13. janvāra grautiņos apsūdzētā Bērziņa māte atklāj, kā Čehijas cietumā izturējās pret dēlu
 
©Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

Čehijas cietumā 2009.gada 13.janvāra grautiņos apsūdzētais Ansis Ataols Bērziņš ticis piekauts. Kā sociālajā tīklā Facebook raksta viņa māte tas noticis vairākas reizes, pirmoreiz tas noticis mātes acu priekšā. Bērziņa māte vēlas sabiedrības atbalstu, lai dēls tiktu apžēlots.

"Cienījamie draugi! 2017. gada 31. martā manu dēlu Ansi Ataolu Bērziņu, kurš bija zinātniskajā praksē Čehijā, Liberecas Tehniskajā universitātē, saskaņā ar Latvijas piesūtīto aresta orderi apcietināja.

Mans dēls ir matemātiķis, programmists, lingvists, neilgi pirms aresta pabeidzis rakstīt doktora disertāciju matemātiskajā lingvistikā, ir dažādu projektu iniciētājs un veicējs latviešu kultūras, valodas, folkloras jomā, tāpat mūzikas izpildītājs, tautas mūzikas tradīciju kopējs un tālākveidotājs.

Politiska pasūtījuma, juridisku kļūdu, likumu neievērošanas no tiesas puses rezultātā viņš Latvijā notiesāts kā īpaši bīstams kriminālnoziedznieks. Saprazdams, ka faktiski sodīts nevis par kriminālnoziegumu, bet par principiālu politisko poziciju, viņš kategoriski nepiekrita spriedumiem, ko Latvijas tiesas vairākkārt mainījušas represijas nolūkā, tādēļ izšķīrās meklēt taisnību un juridisku atbalstu Čehijas Republikā.

Nu jau vienpadsmit mēnešus viņš ir bijis pilnīgā atkarībā no Ūstes pie Labas apgabala juristiem - no tiesnešiem Vladimīra Krāla, Lukasa Korpasa, no prokuroriem un cietumu priekšniekiem Litomeržices un Liberecas pilsētās. Tiesneši un prokurori visus šos mēnešus meklēja iespēju nodemonstrēt “eiropejisko solidaritāti” un izdot Ansi Latvijas policijai. Tādēļ visi viņu lēmumi bija vērsti pret Ansi, un tie dažkārt nonāca pretrunās ar Čehijas konstitūciju. Viņam atteikts politiskais patvērums; atteikts atbrīvot no aresta pret solījumu neizbraukt no valsts un drošības iemaksu trīsdesmit tūkstošu eiro apmērā (vairāk man nebija iespēju aizņemties); kaut Čehijas likumi paredz un tiesas plaši izmanto tādu iespēju, viņam nemainīja režīmu, kad ieslodzījumā pavadīta jau puse Latvijas tiesas piespriestā termiņa.

Litomeržices un Liberecas cietumā viņam tika radīti neciešami apstākļi, un ar tiesneša Lukāsa Korpasa palīdzību pret viņu sākta jauna krimināllieta. Ņirgāšanās par manu dēlu īpaši pastiprinājās pēc tam, kad Ansis vēstulē Čehijas justīcijas ministram Pelikānam apsūdzēja cietuma priekšnieku melos un iespējamā korupcijā. Ansi no Liberecas pārveda atpakaļ uz Litomeržices cietumu, kur viņu pārģērba cietuma drēbēs, sāka visur ārpus kameras vadāt rokudzelžos, lamāja viņu, ievietoja tādā kamerā, kur dienasgaisma praktiski neiekļūst, bet tualetes zona atklāta apsargu vizuālajai kontrolei. Taču fiziska ietekmēšana pret viņu netika vērsta.

2018. gada 19. februārī plkst. 9.15 pēc tikšanās ar mani sargi uzlika viņam rokudzelžus un kaut ko sacīja, saklausīju tikai vārdu „mrcho!” Manu acu priekša, bēz iebkāda pamata, viena vai divu metru attālumā vairāki sargi uzbruka manam dēlam, sitieniem nogāza viņu zemē un vairākas minūtes sadistiski dauzīja viņu dūrēm, bet viens no uzbrucējiem satvēra viņa galvu un sita ar sejas kreiso pusi pret grīdu. Pēc tam tie aizvilka vinu prom. Es kliedzu. Es kliedzu no visa spēka visu laiku, kamēr noskatījos ekzekūcijā. Durvis, pa kurām mani ielaida satikšanās telpā, bija vaļā, un mani kliedzieni noteikti bija dzirdami visur cietumā. Taču neviens dežurants vai priekšnieks neatsteidzās iejaukties vai noskaidrot situāciju.

Kad streipuļodama izkļuvu no cietuma, domāju tik par to, vai mans dēls nav nosists. Apm. 10.00 uzraksīju īsziņu advokātei. 15.00 viņa atbrauca uz Litomeržici, tikās ar Ansi un noskaidroja, ka tas, ko redzēju es, bija tikai sākums.
Pirmajai ekzekūcijai drīz sekoja nākamā. Divi uzraugi lika lifta apkalpotājam no lifta izkāpt, iegrūda tajā Ansi, saslēgtu rokudzelžos. Viņi atvēra režģi, kas braucienā atdala ieslodzītos no sargiem un atkal sāka Ansi sist - lifta sienas bija noklātas ar terauda plāksnēm. Sita dūrēm, stekiem, spārdīja kājām, sakropļoja viņam ceļgalus, lecot uz tiem. (Progress ir acīmredzams - Ķīnā pirms 25 gadsimtiem sodīja ar ceļa skriemeļu izņemšanu.) Tad Ansi iemeta karcerī, kur noturēja diennaktī.

Cietums Litomeržicē ierosināja pret Ansi krimināllietu, apsūdzot viņu “uzbrukumā cietumsargam” un “lifta sienu bojāšanā”. Apmierinot advokātes lūgumu, Ansis beidzot pārcelts citā cietumā (šādus lūgumus viņa sāka iesniegt jau 2017. gada pavasarī). Šim cietumam Teplices pilsētā nenāk līdzi Litomeržices cietuma drūmā slava. Ārsts izraksīja viņam kruķus, tomēr ārstēšana neesot sākusies tādēļ, ka Ansim NAV VESELĪBAS APDROŠINĀŠANAS (!)

Latvijas iestādes ar savu rīcību pasludināja Ansi par tādu pašu noziedznieku kā serijveida slepkavas, sāka medīt viņu kā vilku, atņēma Ansim visu, kas viņam dārgs - ģimeni, iespēju strādāt, faktiski noveda līdz bankrota robežai. Čehijas varneši, demonstrēdami ''Eiropas solidaritāti", gandrīz gadu pūlējušies salauzt viņu psihiski, tagad ķeras pie fiziskas iznīcināšanas.

Drīz vēlēšanas. Pajautājiet katram kandidātam, katram politiķim, ko viņš personīgi ir darījis, lai novērstu Latvijas pilsoņa iznīcināšanu. Mēs jau ieprikš zinām atbildi - IT NEKO. Mana dēla asinis, viņa sakropļotās kājas - tas viss gulstas uz to politiķu, juristu, tiesībsargu, žurnālistu sirdsapziņas, pie kuriem pēc palīdzības atkārtoti vērsies Ansis, viņa advokāti, LSDSP, arī es. Lai Dievs viņiem piedod.

Aicinu rakstīt personīgas vēstules Prezidentam ar lūgumu Ansi apžēlot. Taču svarīgi panākt spriedumu atcelšanu visiem tiem, kas notiesāti, attiecinot uz viņiem "kolektīvās atbildības" principu," raksta Jeļena Staburova.