Jau kāds laiks ir pagājis kopš Latvijas vīriešu basketbola izlases neiekļūšanas pasaules čempionāta finālturnīrā. It kā emocijām vajadzētu būt pierimušām vai pavisam norimušām, taču pieredzējušākais izlases spēlētājs Jānis Blūms, kurš notikti ir vispatriotiskāk noskaņotais spēlētājs, tās atkal ir uzplēsis un viennozīmīgi ir pelnījis uzslavas par atklātu valodu.
Tūlīt pēc zaudējuma Melnkalnei eksperti un eksperti piebļāva visas žogmales un internetus ar saviem viedokļiem par to, kāpēc notika tieši tā un ne citādi. Kāds bļāva emocionālāk un nolādēja visu basketbola sabiedrību, kāds cits ieteica ievilkt elpu, vismaz deviņas reizes (nevis septiņas) nomērīt paveikto un pēc tam izteikt savu sakāmo, bet kādam citam viss notiekošais ar un ap basketbola izlasi un basketbolu atgādināja neko citu kā plunčāšanos piemājas pīļu dīķi. Kāda teiktais tika uztverts par visnotaļ vērā ņemamu un tuvu patiesībai esošu, kāda cita teiktais - kaut arī taisnība, taču bļāvēja IQ neļauj teikto uztvert par nopietnu esam.
Jānim Blūmam bija gana daudz laika pārdomām, lai saliktu visu pa plauktiņiem un izkratītu savu sirdi žurnālam Sporta Avīze. Par savu redzējumu, kas un kā notika visa kvalifikācijas cikla ilgumā, par savu lomu šajā izlasē utt. Blūms bija klāt visās divpadsmit kvalifikācijas cikla spēlēs, laukumā izgāja vienpadsmit mačos un tikai pēdējā, pašā izšķirošajā, pret Melnkalni, laukumā notiekošajā noraudzījās no rezervistu soliņa. Iemesls, kāpēc Blūms nepiedalījās mačā pret Melnkalni, meklējams iepriekšējā spēlē Rīgā pret Spāniju. Acīgākie uz rezervistu soliņa un minūtes pārtraukumos notiekošā pētītāji bija pamanījuši, ka starp Blūmu un galveno treneri Arni Vecvagaru izskrējis melns kaķis. Ko notikumu vērotājs var pamanīt no droša attāluma, ja pats neatrodas starp abiem konfliktā iesaistītajiem? Tikai un vienīgi iztēle, kura varētu būt balstīta uz pēcspēles klāt pienesto informāciju un notikumā iesaistītajiem vai kāda cita, klāt bijuša. Vai tas bija konflikts vai kaut kas cits, formulējumam nav nozīmes, taču nesmukums bija. Jānis Blūms pats atceras šos notikumus:
- Nekāda konflikta ar treneri man nebija. Mačā pret Spāniju minūtes pārtraukumā izteicu savu viedokli, ka konkrēto kombināciju, ko spēlējām visu spēles sākumu un atkal gribēja spēlēt treneris, nevajadzētu izmantot, jo tā neiet cauri - pretinieks to veiksmīgi neitralizē. Uzskatu, ka mans statuss komandā ne tikai ļauj, bet pat liek izteikt savas domas, taču - ar to man arī viss bija beidzies. Es Vecvagaram centos palīdzēt, cik vien varēju. To, ka mani beigās šādi izčakarēs, nebiju gaidījis. Man šķita - ja kopā ejam, tad ejam līdz galam. Bet, redz, neaizgājām. Ar visu pieredzi, kas man ir, uzskatu, ka tā bija bezatbildība - nomarinēt mani un tad izmest laukumā pirmās ceturtdaļas beigās pie mīnus desmit. Tā jau ir pavisam cita psiholoģija. Kad tādā brīdī izej laukumā - protams, ka kaut kur sāc riskēt. Es spēlē neiegāju labi, taču tam bija loģisks iemesls. Bet tāpēc tu esi komandas līderis, lai treneris kaut nedaudz uzticētos. Arī Slovēnijā pirmos trīs aizmetu garām, spēlējām slikti un uz tablo bija mīnus septiņpadsmit. Taču es pierādīju, ka varu. Un ka vienmēr spēlēju ar visu sirdi. Taču pēdējās divās spēlēs treneri... tautas valodā runājot - nomīza.
Nezinu, ko redzēja treneri, taču man pašam šķiet, ka visas tās nedēļas garumā biju visgatavākais no visiem. Biju gatavs iet pamatsastāvā, spēlēt, cik nepieciešams, un saplēst jebkuru gabalos. Izcilā formā. Es nepārspīlēju - izcilā. Divus mēnešus gatavojos tikai šīm spēlēm. Nekad nespēlētu izlasē, ja justu, ka nevaru palīdzēt - nebūšu vienkārši mēbele, tas ir zem mana goda. Biju šīs komandas kodola spēlētājs visa šā divu gadu cikla garumā, un tas, kā ar mani izrīkojās - uzskatu, ka tas ir drausmīgi. Nepieļaujami un nevīrišķīgi. Vienmēr biju klāt, labā formā - neizlaižot nevienu pašu spēli jau gadiem. Un šādā brīdī man neuzticējās. Pat pēc tādas spēles, kādu nospēlēju Slovēnijā. Tad kāpēc mani vispār aicināji, trener, ja netici?! Tas ir jautājums par cieņu. Par elementāru basketbola inteliģenci. Kuru nebija un nav. Ņēmās izmācīt mani kā tādu puišeli... Tas salauza manu sirdi, goda vārds. Nejūtos to pelnījis. Divas nedēļas neesmu normāli gulējis... Tas vienkārši... sadragā. Pazemojoši.
Zivs pūst no galvas... Kurš gan nezina šo simtkārt pierādīto patiesību. Vai tas basketbols, vai tā valsts iestāde. Basketbolā ir lielākas un mazākas galvas. Izlasē (komandā) šī galva ir treneris (šajā gadījumā - Arnis Vecvagars). Šai mazajai galvai ir lielā galva - Latvijas Basketbola Savienība, kuras galva ir tās prezidents Valdis Voins un viņam visapkārt skraidoši šakālīši ar savu izpratni par basketbolu. Kas var sanākt, ja pūst mazā galva un ja pūst arī vislielākā galva? Viens vienīgs puveklis, jeb, paskatoties uz tablo, tad Latvijas izlase palaida vējā 2017. gada Eiropas čempionāta finālturnīru, kurā grūtāk bija nekļūt par medaļnieci nekā palikt aiz ceturtdaļfināla robežas. Svaigākais puveklis - netikām uz pasaules čempionātu. Abos gadījumos puva viena un tā pati lielā zivs galva - Valdis Voins ar savu komandu. Arī par basketbola virsvadību Jānim Blūma ir kas sakāms:
- Neviena vīrišķīga lēmuma. Neviens nav atkāpies, neko nav atzinis un neko nav arī sapratis. Un es nerunāju tikai par galveno treneri, es runāju par visu mūsu basketbola vadību. Par tiem, kas patiesībā pieņēma visus lēmumus - gan savus, gan, cik man saka priekšā intuīcija un tas, ko redzēju un sajutu, - nereti arī treneru vietā. Tā ir traģēdija visam Latvijas basketbolam. Tā nevīrišķīgā pinkšķēšana, sak - te mums ir Eirolīgas spēlētāji, te nav... Ko jūs raudat? Zinājāt taču jau sākumā, ka viņu nebūs! Esmu pārliecināts, ka arī bez Eirolīgas spēlētājiem ierindā mums bija jābūt Pasaules kausā. Ja ar normāliem sastāva lēmumiem mēs būtu uzvarējuši zaudētās spēles savā laukumā. Ja būtu uzticējušies kodolam, nevis raustījuši 25 dažādus spēlētājus, tajā skaitā atbildīgās spēlēs metot šajā gaļasmašīnā džekus, kas iepriekš nekad nav bijuši izlasē. Džekus, kas nekad nav spēlējuši pie divpadsmit tūkstošu pilnām tribīnēm - kā pret Spāniju. Viņi taču sadega! Kaut vienu pieredzējušo uzlaidiet sākuma sastāvā, kaut vai vienu.
Man kopā ar Latvijas izlasi nācies piedzīvot vairākus zaudējumus izšķirošos brīžos, taču šis bija sāpīgākais no visiem. Un tas, ka šie zaudējumi turpinās, ir tikai likumsakarība. Kamēr netiks sakārtota Latvijas basketbola vadība, kamēr turpināsies visas tās intrigas un aģentu spēlītes, tikmēr izlase turpinās šādi ciest - lai arī kādi spēlētāji būtu sastāvā. Veiksmes nebūs. Man tā bija pēdējā iespēja tikt uz pasaules čempionātu. Kas zina, varbūt arī pēdējā spēle Latvijas izlasē. Labi, jums vienalga par mani - lai tā būtu. Bet saprotiet taču, ka arī Dairim un Jānim Strēlniekam pēc četriem gadiem būs jau 33. Pie mūsdienu basketbola intensitātes - kas zina, kādi viņi būs un vai vēl spēs atdot spēkus arī izlasei. Jums nav ienācis prātā, ka šī varbūt bija pēdējā iespēja arī viņiem? Ar šādiem spēlētājiem netikt uz pasaules čempionātu - tā vienkārši ir bezatbildība. Man nav cita vārda. Lai vai kā, šo ciklu mēs pazaudējām jau iepriekš. Nedrīkstēja savās mājās zaudēt Ukrainai, nedrīkstēja zaudēt Melnkalnei un pat Spānijai ne - kas atbrauca ar trešo sastāvu. Nevienā no spēlēm mūsu sastāvs nebija tik slikts, lai ar to attaisnotu zaudējumu. Iemesli ir jāmeklē dziļāk - tajā, kā tika vadīta šī komanda, un tajā, kā šobrīd tiek vadīts Latvijas basketbols vispār. Šādi izšķērdēt to potenciālu, kas mums ir šobrīd, - tas ir noziegums. Pret spēlētājiem, pret līdzjutējiem un pret basketbolu vispār.
