Vecvagars atspēko pārmetumus

 
SIRDSAPZIŅA. Bijušais vīriešu izlases galvenais treneris Arnis Vecvagars ir pārliecināts, ka savu darbu viņš veica pēc tīrākās sirdsapziņas ©Romāns Kokšarovs/F64 Photo Agency

Basketbola aprindas joprojām nav spējīgas sagremot Latvijas vīriešu izlases nespēju tikt uz nesen Ķīnā notikušo pasaules čempionātu. Kā šādās reizēs pieņemts, pirmais vainīgais ir galvenais treneris. Šajā gadījumā Arnis Vecvagars, kura virsvadībā tika aizvadīts kvalifikācijas cikls un pēc tam visi pārējie, kuriem bija kaut mazākais sakars ar šo notikumu. Protams, visvairāk tika Vecvagaram. Gan pamatoti, gan pārspīlēti daudz izliets mēslu pār viņa galvu. Kā allaž, arī šoreiz patiesība ir kaut kur pa vidu. Kopš zināmajiem notikumiem pagājis vairāk nekā pusgads, un tikai tagad lielākais vaininieks Vecvagars intervijā sportacentrs.com skaidro tā laika notikumus no sava skatpunkta.

Par gatavību būt izlases galvenajam trenerim. Tas vienmēr ir filozofisks jautājums. Ko nozīmē būt gatavam? Es neuzskatu, ka man traucēja lielākas pieredzes trūkums. Dzīve piespēlēja situāciju, bet es šo izaicinājumu pieņēmu. Nevienā mirklī spēļu laikā vai ārpus tām es nejutos apjucis vai nesagatavojies. Basketbolā tomēr esmu jau 35 gadus, esmu gana daudz redzējis. Protams, vienmēr varēs runāt par to, ka kāds būtu bijis pieredzējušāks vai piemērotāks. Bet nebija jau nekādas aizkulišu cīņas, kā daudzi varbūt iedomājas. Man pajautāja, vai esmu gatavs uzrakstīt savu konceptu un valdes sēdē to prezentēt. Tāds bija piedāvājums, uz kuru es atbildēju apstiprinoši. Tas, ka valde nolēma - OK, tu būsi treneris, tā savā ziņā ir viņu atbildība. Es nerāvos uz šo amatu, necentos kādu pierunāt par mani balsot. Tāpēc absolūti nejūtos vainīgs. Ja viņus mans koncepts apmierināja, tātad tajā tika saskatīts kaut kas tāds, kas var dot vajadzīgo rezultātu.

Par spēli Podgoricā (šo spēli Latvijas izlase uzvarēja, taču ar nepietiekamu punktu pārsvaru un nekvalificējās PČ finālturnīram). Raugoties no šodienas skatpunkta, visticamāk, kvalifikācijas pēdējā spēlē Podgoricā kaut ko varēju izdarīt citādi. Iespējams, vajadzēja iesaistīt spēlē Aigaru Šķēli, dodot atpūtu Jānim Strēlniekam. Iespējams, mēģinātu vairāk atrast Dairi Bertānu, izmantot vēl kādu spēlētāju. Tās ir sīkas nianses un pārdomas jau pēc notikuša fakta. Vai tas būtu palīdzējis vai gluži otrādi - to mēs nekad neuzzināsim. Jāsaprot, ka spēlētāju maiņas mača laikā ļoti bieži notiek intuitīvi. Kaut kādas lietas, pirmos soļus vari izplānot, bet pēc tam jau reaģē uz spēles ritējumu un konkrētām situācijām. Matemātika diemžēl nedarbojas.

Par kažokiem un pārmetumiem. Man jau neviens neko acīs nav pateicis. Bijušas tikai publikācijas medijos. Man līdz pat šai dienai nav bijusi iespēja izteikties vai uzklausīt daudzos pārmetumus. Kad notika valdes sēde, kurā bija plānots skatīt manu atskaiti, es jau biju atgriezies Kazahstānā. Vienojāmies, ka darīsim to caur skaipu. Divas stundas nosēdēju pie datora, bet valdei todien acīmredzot bija citi, daudz svarīgāki jautājumi. Beigās man paziņoja, ka valdes sēde ir beigusies un manai uzrunai laika nav atlicis. Nezinu, cik daudzi bija iepazinušies ar manu rakstisko atskaiti. Bet dzīvajā es izteikties nepaguvu, neviens arī man neuzdeva jautājumus... Es skaidri zinu, kāpēc viens vai otrs pēc notikušā apmeta kažoku otrādi. Katram ir savas intereses un nākotnes vīzija, kā viņš varētu būt piederīgs basketbola saimei. Man ir svarīgi tikai tas, lai es pats spētu sadzīvot ar savu sirdsapziņu. Bet mana sirdsapziņa ir tīra. Jau minēju, ka es basketbolā esmu pavadījis 35 gadus. Liela daļa valdes basketbolā ne tuvu nav tik ilgi. Zinu ļoti daudz lietu par katru no viņiem, katram skapī ir savs skelets. Ja es kādreiz prāta aptumsuma brīdī nolemšu paliet uz kādu dubļus, tad man būs ļoti daudz ko pastāstīt. Pagaidām sajucis vēl neesmu.

Par citiem zaudējumiem (savā laukumā zaudējām Melnkalnei un Ukrainai). Katrā no šīm spēlēm kaut kas varēja notikt citādi. Vairāk sliecos domāt, ka ar pārāk lielu starpību zaudējām Melnkalnei savā laukumā, kas ļoti sarežģīja mūsu tikšanu uz čempionātu. Tas bija liels slogs pirms pēdējā mača. Zaudējums Ukrainai savās mājās bija sāpīgs, bet jāatceras, cik lielas tobrīd bija mūsu problēmas ar sastāvu, kamēr ukraiņi bija praktiski spēcīgākajā sastāvā. Tobrīd kā pamata saspēles vadītājs bija mans dēls Kaspars, kurš otrā puslaika sākumā tika noraidīts no laukuma. Tas pilnībā izjauca spēles plānu un spēlētāju rotāciju sagrieza kājām gaisā. Arī viesos pret Spāniju izdevās atspēlēties un izvirzīties vadībā, tomēr pēdējās sekundēs piedzīvojām zaudējumu. Tāpat jāatceras, ka Melnkalnes izlase iepriekšējā kārtā izlīda no dziļiem mīnusiem Ukrainā. Ja tas nebūtu noticis, pēdējā spēlē mums pietiktu ar vienalga kādu uzvaru.

Par attiecībām ar Jāni Blūmu. No savas puses varu pateikt, ka nekāda konflikta nebija. Manus lēmumus nekas neietekmēja. To varu apgalvot, liekot roku uz sirds. Kāpēc viņš šādus vārdus veltīja, man ir aptuveni skaidrs, bet tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Manis pieņemtie lēmumi par kāda laišanu vai nelaišanu laukumā nebija balstīti uz emocijām. Mana vaina ir tajā, ka es pēc mača pret Spāniju nepasaucu viņu malā un neizrunājos. Arī viņš nepienāca pie manis un nepajautāja. Lai gan mums bija līdzīga epizode pirmajā spēlē Turcijā. Toreiz asistenti man pastāstīja, ka viņš bija paudis neapmierinātību. Nākamajā dienā izgājām cauri spēlei, paskaidrojām, kādēļ viņa spēles laiks bija tāds. Jānis visam piekrita, uztvēra to adekvāti. Tāpēc domāju, ka cilvēkam vienkārši ir jāparaugās uz sevi paškritiskāk. Cik man sanāca izlasīt fragmentu no šīs intervijas, man ļoti dīvaini šķita tas, ka komandas sporta veida pārstāvis tiek bieži izceļ sevi. Manuprāt, komandas sporta veidā vairāk figurē vārds mēs. Es tiešām biju pārsteigts par viņa izteikumiem. Es Jāni pazīstu jau daudzus gadus, esam kopā spēlējuši, un mums vienmēr ir bijušas labas attiecības. Esmu viņam palīdzējis ne tikai kā treneris, bet dažās epizodēs arī ārpus basketbola. Principā es zinu, kāpēc viņš tā izteicās... Tas vairāk bija PR gājiens, nevis objektīva faktu uzskaite.

Par Mārtiņa Lauvas kritiku (visvairāk kritizēja Vecvagara darbu). Protams, ka tam apakšā ir personiski iemesli. Nedomāju, ka tas ir baigais noslēpums. Mūsu attiecībās pirmsākumi meklējami tad, kad viņš izveidoja Basketbola attīstības aģentūru. Toreiz es nepiekritu dēla vietā parakstīt līgumu, jo uzskatīju to par absurdu - viņš nevarēja iedot neko tādu, ko nevarētu iedot sporta skola un es. Sekoja dažādi interesanti gājieni, sākot ar to, ka, izmantojot dažādus resursus, viņš aizliedza Kasparam spēlēt sava vecuma LBL2 komandā. Tāpēc Kaspars kopā ar vēl vienu līgumu neparakstījušo vienaudzi Edmundu Dukuli aizgāja uz Turības komandu. Tā ir senāka vēsture. Bet galvenais iemesls... Šis cilvēks pretendēja uz izlases direktora amatu, izgāja divas atlases kārtas, bet pēdējā kārtā palika viņš un Kaspars Cipruss. Tas bija vēl pirms manas apstiprināšanas par izlases galveno treneri. Nevienam nav noslēpums, ka Lauva tiesājās ar Bertānu ģimeni saistībā ar noslēgto līgumu ar jau minēto Basketbola attīstības aģentūru. Patiesību sakot, jūtos dīvaini, ka man tagad jārunā citu vietā, bet, ja ir šaubas par maniem vārdiem, var pajautāt viņiem pašiem. Zinu, ka brāļi Bertāni bija oficiāli informējuši basketbola savienību - ja Mārtiņš Lauva būs jebkādā amatā LBS, tad viņi savu pēdējo maču Latvijas izlasē jau ir nospēlējuši. Kad valdes sēdē aizstāvēju savu konceptu, Lauva sēdēja aiz stikla durvīm un gaidīja savu kārtu, jo nākamais jautājums bija par izlases direktoru. Kad valdē man jautāja par direktora amatu, es atbildēju, ka man principā ir vienalga, kas būs šis cilvēks, taču man ir viens nosacījums - lai šī personība nekādā veidā nebūtu šķērslis visu labāko spēlētāju dalībai valstsvienībā. Līdz ar to tas nekādā veidā nevarēja būt Mārtiņš Lauva. Es pat apbrīnoju, ka viņš šajā konkursā tika tik tālu. Ka viņam, zinot aktuālo situāciju, pietika nekaunības startēt. Tas nozīmē, ka viņš Latvijas izlasi būtu atstājis, kā minimums, bez brāļiem Bertāniem, bet domāju, ka tam sekotu vēl pāris spēlētāji. Neņemot neko personiski, uzskatu, ka izlasei nedrīkst piesaistīt cilvēku, kura dēļ valstsvienība varētu nebūt labākajā sastāvā. Saprotams, ka viņš to visu dzirdēja. Pēc tam pie izejas durvīm viņš bija sarkans un degošām acīm man pārmeta, kā es varu lietot tādus argumentus. Bet es viņam mierīgi atbildēju: «Mārtiņ, tā ir vai tā nav? Tā ir, un tu pats to lieliski zini.» Man nekas nav pret viņu kā pret cilvēku vai uzņēmēju, bet Latvijas basketbola interešu vārdā viņam nevajadzētu būt pat tuvumā izlasei. Protams, tas viņu aizskāra līdz sirds dziļumiem. Viss turpmākais jau ir elementāra cīņa par varu. Artūrs Šēnhofs savā raidījumā bija precīzi noformulējis iemeslus, kādēļ Lauva tik ļoti vēlas tur būt un meklē ieganstus visus kritizēt - jaunie spēlētāji aizplūst dažādos citos virzienos nekā viņam gribētos. Tam apakšā ir tīrs aprēķins. Tur nav nekāda patriotisma.

 

Rīgas namu pārvaldnieks