VAKARA ZIŅAS. Porgants: Par vecāko meitu uzzinu tikai no draugiem un žurnāliem

Tautā mīlētais aktieris, dziesminieks un joku plēsējs Dainis Porgants (58) nebaidās saukt lietas īstajos vārdos, nevienam īpaši neizdabājot un nepielienot. Profesionālis, jo jebkuru dzīves situāciju izstāstīs tik patiesi ar niansēm, ka jāsmejas gribot negribot. Viņš arī mīlošs tētis – dēlam Rihardam un meitai Elizabetei, vienīgi sāpes nepāriet par vecāko meitu Annu Mariju, kuru nav lemts redzēt jau 25 gadus. Ikdienā LTV skatītāji var klausīties Daiņa balsi, jo viņš ierunā latviski ārzemju seriālus un filmas, bet šajā pavasarī aktieris šarmēs sievietes koncertprogrammā «Kungi uzlūdz dāmas», kas apceļos visu Latviju. Koncerttūre tiks atklāta 30.martā Daugavpils Kultūras pilī, tālak tā apceļos Latvijas lielākās pilsētas.

Šobrīd televīzijas intensīvi rāda «Drogu» reklāmu, kurā aicina tautu izmantot «Lielo ķērienu». Daini, kāds ir jūsu dzīves lielākais ķēriens?

Jāsāk droši vien ar to reklāmu, jo tas ir manas dzīves mazākais ķēriens. Šo reklāmu ierunāju pirms diviem gadiem un honorāru arī saņēmu par vienu reizi, bet to reklāmu drillē jau pāris gadus no vietas. It kā pēc loģikas jau vajadzētu kaut ko man atmest, ka tik nemitīgi drillē, bet nav jau nekāda līguma un nav nekas atrunāts par tādām lietām. Tādēļ tas nebūt nebija mans lielākais ķēriens. Mans dzīves lielākais ķēriens, ka izdevās neiekļūt padomju armijā, novilkt to laiku, lai varu iestāties konservatorijā (Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorija - red. piez.). Tā sanāca, ka pabeidzu vidusskolu, konservatorijā bija tukšais gads, jo Teātra fakultātē uzņēma ik pēc četriem gadiem. Man vajadzēja novilkt laiku, un tādēļ iestājos profesionāli tehniskajā skolā par virpotāju. Biju pasargāts no armijas, jo no profesionāli tehniskajām skolām studentus nesūtīja uz armiju. Tiesa gan, virpot tā arī neiemācījos. Es staigāju ar slotu un slaucīju gružus. Meistars teica: «Porgant, varbūt jūs arī kaut ko varētu pavirpot?» Uz ko es atbildēju, ka labāk paslaucīšu. Tā es gadu noslaucīju. Pēc tam iestājos vakarskolā, lai varētu pamānīties, un novilku laiku līdz konservatorijai. Faktiski tas arī ir mans lielākais un veiksmīgākais ķēriens, ka man izdevās izdzīvot un iestāties Teātra fakultātē. Tikt pie darba, ko es daru visu mūžu.

Diezin vai meistars, kas jūs toreiz pie virpas uzrunāja, zina, ka Porgants ir izaudzis par tautā mīlētu aktieri un ka virpa tiešām nebūs vajadzīga.

Es domāju, ka nē. Pēc jūsu teiktā, izklausās, ka esmu šausmīgi liela personība. Nē, nē, tā nav.

Jūs esat pieticīgs, sevi nekad nav bijusi vēlme publiski paslavēt un atgādināt par saviem sasniegumiem profesionālajā jomā?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka man kaut kas ir pietrūcis un nav tā, kā vajag. Arī dažādās dzīves situācijās es vienmēr atzīstu, ka esmu vainīgs un kļūdījies, pat ja redzu, ka 100% tā nav bijusi mana vaina. Es tāds pieticīgs esmu. Nekad nelepojos ar to, ka kaut ko esmu paveicis un varu gulēt uz lauriem. Jebkurā mākslas veidā viss iet uz priekšu. Ja tu uztaisi kolosālu filmu, tad pēc diviem gadiem tā jau ir aizmirsta. Varbūt kāds piemin, ka tas bija slavenais Kopola (amerikāņu kino režisors Frānsiss Fords Kopola - red. piez.). Taču jāiet uz priekšu.

Jaunībā jau gribēju kļūt slavens, lai, ejot pa ielu, visi mani atpazīst. Tagad ir atkal otrs moments, kad kļūsti slavens un nevari pat vairs aiziet banku aplaupīt, jo uzreiz tevi atpazīs. Tā ir medaļas otra puse, kas nav tā patīkamākā. Jebkurš var pienākt uz ielas un uzsist uz pleca, lai izstāstu kādu joku. Šādos gadījumos man nāk prātā kolēģa Jāņa Jarāna joks. Jarānam draugos ir pazīstams ginekologs Lejiņš. Viņi reiz aiziet uz plašām viesībām, un visi nāk Jānim virsū: «Nu ko jūs tāds bēdīgs? Nu izstāstiet kādu joku!» Uz ko Jānis atbild: «Re, kur mans draugs ginekologs, varbūt paprasiet, lai viņš vispirms apskata sievietes, un pēc tam es pastāstīšu jokus.»

Vai ar Jāni Jarānu ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē esat labi draugi? Viens pie otra braucat uz jubilejām, ģimenes draudzējas?

Mēs esam draugi, bet uz jubilejām viens pie otra neejam un ģimenes savā starpā nedraudzējas. Varbūt tāpēc, ka kopā uzstājamies vienos priekos un svētkos, tādēļ arī mājās negribas neko tādu. Esam nonākuši pie slēdziena, ka pārāk daudz esam kopā darba darīšanās, tāpēc ir zudusi vajadzība atkal satikties. Savulaik, kad atveidojām vecenes - Mildiņu Nabiņu un Skaidrīti Krāniņu, bija periods, kad no rīta līdz vakaram bijām kopā. Tāpēc pēc koncertiem bija vēlme atpūsties no partnera, nevis vēl kopā svinēt ģimenes svētkus un šašlikus cept. Es domāju, ka tas ir normāli. Ar Jarānu joprojām spēlējam izrādē «Septiņi vecpuiši», ko 28. aprīlī izrādīsim arī Īrijā. Kopā spēlējam arī izrādē «Sieviņa uz stundu», kur Jarāns sākotnēji spēlē sievieti, bet gala rezultātā izrādās, ka viņš ir zaglis un laupītājs.

Aizrautīgajam makšķerniekam Jarānam nekad neesat sastādījis kompāniju?

Oiiii. Viņš man ir bijis līdzi. Kādi tik stāsti tur nav. Bija viens stāsts par Usmu. Varu ātri izstāstīt. Jarāns ir pieticīgs, viņš nepērk makšķerkātus un citus pričendāļus. Tātad visi nepieciešamie makšķerēšanas aksesuāri bija manējie. Mums bija brīvs laiks līdz koncertam, un skatāmies, ka pa ceļam ir laivu bāze. Nolēmām piestāt pamakšķerēt. Pulkstenis divpadsmit dienā, karsta saule un pilnīgs bezvējš, tas ir laiks, kad zivis vispār neķeras. Nu labi, ko gan citu darīs, iebrauks pamakšķerēt. Iesēžamies laivā un iebraucam Usmas ezerā. Izvelku makšķeres un visu sagatavoju Jarānam. Nu tārpu gan viņš pats uzlika. Man ir viena labāka makšķere un otra tāda štruntīgāka. Nodomāju, ka to štruntīgāko iedošu labāk Jānim un pats makšķerēšu ar to labāko. Esam piebraukuši pie meldriem, kas atrodas no laivas divus metrus, un tālāk ir klajums, priekšā visa Usma. Bet Jarāns iemet makšķerkātu turpat pie meldriem. Es vēl pie sevis klusībā nodomāju: «Nu idiots! Nu labi, ko tur, lai tik mērcē!» Es atvēzējos, slaidi iemetu savu makšķerkātu klajumā un gaidu. Pēkšņi atskan: «Vā, blā, bē, bē, blā!» Saku: «Kas tev ir, Ješka!» Skatos, viņa makšķerkāts viss novilkts. Nodomāju, ka noteikti iepinies laivā. Nē, bet kāts sāk pamatīgi staigāt. Sāku palīdzēt, un abi vilkām plikām rokām žilku, lai to zivi dabūtu laivā. Parādījās milzīga plauža mugura. Nespēju tam noticēt. Nomierinājāmies un makšķerējām tālāk. Jānis tagad atmet savu makšķerkātu manā pusē. Nu neko sev. Tāpēc es pavilku savējo mazliet nostāk. Nu ko, skatos, šim atkal copē. Raz, šis atkal vienu asari izvelk. Atkal iemet un tik velk vienu pēc otras - raudiņas un asarus. Vaicāju: «Ješka, vai es arī savu makšķeri varu tev tuvāk piemest!» Viņš saka: «Kāda runa, met tik blakus!» Divi pludiņi stāv blakus, bet viņš tik velk un man nekā. Spainis bija pilns ar zivīm divpadsmitos dienā, kas neatbilst nekādai loģikai. Piebraucām pie laivu bāzes un gājām ar zivīm uz mašīnu, kad laivu bāzes īpašnieks vēl ilgi uz mums noskatījās. Viņš padomāja, vai nu mēs ar strāvu, vai karbīdu, vai ar granātām tās zivis esam sazvejojuši.

Kopš tās reizes jūs vēl esat makšķerējuši divatā?

Jā, vēl ir bijušas pāris reizes. Jānis kā met, tā izvelk zivi, bet es neko.

Bieži vien medijos tiek atspoguļoti Jarāna ārvalstu ceļojumi. Vai viņš arī jūs nav aizrāvis ar ceļotprieku?

Jarānam šausmīgi patīk ceļot. Viņš jaunības gados ar stopiem visu Padomju Savienību izbraukājis. Viņam ir tāds raksturs. Tagad arī viņš ļoti daudz ceļo. Kur tik viņš nav bijis! Viņa sieva sēž pie kompjūtera un meklē lētos variantus. Par 50 eiro viņi aizlidoja uz Milānu, kur nodzīvoja nedēļu. Es, tieši otrādi, esmu mājās sēdētājs. Ja kaut kur aizbraucu, man vajag savu komfortu un jūtos slikti, ja nav pie rokas tas, kas vajadzīgs. Man vajag to māju sajūtu. Protams, piespiedu kārtā es ceļoju. Sieva arī saka: «Aizbrauksim kaut kur ar bērniem atpūsties.» Bet es nevaru iedomāties, kā izturēt divas nedēļas Turcijā «all inclusive», kur cenā ir iekļauti ēdieni un dzērieni un nekā nav ko darīt, tikai guli un sauļojies, un gaidi, kad tās divas nedēļas beigsies. Vāks, es tā nevaru. Tad labāk mājās parosos pa savu darbnīciņu un uztaisu kaut ko no koka, kas ir mana sirdslieta. Speciāli braukt ceļot, tas nav priekš manis. Cita lieta, ja, dodoties darba darīšanās, pie reizes apskatu pasauli.

Ar klausītāju iemīļoto koncertprogrammu «Kungi uzlūdz dāmas» seši šarmantākie Latvijas skatuves mākslinieki, tajā skaitā arī Dainis Porgants, jau 2017. gada 30. martā dosies savā lielajā pavasara koncerttūrē. Kādas dāmas jūs uzlūdzat - jaunas vai vecas, apaļas vai tievas, blondīnes vai brunetes?

Mēs uzlūdzam visas vecuma grupas. Varbūt mazas meitenes gluži ne, bet sākot no pusaudžu vecuma. Esmu novērojis, ka ziedus pēc koncertiem dāvina 24 vai 25 gadus vecas sievietes. Ir arī tantiņas pensijas vecumā.

Es reizēm šā projekta fenomenu nesaprotu, kā to var panākt? Mēs sākotnēji ar Gunti Skrastiņu par šo projektu pat vīpsnājoši izteicāmies. Gribējām pat atteikties, jo, zinot kāda situācija ir Latvijā, kad lieliem skatuves māksliniekiem ir tukšas zāles, likās, ka mums jau nu sešiem neizdosies tās piepildīt. Likās, ka šo projektu aizklapēs pēc pirmajiem diviem koncertiem, jo būs tukšas zāles. Taču esmu patīkami kļūdījies. Cilvēki nāk, un mūsu koncertos vienmēr ir pilnas zāles.

Jums noteikti ir daudz pielūdzēju?

Es nezinu, kāpēc vīriešiem tā ir, bet es visu laiku jūtos jauns. Man patīk jaunas sievietes, es vairs nevaru tās vecenes izturēt. Reizi pa reizei apskatos, kas notiek manā profilā sociālajā saziņas vietnē «Draugiem.lv». Klikšķinot atradu, ka ir sadaļa «pielūdzējas». Skatos - desmit, divdesmit, piecdesmit un septiņdesmit pielūdzējas, kuras vēlas ar mani iepazīties. Es sapratu, ka viņas visas mani grib burtiskā nozīmē. Taču, lai apskatītu pielūdzējas, ir jāsamaksā 50 centi. Nodomāju, nē, es taču nemaksāšu 50 centus, priekš kam man tās vecenes jāredz. Tomēr paiet divas dienas, un kaut kas tur iekšā ņurd. Nu kāpēc es viņām tā patīku, gribas taču apskatīt, kas tās par sievietēm!? Labi, ieskaitu tos 50 centus un atveru. Māmiņ mīļo, kāpēc par šito samaksāju 50 centus, lai garastāvoklis uz pusgadu būtu čupā? Tur vienas ķoķkas - viena pie dālijām, viena ar suni, viena ar elektriskajiem ilgviļņiem, vēl viena ar vīru kopā nofotografējusies. Cik es saprotu, tad vīrs arī mani grib!? Visas izskatīju pa diviem lāgiem, nevienas normālas sievietes, visas tantes. Nu es nezinu, man vēl liekas, ka esmu tāds jauns un šprings.

2007. gada intervijā teicāt, ka otrreiz nesteidzaties ar precēšanos. Vai esat beidzot iestūrējis laulības ostā?

Nezinu, kas civilsievai ir iekodis? Divas reizes esmu viņu bildinājis. Vienreiz tāpat, otrreiz ar gredzenu. Pēc tam vairākas reizes esmu piedāvājies. Sieva jau atbalsta mani, bet laikam domā, ka esam tik aizņemti, ka nav laika kāzas svinēt. Sieva nāk uz koncertiem. Ja ir Rīgā uzstāšanās, tad atnāk ar visiem bērniem.

Cik jums pavisam ir bērnu?

Kopā trīs - dēls un divas meitas. Pirmā meita Anna Marija ir no pirmās laulības (Dainis bija precējies ar Maestro Raimonda Paula meitu Aneti - red. piez.), kuru klātienē neesmu redzējis no 1992. gada. Uz viņu varu apskatīties tikai žurnālos un avīzēs. Ja savādāk nevar, tad vismaz tādā veidā varu sekot līdzi, kā viņa aug. Arī mani kolēģi, kas ir satikuši kādās privātākās viesībās manu meitu, pēc tam atstāsta, kā viņa dzīvo. Lai gan bija izskanējušas runas, ka viņa runā tikai angļu valodā, zinu, ka viņa arī tekoši runā latviski.

Vidējai meitai Elizabetei ir 17 gadu, un viņa mācās Rīgas Doma kora skolas vokālistu kursā. Viņa ļoti labi spēlē klavieres un dzied. Dēlam Rihardam ir 9 gadi. Arī viņš izturēja milzīgu konkursu un mācās Rīgas Doma kora skolas 3. klasē. Puika dzied Doma kora zēnu korī un ļoti labi spēlē klavieres. Puikam ir absolūtā dzirde, un klavieres viņš spēlē kā Dievs.

Ir viegli audzināt bērnus?

Nav viegli. Sieva ir uzņēmusies iniciatīvu. Mamma ir tā aktīvā, bet tētis ir tas labais, saudzējošs un pielaidīgs. Palutinu arī savas atvases, pa kluso kādu saldumiņu iedodu. Sieva bērniem ieaudzina disciplīnu. Ja es saku, ka bērns ir noguris un var aiziet pačucēt, tad sieva mudina vispirms paspēt klavieres un tikai tad atpūsties. Ja bērnus būtu audzinājis tikai es, tad viņi nebūtu sasnieguši to, ko viņi ir sasnieguši. Ja bērni izvēlēsies savu nākotni saistīt ar skatuvi, neatturēšu viņus.