Eiropas čempionāta atksaņas: Kāpēc piektie?

Vakar vēlu vakarā kļuva zināmi 2017. gada Eiropas čempioni basketbolā, taču jau pirms pusfināliem bija zināms, ka Latvijas izlasei noslēguma rangā pienākas piektā vieta. Vieta, kura ir augstākā kopš neatkarības atgūšanas un, ļoti iespējams, vēl ilgi netiks pārspēta.

Daudziem šī piektā vieta ir radījusi līdz galam nepadarīta darba sajūtu, un viņiem ir taisnība, taču, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši šogad izlase reāli varēja izcīnīt kādu no godalgām, atliek ieskatīties pavisam nesenajā pagātnē.

Viss sākās pirms desmit gadiem

Dažādos laikos un dažādos vecumos Latvijas izlasēm Eiropas jaunatnes čempionātos izdevies izcīnīt divu vērtību medaļas - divas sudraba medaļas un piecas bronzas. Medaļu ievākšana aizsākās 2005. gadā ar sieviešu U20 izlases bronzu, un dažādas jaunkundžu izlases mājup pārvedušas trīs dažādus medaļu komplektus (visas bronzas), taču šoreiz ne par sieviešu basketbolu. Jauniešiem nozveja Eiropas jaunatnes čempionātos bijusi mazliet veiksmīgāka un kvalitatīvāka - divi sudrabi un tikpat bronzas. Viss aizsākās ar 2007. gada U18 Eiropas čempionātu Spānijā, kad Vara Krūmiņa juniori bronzas finālā ar pēdējo sekunžu metienu pārspēja Lietuvas vienaudžus. Vīru basketbolā tās bija pirmās medaļas, un kā tās tika izcīnītas, visticamāk, vēl šodien, jau pēc desmit gadiem, nakts vidū kā pantiņu noskaitīs Jānis Strēlnieks un Dairis Bertāns. Pēc trim gadiem to pašu ceļu izgāja un tās pašas emocijas izbaudīja Jānis Timma un Dāvis Bertāns, kad 2010. gadā tepat kaimiņu Lietuvā bronzas finālā tika uzveikta Serbija (galvenais treneris Ziedonis Jansons). Vēl pēc trim gadiem uzvaras priekus, bet jau citā kvalitātē, izbaudīja Andrejs Gražulis, kurš Tallinā kopā ar U20 izlasi izcīnīja Eiropas sudrabu. Gandrīz vienlaikus ar Gražuļa sudrabu junioru vecumā kaut kādā neizskaidrojamā veidā bez medaļām palika U18 izlase ar Kristapu Porziņģi un Rolandu Šmitu sastāvā. Šis čempionāts notika Rīgā, un latviešiem toreiz ceturtā vieta. Saskaitām, un tie ir jau septiņi spēlētāji, kuri senākā un ne tik senā pagātnē jau jaunatnes basketbolā iepazinās ar apstākļiem, kādos notiek cīņa par medaļām.

Pārējiem šogad izlasē spēlējušajiem nav šādu ierakstu personīgajos CV, taču tik un tā jauniešu gados viņi ir spēlējuši visos vai gandrīz visu vecumu čempionātos. Jānis Blūms pat U19 pasaules čempionātā, Kristaps Janičenoks 1998. gadā ar U18 izlasi Eiropā bija ceturtie, pēc gada ar kadetiem - piektie, vēl 2000. gadā ar U18 izlasi astotie (arī Blūms). Mārtiņš Meiers spēlējis trīs dažādos Eiropas jauniešu čempionātos. Vienīgi Žanis Peiners un Aigars Šķēle uz šā fona ir kā baltie zvirbuļi, taču viņu nespēlēšanai nevienā no jauniešu izlasēm ir savi izskaidrojumi. Kāds ir kopsaucējs? Šā gada izlases pamatu veidoja spēlētāji, kuri jaunībā bijuši medaļniekos vai ļoti tuvu tām, un, ja lielākā daļa spēlētāju jau ir izgājuši šo skolu, tad ir pamats cerēt, ka arī vīru kārtā kaut kas ir sagaidāms, un to šogad pierādīja Latvijas izlase. Kā vairākumam šo spēlētāju izvērtušās turpmākās karjeras, ir ļoti labi zināms. Mums ir parādījušies spēlētāji NBA, mūsējie spēlē augsta līmeņa nacionālajos čempionātos, mūsējie ir Eirolīgā utt. Labi, medaļas šogad nebija, taču ambīcijas par zeltu, sudrabu vai bronzu bija pamatotas, nevis tāpēc, ka ir jāizvirza augsti mērķi izvirzīšanas pēc.

Kāpēc Spānija, kāpēc Lietuva, kāpēc Serbija?

Pēdējos desmit Eiropas čempionātu finālturnīros deviņos gadījumos Spānijas izlase bijusi labāko četru komandu vidū un astoņos gadījumos izcīnījusi medaļas. Saprotu, taču latviešu mazvērtības kompleksu nomāktajiem patiks iečīkstēties - ko tad mēs ar tiem spāņiem varam salīdzināties, tā taču Spānija, liela valsts. Ko tad mēs? Mēs taču maziņi utt. un, šādi turpinot sev iedzīt kompleksus, nekur arī netiksim. Ne basketbolā, ne kādā citā jomā. Viens no veidiem, kā izvairīties no šiem kompleksiem, kopš bērna kājas strādāt ar jaunajiem basketbolistiem un pakāpeniski viņus pieradināt pie citām vērtībām, pie citas psiholoģijas. Basketbolā to izdarīt ir pavisam vienkārši. Jaunatnes līmenī Eiropā ir trīs dažāda vecuma čempionāti (U16, U18, U20) plus vēl iespējas izlauzties uz pasauli (U17, U19). Atceramies, kas notika šogad vasarā? Kāds saskaitīja, ka visās trīs izlasēs dažādu iemeslu dēļ nespēlēja 20 tā sauktie talanti. Kāds attaisnojoši, kāds ne, taču tik liels atbirušo skaits parāda tendences, kurām nav ne kā kopēja ar pareizo domāšanu, un, nepārstāvot sava vecuma izlases, pastāv risks, ka pārējiem, kuri tomēr spēlēja izlasē, tiek iedzīti šie mazvērtības kompleksi. Viens zaudējums, otrs, astoņi zaudējumi pēc kārtas, un ar šādu vezumu spēlētgribošie nokļūst pieaugušo basketbolā... Tiem basketbola priekšnieciņiem un ekspertiņiem tomēr derētu pakasīt savus pakaušus un padomāt, vai tiešām nespēlēšana sava vecuma izlasēs jāatstāj bez ievērības? Jo pēc pieciem, sešiem vai vēl pāris gadiem lielā izlase būs jāveido tieši no šīs paaudzes spēlētājiem, kuriem ir svešs jēdziens - uzvarēt!

Kāpēc esmu pieminējis Spāniju un Lietuvu? Spānijas astoņas medaļas pēdējos desmit Eiropas čempionātos nav nejaušas. Pieņemu, ka arī Spānijā katru gadu atrodas pa kādam spēlētājam, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nespēlē jaunatnes čempionātos, taču kopējo ainu tas nebojā. Kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad tika pārdalīta Eiropas karte (kad lielajā basketbolā atgriezās arī Latvija), Spānija jaunatnes čempionātos izcīnījusi 33 visu vērtību medaļas (ieskaitot astoņus zeltus), un no šīm 33 medaļām ir izaugušas trīs olimpiskās medaļas, pasaules zelts un kaudze ar Eiropas medaļām. Ja mūsu kompleksi neļauj tiekties pēc Spānijas sasniegumiem, tad ņemam tuvākos kaimiņus lietuviešus, ar kuriem vienlaikus atgriezāmies uz basketbola skatuves. Leiši, ieskaitot pasaules jaunatnes čempionātus, šajā vecumā sakrājuši 23 medaļas (arī piecas zelta), kas arī ir pamatu pamats panākumiem nacionālās izlases līmenī - trīs olimpiskās bronzas, viena pasaules čempionāta bronza, piecas medaļas Eiropas čempionātos. Līdzīgs stāsts ir par Serbiju, līdzīgs stāsts ir arī par Franciju...

***

Pēdējo 10 EČ TOP’4

2015 Spānija Lietuva Francija Serbija

2013 Francija Lietuva Spānija Horvātija

2011 Spānija Francija Krievija Maķedonija

2009 Spānija Serbija Grieķija Slovēnija

2007 Krievija Spānija Lietuva Grieķija

2005 Grieķija Vācija Francija Spānija

2003 Lietuva Spānija Itālija Francija

2001 Dienvidslāvija Turcija Spānija Vācija

1999 Itālija Spānija Dienvidslāvija Francija

1997 Dienvidslāvija Itālija Krievija Grieķija

2017 Slovēnija Serbija Spānija Krievija.