Trīs soļi. Siena. Galvas vēziens pa labi. Galvas vēziens pa kreisi. Trīs soļi atpakaļ. Pauze. Un atkal viss no sākuma, un tā gandrīz bez apstājas visas dienas garumā. Tikai vakarā, no voljēra atgriežoties savā istabā, lācis aprimst. Krātiņš, kurā Bargais pavadīja 21 gadu, ir iespiedies viņa smadzenēs.
Lāča tagadējās mājas Rīgas zoodārzā ir daudz lielākas salīdzinājumā ar būri Ragaciemā. Arī tās īsti neatbilst plēsēja labturības priekšrakstiem. Taču voljēra platība varētu būt kaut hektārs, kaut vai desmit, bet Bargais tāpat stāvētu pie šīs sienas un dažu metru amplitūdā dejotu savu mistisko deju. «Problēma tā, ka viņam ir sabojājusies galva,» paskaidro zoodārza pārstāvis biologs Māris Lielkalns.
Būrī uz 20 gadiem
Zinātniski to sauc par stereotipisku uzvedību. Vienu un to pašu kustību vienmuļa un bezgalīga atkārtošana. Cēlonis - ilgstoša atrašanās mazā telpā. Lācis Bargais ir jau krietnos gados. Viņam ir labākas dienas, ir sliktākas. Riesta periodā līdz ar hormonu līmeņa paaugstināšanos viņa monotonā aktivitāte ir izteiktāka. Tagad pamazām norimstas. Māris Lielkalns skaļi pasauc lāci: «Borja!» (Tas ir viņa otrais vārds.) Lācis sastingst, paskatās uz saucēju un atkal ieiet nākamajā ciklā - trīs soļi, siena, vēziens un tā tālāk. Ne visiem apmeklētājiem rodas asociācija, ka lācis dejo. Ir arī tādi, kuriem šķiet - zoodārzs dzīvniekam nodarījis ko ļaunu. Viņi satraucas, nāk pie administrācijas sūdzēties, lai gan daudz vienkāršāk būtu izlasīt, kas rakstīts uz paskaidrojošajām plāksnēm pie voljēra stikla sienas. Tad viņi uzzinātu Bargā bēdīgā dzīvesstāsta īso versiju un arī - ko viņš tur pie sienas tā klanās.
Lācis piedzima 1994. gada ziemā ceļojoša cirka lācenei. Cirkam nabaga lāčabērns nebija vajadzīgs, valsts institūcijas nepalīdzēja. No nošaušanas viņu paglāba Aivars Ritenieks. Boksa un svarcelšanas treneris. Pats ir bargs vīrs un lāci par Bargo nosauca. Ar valdības lēmumu aizveda pie sevis uz mājām Ragaciemā un ielika būrī.
Stabs, stabs, koks, koks...
Ritēja 20. gads, lācis bija perfekti apguvis savu deju - trīs soļi, siena... Viss iepriekš paredzami un nemainīgi kā tajā Gustavo dziesmā - stabs, stabs, koks, koks... Un tad pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā. Kā daždien gadās, labākai dzīvei ņemtie kredīti sagrāva saimnieka dzīvi. Banka atņēma viņam māju. Bet lāci Danske bank nevajadzēja. Šajā brīdī Bargā dzīvē iesaistījās valsts atbildīgie dienesti. Dabas aizsardzības pārvalde 2015. gada 10. februārī noformēja lēmumu par lāča atsavināšanu. Šajā nestandarta situācijā sekoja standarta procedūra. Vispirms lācis kā valstij piekritīga manta juridiski tika nodots Valsts ieņēmumu dienestam, bet tālāk sabiedrības izglītošanas nolūkos bezatlīdzības lietošanā - Rīgas zoodārzam.
Tā nav ierasta prakse zoodārziem - rādīt publikai dzīvnieku, kas neuzvedas normāli. Taču, kā atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Ilona Vilne, klīniski šis lācis skaitās vesels - viņš ir fiziski labā kondīcijā, bet par garīgām problēmām noteikumi klusē.
Un nav jau arī šajā situācijā nekādas alternatīvas. Šaut nost tikai tāpēc, ka jocīgs? Māris Lielkalns te atgādina stāstu par Madi, kura izmuka no Līgatnes dabas takām un ņēma nelāgu galu. Sabiedrībai tas bija nepieņemami. Taču sabiedrībai arī nedaudz jāpapūlas, ja tā novēl Bargajam labas vecumdienas. Pieaugušajiem jāizlasa, kas rakstīts uz plāksnītēm, un jāpastāsta bērniem, kad tie vaicā: «Kāpēc lācītis tāds jocīgs?»
Ciest nevar zivis
Kas īsti darās lāča galvā, zina tikai viņš pats. Vai maz atceras savu veco saimnieku? Administrācijai nav zināms, vai Ritenieks kādreiz ir atnācis apsveicināties ar savu veco cīņu biedru. Kad notika lāča konfiskācijas process, vīrs emocionāli bija burtiski sagrauts. Viņš draudēja ar tiesu darbiem, solīja cīnīties: «Divdesmit viena gada garumā esmu bijis atbildīgs par šo lāci. Tagad esmu iznīcināts. Man vairs nav par ko rūpēties. Man atliek vienīgi pakārties.» Skaļi vārdi toreiz izskanēja, tomēr Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu Ritenieks nepārsūdzēja. Kāpēc? Neatkarīgā vēlējās pajautāt to viņam pašam, taču cilvēks, kurš pacēla klausuli, Ritenieka balsī teica, ka te tāda nav. Var jau būt, ka tiešām kļūda. Arī Lācim Bargajam nevar pajautāt, vai viņš tagad jūtas labāk, tomēr ir netiešas pazīmes, kas par to liecina. Zoodārzs cenšas Bargo izklaidēt, cik var. Sarūpēts substrāts, kurā rakties - un tajā redzama prāva bedre. Ir riepas, ko pacilāt. Viņš palaikam arī iekāpj savā baseinā izpeldēties. No rītiem nav jāskubina iet laukā no istabas voljērā. Neko no šī viņš 20 gadus nav varējis darīt. Lācis ir apradis ar savu kopēju un viņa palīgu. Un arī ēdienkarte liecina, ka šo to no vecajā dzīvē pieredzētā viņš labprāt atstāj pagātnē. Bargajam negaršo zivis. Viņš burtiski ciest tās nevar. Māris Lielkalns secina, ka acīmredzot Ragaciemā atēdies visam mūžam.
Tomēr lielāko daļu laika lācis pavada savai sugai neraksturīgā nodarbē, un tas, visticamāk, nekad vairs nemainīsies. Lai palīdzētu biežāk izrauties no stereotipiskās uzvedības, lācim tiek doti homeopātiski līdzekļi. Tomēr saremontēt viņa galvu ar zālītēm nav iespējams. Un tāpēc zoodārza apmeklētājiem jābūt iecietīgiem, gudriem un saprotošiem - Bargais ir psihiski slims lācis un kļuvis tāds cilvēku vainas dēļ.