja Helmaņa, Kaspara Bērziņa, Sanda Valtera, Kaspara Kambalas un Aigara Vītola pieaicināšanu.

Fragmenti no E. Buļa ziņojuma

Uvis Helmanis

Izlases kapteinis ar savu attieksmi pret darbu rādīja, kā jāstrādā profesionālam sportistam. Diemžēl pārējiem izlases basketbolistiem viņš nav autoritāte kā personība, līdz ar to viņi maz ņēma piemēru no Helmaņa. Jāatzīst, daudziem mūsu spēlētājiem (K. Valters, Šķēle, Biedriņš, Kambala) autoritāšu nav vispār, bet arī pats Uvis sevi vairāk pasniedz kā jokupēteri, nevis nopietnu līderi.

Kā komandas kapteinis īsti netika galā ar saviem pienākumiem. No vienas puses, cepuri nost par drosmi atklāti izteikties par situāciju izlasē medijiem, no otras puses, es būtu daudz priecīgāks, ja viņš spētu nodrošinot kārtību ģērbtuvē, nevis runātu apkārt, cik viss ir slikti. Tomēr brīžiem pārāk mīksti reaģēja uz dažu spēlētāju gājieniem. Tiesa, vairāku mūsu basketbolistu audzināšanas līmenis (K. Valters, Šķēle) ir katastrofāli zems, un, lai viņus savāktu, nepieciešams kārtīgs, neiecietīgs, drastisks, Kambalas izmēra kapteinis, kurš būtu gatavs, daudz nedomājot, visiem brīvdomātājiem "sadot pa purnu".

Aigars Vītols

Viens no pieredzējušākajiem izlases spēlētājiem (valstsvienībā kopš 1997. gada) šogad netika izmantots daudz. Kemzura viņam īsti neuzticējās. Trenera uzticību spēlētāji izpelnās ar labu sniegumu pārbaudes spēlēs, bet Aigars ar savu spēli īpaši nepārliecināja.

Kopumā attieksme laba, savu darbu darīja kārtīgi un klusi. Manuprāt, gan pārāk klusi, – varēja dot zināmu atbalstu kapteinim komandas savākšanā. Tomēr viņš pats arī 2 gadus ir bijis izlases kapteinis (2006–07).

Neesmu pārliecināts, vai vajadzētu vēl viņu aicināt uz valstsvienību. Teorētiski pēc basketbola prasmēm viņš varētu vēl pāris gadus palīdzēt (nākamgad viņam būs 34), bet, manuprāt, labāk investēt gados jaunajos uzbrūkošajos aizsargos (Jurēvičus, Bertāns, Bankevics), no kuriem daži, iespējams, jau tagad varētu palīdzēt vairāk.

Armands Šķēle

Laukumā vairs nav tik efektīvs. Trīs Latvijā pavadītie gadi, kur "Barona" vadība ar viņu auklējās kā ar princi, un dzīvesveids, maigi izsakoties, neatbilda profesionālam sportistam, nav palikuši bez sekām. Izskatījās, mentāli nav gatavs Eiropas čempionāta spriedzei, laukumā bieži vien bija pārāk mīksts, mēģinot paļauties tikai uz savu talantu. Rezultātā bieži zaudēja bumbu, Armandam bija visvairāk kļūdu mūsu komandā. Šķēlem ir jau 26 gadi, bet brīžiem laukumā viņš kļūdījās kā 18–gadīgs juniors. Lēmumu pieņemšanas ātrums ir palicis LBL līmenī. Eiropas čempionātā tomēr ir pavisam cits līmenis.

Treniņos strādā labi, kluss, nav čīkstulis. Bet uz viņu nevar paļauties, jo jebkurā brīdī viņš var neierasties uz treniņu, jo nakti pavadījis ballējoties (arī šogad bija viens tāds gadījums). Šķiet, patiešām "tusiņi" viņam patīk vairāk nekā basketbols. Kopumā intelekts diezgan zemā līmenī, skatījums uz dzīvi ļoti nenopietns. Ar savu bezatbildīgo rīcību bija viens no galvenajiem izlases auras bojātājiem.

Vēl pirms gadiem 2–3 Armandu noteikti varēja saukt par vienu no Latvijas talantīgākajiem basketbolistiem, vienu no potenciālajiem izlases līderiem. Bet tagad tas būtu pārspīlēti. Nezinu, vai viņa dzīvesveida atstātās sekas nav neatgriezeniskas. Turklāt viņā nejutu jelkādu apņēmību kaut ko mainīt.

Izlasē spēlē kopš 2003. gada, un kopš tā brīža Latvijas izlase 4 čempionātos pēc kārtas nav tikusi ārā no grupas. Protams, nevar vainot tikai viņu visas komandas neveiksmēs, bet zināmā veidā izlases rezultāti atspoguļo spēlētāju attieksmi pret darbu.

Nākošos pāris gadus noteikti nevajadzētu aicināt uz izlasi. Ir jāveido jauna komanda ar kārtīgiem puišiem, kurā "tusētājiem" nav vietas. Pēc tam jāskatās, kā būs attīstījusies Šķēles karjera un dzīve kopumā, un tad jau redzēs, vai ir vērts ar viņu runāt.

Jānis Blūms

Spēlētājs, no kura es tomēr gaidīju vairāk. Jau vairākus gadus spēlē laba līmeņa klubos un līgās (Lietuvos Rytas, ELDO Napoli, Bilbao Basket). Savās klubu komandās spēlē diezgan stabili, bet izlasē tā kā nedaudz pazūd, izņemot 2007. gada čempionātu Seviļā. Iespējams, tas ir tāpēc, ka jūtas Kristapa Valtera ēnā, jo Spānijā Kristapa nebija. Jau no jaunatnes laikiem (Brocēni, LMT, Skonto, junioru izlases) J. Blūms vienmēr bijis K. Valtera aizstājējs saspēles vadītāja postenī un, tiklīdz nonāk ar viņu vienā komandā, jau automātiski atdod galvenā saspēles vadītāja vietu Kristapam. Un līdz ar to, iespējams, vairāk atslābinās un samazina pret sevi prasības.

Lieta, kas mani visvairāk pārsteidza negatīvā ziņā, ir J. Blūma pievienošanās "čīkstētāju klubiņam". Jānis savas pozīcijas Latvijas basketbolā iekaroja ar savu neatlaidību, nosvērtību, darbaspējām un darba ētiku. Vai nu uz vecumu vai arī iespaidojoties no savu kolēģu piemēra, bet pēdējos gados arī viņš ir sācis daudz vairāk meklēt vainu citos nekā prasīt no sevis. Iespējams, ja izlasi "attīrīsim" no nevajadzīgiem kadriem, mēs atkal ieraudzīsim veco J. Blūmu, kurš ar savu attieksmi priecē trenerus, citus spēlētājus un mūsu līdzjutējus.

Nav dzērājs, dzīvo un treniņos strādā kārtīgi, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi, turklāt es viņu redzu izlases kapteiņa lomā. Tā kā viņa elki Latvijas basketbolā ir bijušie izlases kapteiņi Roberts Štelmahers un Edgars Šneps, domāju, ka viņš to uztvertu kā ļoti lielu pagodinājumu un ar lielu atbildību pildītu savus pienākumus. Iespējams, tad izlasei atkal būs nopietns kapteinis un līdz ar to kārtība ģērbtuvē.

Ernests Kalve

Spēlētājs, kuram šogad nevajadzēja būt sastāvā, bet Sanda Valtera trauma un Bērziņa varoņdarbi pavēra viņam durvis uz Poliju. Šobrīd neatbilst Eiropas čempionāta līmenim. Simboliski tieši viņš kļuva par pēdējās spēles galveno kapraci.

Pēc uzplaiksnīšanas junioru čempionātos, pēdējos gados daudz mocījies ar savainojumiem. No kuriem, šķiet, ir atguvies, bet pēdējā sezonā klubā spēlēja pārsvarā 4. numura pozīcijā, kur pretinieki parasti bija garākie un lēnāki. Bet nopietnā līmenī var spēlēt tikai vieglā uzbrucēja postenī, kur pretī nāk daudz kustīgāki spēlētāji, kurus apspēlēt un izmantot savu galveno ieroci caurgājienu Ernestam bija ļoti grūti. Turklāt viņam katastrofāli pietrūkst spēka, lai cīnītos ar nopietniem uzbrucējiem.

Viņam steidzami ir jānonāk augstākā līmeņa līgā un klubā, kurā viņš spēlēs par 3. numuru, tad, iespējams, no 2005. un 2006. gada Eiropas junioru čempionātu rezultatīvākā spēlētāja izveidosies nopietns spēks arī nacionālajai izlasei (šobrīd 22 gadi). Nopietni jāpieliek pie fiziskā spēka un aizsardzībā.

Treniņos strādā kārtīgi, ir kluss, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi.

Kristaps Valters

Izlases kapteiņa asistents (šī bija vēl viena Kemzuras kļūda, lai gan īsti pārmest viņam nevar, jo viņš nevarēja paredzēt, ka tikko ar Spānijas superklubu līgumu noslēgušam spēlētājam var būt tik zema morāle un darba ētika) bija galvenais nemiera cēlājs izlasē. Tā vietā, lai savāktu un nomierinātu komandu, Valters drīzāk regulāri kūdīja spēlētājus uz nedarbiem un lielākiem vai mazākiem apvērsumiem. No tēva mantojis talantu psiholoģiski ietekmēt apkārtējos, bet lielākoties to izmanto negatīvā veidā.

Par viņa slikto ietekmi uz komandu liecina kaut vai tas, ka vairāki spēlētāji atzina, ka pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā Spānijā izlases mikroklimats bija daudz labāks. Toreiz savainojuma dēļ Kristapa komandā nebija...

K. Valteram vienmēr bijusi izteikta bravūra, bet pēc lieliskās sezonas Spānijā un tai sekojošās līguma parakstīšanas ar ACB līgas superklubu "DKV Joventut" tā divkāršojās. Ja vēl uz treniņnometnes pirmajām 3 nedēļām Kristaps savācās, tad pēc spēlēm ar Lietuvu viņš savā iedomībā "aizlidoja" tik tālu, ka kļuva nekontrolējams.

Uz nākamo turnīru Grieķijā ieradās atvaļinājuma režīmā, uz spēli pret Serbiju izgāja nekoncentrējies, nepilnās 15 minūtēs sapelnot 5 piezīmes, neļaujot Kemzuram tajā spēlē atstrādāt taktiku ar izlases nomināli pirmo saspēles vadītāju. Arī turnīra otro spēli pret Grieķiju K. Valters iesāka nestabili, Kemzura ātri viņu nomainīja. K. Valters uz to reaģēja neadekvāti, visupirms atmetot ar roku trenera virzienā un pēc turpinot runāt uz soliņa. Treneris Igors Miglinieks aizrādīja Kristapam, lai viņš nomierinās un lai koncentrējās savam darbam – spēlēšanai. Uz to Valters atbildēja vēl neprofesionālāk – visas komandas priekšā aizsūtīja treneri Miglinieku "3 mājās tālāk".

Protams, ka tas netika nepamanīts, un, atbraucot mājās, vienīgajā treniņā Rīgā starp Grieķijas un Turcijas turnīriem Kemzura sarīkoja komandas sapulci, kurā aicināja izteikties visus, kuriem ir kas sakāms. Tā kā K. Valters neuzskatīja par vajadzīgu atvainoties par savu rīcību, treneris paziņoja, ka K. Valters tiek izslēgts no komandas uz Turcijas turnīru, bet ar iespēju atgriezties pēc tā, ja būs izdarījis pareizos secinājumus. Tajā brīdī K. Valters, atskāršot, ka var netikt uz Poliju, sāka diezgan nepārliecinoši atvainoties. Kemzuru tas īsti neapmierināja, tāpēc viņš vēl joprojām bija nobriedis atstāt K. Valteru mājās. Bet tad par viņu iestājās arī vairāki spēlētāji (Helmanis, Kambala, arī viņa brālis Sandis Valters, kurš bija atnācis atvadīties no komandas, jo tikko bija noskaidrojies, ka viņa pleca savainojums ir daudz nopietnāks un būs nepieciešama operācija), un pēc tā treneris tomēr atstāja Kristapu sastāvā uz Turciju. Iespējams, tā bija Kemzuras lielākā stratēģiskā kļūda...

Tas nebija viņa vienīgais disciplīnas pārkāpums. Visas gatavošanās laikā regulāri ballējās, vairākas reizes uz treniņiem ieradās uz paģirām. Piedalījās arī viesnīcas numura demolēšanā Turcijā. Tā vietā, lai kā ko–kapteinis aizrādītu Bērziņam, kuram pašam prāta nepietiek un uz to brīdi jau ir parādītas vairākas "dzeltenās kartiņas" no Kemzuras, vai nepieciešamības gadījumā piesietu viņu pie gultas, lai viņš nesastrādā blēņas un netiek atskaitīts no komandas, K. Valters tieši otrādi – noorganizē ballīti Bērziņa (un arī Biedriņa) numurā un sakūda to muļķi uz demolēšanu.

Pēc tam, kad Kemzuram pacietības mērs ir pilns un Bērziņš tiek atskaitīts, Kristaps, tēlojot draugu Kasparam, cenšas sakūdīt pārējos spēlētājus uz dumpi pret Kemzuru, lai komandā tiktu atgriezts Bērziņš. Par laimi, vismaz pārējiem spēlētājiem ir kaut kādas prāta spējas, un dumpis atbalstu negūst. (Vienīgi Biedriņš kaut ko solidarizējās Bērziņam, bet tas vairāk bija viņa paša neprofesionalitātes, nevis K. Valtera aicinājuma dēļ. Vairāk par Andri pie viņa novērtējuma.)

Lūk, tāds ir Kristaps Valters. Un nemaz neņemot vērā to, ka viņa sniegums Polijā bija tālu no vēlamā. Tikai spēlē pret Vāciju bija līmenī. Tāpat kā Šķēle, ar Latvijas izlasi ir bijis 4 Eiropas čempionātu finālturnīros (2001, 2003, 2005, 2009), kuros, izņemot 2001. gadu, kur izlasē izcīnīja 8. vietu un kur K. Valters bija 12. spēlētājs, visos komandai ir fiasko. Arī klubu līmenī viņš neko nav uzvarējis, izņemot 1999. gada LBL čempionu titulu, kad viņš "Brocēni/LMT" sastāvā tikai ienāca pieaugušo basketbolā, bet galvenās lomas komandā spēlēja citi. Tas ir bijis viņa pēdējais un vienīgais uzvarētāju tituls.

Kristaps Valters nezina, ko nozīmē uzvarēt un ziedoties panākumiem. Viņa darba ētika, uzvedības un kultūras līmenis nekādi neatbilst Latvijas izlases prasībām. Viņu noteikti vairs nevajag aicināt uz izlasi.

Kaspars Kambala

Pēc 4 gadu pārtraukuma atgriezās izlasē, kļūstot par izlases līderi Eiropas čempionātā. Laukumā ceļu negriež nevienam. Viena no komandas autoritātēm ģērbtuvē. Diemžēl pēc savas būtības pats ir "sliktais zēns", tāpēc solidarizējās ar citiem brīvdomātājiem kā Kristaps Valters un Armands Šķēle.

Treniņos strādā kārtīgi, spēles šķiro. Uz pārbaudes spēlēm izgāja kā uz kuru (uz spēlēm pret Lietuvu koncentrējās; Efes Pilsen kausā Turcijā, kur viņš ir zvaigzne un kur viņam daudz draugu un izklaides iespēju, nē), bet uz oficiālajām spēlēm noskaņojās nopietni. Kad spēle iet no rokas, spējīgs vienatnē vilkt komandu (uzbrukumā). Ne tik efektīgs aizsardzībā. Tomēr viņa karjeru raksturo tendence – komandas uzbrukuma līderis, bet komanda zaudē.

Pāris sekundes pēc zaudētās spēles pret Vāciju Kaspars nesavaldījās un ar elkoni izsita zobu vienam no pretiniekiem. Rezultātā viņam piespriests 6000 eiro liels naudas sods un 4 spēļu diskvalifikācija izlasē. Kā arī kārtējais pliķis Latvijas izlases reputācijā.

Ņemot vērā to, ka diskvalifikācijas dēļ viņam jāizlaiž lielākā daļa 2010. gada kvalifikācijas turnīra, nākamgad viņš uz izlasi nav jāaicina. Tālākā nākotnē jādomā – ja sarunu procesā jūtams, ka viņam ir augsta motivācija, iespējams, Kaspars atkal var atgriezties izlasē. Jo daudzu tik spēcīgu un unikālu centra spēlētāju mums nav.

Kristaps Janičenoks

Kristaps pēc savas meistarības un talanta noteikti varētu būt izteikts izlases uzbrukuma līderis. Taču tīri psiholoģiski viņš nav līderis. Gudrs spēlētājs, basketbola izpratne augstā līmenī. Aizsardzībā ir iespējas izaugsmei, bet pēdējos gados viņš ir progresējis šajā spēles elementā.

Viens no diviem izlases spēlētājiem (vēl arī Kambala), kuram nebūtu jākaunas par savu parādīto sniegumu Eiropas čempionātā. Visas spēles aizvadīja stabili, bija mūsu galvenais drauds uzbrukumā no perimetra. Spēlē pret Vāciju, kad visai komandā kopā soda metieni bija realizēti 19 no 38, Kristaps bija precīzs visas sešas reizes, t. sk. realizēja četrus soda metienus spēles izskaņā. Tas savā ziņā pierāda viņa aukstasinību, jo ne reizi vien viņš ar precīziem metieniem atnesis Latvijas izlasei uzvaru (tas gan bija pārbaudes spēlēs).

Par izcilu spēlētāju kļūt traucē viņa vēlme brīžiem būt par labu komandas biedru (par daudz dod piespēles), nevis spēlēt varbūt nedaudz egoistiski, bet toties lietderīgāk komandai (brīžos, kad jāmet). Šī īpašība viņam parādās tieši augstākajā līmenī, piemēram, Latvijas izlases vai Boloņas "Fortitudo" kluba rindās, lai gan Itālijas otrajā līgā un junioru izlasēs viņš nekautrējās regulāri izmest 20 un vairāk metienus spēlē.

Nav "tusētājs", dzīvo un treniņos strādā kārtīgi, izlases auru un prestižu nebojā. Jāturpina aicināt uz izlasi, manuprāt, viņam varētu uzticēt kapteiņa asistenta godu (Blūmam). Kristaps gan brīžiem pārāk strauji uzvelkas un nespēj sevi savākt, kas noteikti nebūtu labs piemērs jaunajiem spēlētājiem. Bet kapteiņa asistenta pienākumi uzliktu viņam papildus atbildību un piespiestu kļūt rāmākam.

Andris Biedriņš

Spēlētājs, kurš personīgi man sagādāja vislielāko vilšanos. Un nevis ar savu sniegumu laukumā (kurš arī nebija tāds, kā gaidījām), bet tieši ar savu uzvedību ārpus tā.

Šķiet, Andris, lai arī būdams jau 23 gadus vecs, īsti neapzinās savu lomu šajā dzīvē. Ja tu esi 10 miljonus ASV dolāru sezonā pelnoša NBA zvaigzne, tad tu nedrīksti tā uzvesties. Pirmkārt, nedrīkst regulāri lietot alkoholu pirms treniņu dienām un uz paģirām ierasties uz rīta treniņiem. Otrkārt, nedrīkst izdemolēt savu viesnīcas numuru. Treškārt, nedrīkst aiziet no izlases treniņa un apsvērt domu pamest komandu tikai tāpēc, ka no tās atskaitīts viņa draugs, turklāt par atkārtotu un ļoti nopietnu disciplīnas pārkāpumu. Un, ceturtkārt, nedrīkst nihilistiski attiekties pret jebkādām fanu aktivitātēm. Ja esi zvaigzne, tad saprotams, ka fani gribēs tevi kādreiz satikt. Izskatījās, ka visas šīs elementārās lietas Andris tomēr nesaprot.

Vēl pagājušā gadā viņš bija daudz savāktāks. Šķiet, pēdējo gadu nerimstošās ballītes un šķiršanās no draudzenes ir degradējušas arī Biedriņa dzīves uztveri. Arī "Golden State Warriors" galvenā trenera Dona Nelsona 1. palīgs Kīts Smārts, kurš viesojies mūsu izlasē pēdējos divos gados, noteica: "Cik labi bija, kad Andrim bija draudzene.." Arī viņpus okeānam cilvēki ir nobažījušies par Andra dzīvesveidu un tā ietekmi uz viņa meistarību un turpmāko karjeru.

Es tomēr jūtu, ka viņā ir iekšā kaut kas īpašs, kaut kāda vēlme kaut ko sportā sasniegt. Un var sasniegt, es domāju, uzvarēt, nevis tikai piepildīt bankas kontu. Par to viņam savā atlikušajā dzīvē vairs nav jāuztraucas. Ja vien Andris ar savu dzeršanu nenonāks pie tā, ka "Warriors" ar viņu lauzīs līgumu. Bet viņi to var izdarīt tikai par ļoti nopietniem pārkāpumiem, pie kādiem ballēšanās atvaļinājuma laikā Latvijā nepieskaitās. Tā kā domāju, ka līdz tam nenonāks.

Bet viņam iekšā arī ļoti liela vēlme iztrakoties, baudīt bezrūpīgo jaunieša dzīvi un šķiest savus nopelnītos dolārus. Un diemžēl degradējušos Latvijas izlases kolēģu kompānijā viņa otrā vēlme (ballēties) pārspēj viņa pirmo vēlmi (uzvarēt). Lai arī brīžiem ir jūtams, ka viņu arī kaitina dažu viņu kolēģu izgājieni, viņš tāpat paņirdz līdz, jo viņam pietrūkst spēka, drosmes, vēlmes, lai cīnītos pretī.

Kaspars Bērziņš

Spēlētājs, kurš pēc savas iekšējās būtības nekādi neatbilst izlases prasībām. Ļoti zems intelekta līmenis. Vispār nesaprot savu vietu ne komandā, ne basketbolā un dzīvē vispār. Pēc atgriešanās no NBA vasaras līgas viņš uzvedās tā, it kā būtu ilggadējs NBA spēlētājs.

Izlases nometnei pievienojās ar nokavēšanos, bet tā kā tā bija saistība ar piedalīšanos NBA vasaras līgā, to var saprast un pieņemt, jo spēlētājs trenējās. Diemžēl nepieņemami ir tas, ka uz pirmo treniņu pēc atgriešanās viņš ierodas, acīmredzami nebūdams skaidrā (arī Biedriņš), par ko uzreiz iekļuva Kemzuras "melnajā sarakstā". Diemžēl pārkāpumi no viņa puses sekoja viens pēc otra:

• viesnīcas numura durvju izgāšana viesnīcā "Reval Hotel Latvija";

• atkārtota ierašanās uz treniņu uz paģirām, kam seko spēlētāja lūgums konkrēto treniņu netrenēties it kā muguras sāpju dēļ, kas vēl vairāk nokaitina trenerus;

• ceļgala sāpju imitēšana pirms pēdējās spēles Efes Pilsen turnīrā pret Vāciju, lai gan nākamajā rītā pēc lustīgās ballītes viesnīcas numurā Kaspars bija aizmirsis par jebkādām sāpēm;

• viesnīcas numura izdemolēšana Turcijā.

Pēc visiem šiem pārkāpumiem Kemzuras pacietības mērs bija pilns, un viņš atskaitīja Bērziņu no sastāva. Spēlētājam vispār nebija nekādu argumentu. Bet tas viņam netraucēja gudri izteikties medijos, lai arī savu vainu atzīstot, viņš tomēr īsti nesaprotot lēmuma pieņemšanas kārtību. Ko tur vēl nesaprast..?!?! Diemžēl Biedriņš arī kaut ko nesaprata un, atbalstot savu draugu, bija gatavs pamest izlasi. Tikai pēc pus Latvijas un Kīta Smārta iesaistīšanās sarunās izdevās pierunāt Andri tomēr braukt uz Poliju. Vienkārši nožēlojami.

Ja vien Bērziņš nebūtu 213 cm garš, visticamāk, viņu nekad vairs nevajadzētu aicināt uz izlasi. Bet viņš ir, tāpēc tomēr būtu ar viņu jārunā. Ja jūtams, ka viņa domāšanā nekas nav mainījies, tad viņam pat tuvumā nav jābūt Latvijas izlasei.