VAKARA ZIŅAS: Kā Anna laukos pirtiņu cēla jeb Lauku dzīves ainiņas

Nav aliņa, nav strādnieku

«Kaimiņš palīdzēja atrast vīrus, kuriem vasarā pastāvīga darba nebija, taču zināšanas celtniecības darbos teorētiski bija. Tiesa, pārāk dižas vēlēšanās strādāt viņiem arī nebija, taču aliņam kaut kā jānopelna…» Anna gan bijusi strikta un strādniekiem teikusi: «Ir tikai viens nosacījums: uz darbu nākt laikā un darba laikā nelietot alkoholu.» «Kad to stāstīju citiem, par mani smējās, teica, ka es esot naiva, jo šāda kombinācija lielai daļai lauku vīru neesot savienojama. Pamazām arī es to sapratu un samierinājos, redzot, ka kopā ar strādnieku darbā ierodas viņa sabiedrotais «Vanags» vai kāds cits aliņš… Man galvenais bija pabeigt pirtiņu. Tā kā pati no celtniecības darbiem neko nesapratu un arhitekta zīmētajai skicei jau biju atmetusi ar roku, paļāvos uz brigadieri un lauku vīru zināšanām. Kā darbi noritēja pa nedēļu, kamēr biju Rīgā, mani informēja pa telefonu, bet klātienē tos varēju vērot nedēļas nogalē. Un tad arī bija ko redzēt. Biju jau pieradusi, ka tā sauktie meistari tur nestrādā vieni, bet pulcē ap sevi arī draugus, jo atbalsts taču vajadzīgs. Kādudien manīju, ka pie pirtiņas rosās ne tikai vīri, bet ir arī dažas dāmas, kas, atlaidušās uz zemā pirtiņas loga palodzes, skaļi zvaigā kā hiēnas, smejas, dzied, triec iekšā kaut ko no pudeles kakliņa, visticamāk, ne jau ūdeni… Pēkšņi pagalmā uz pirtiņas pusi kā viesulis atjoņoja kāds vīrs, atskanēja kliedzieni, būkšķi, lamāšanās, bet es uzmanību tam īpaši nepievērsu un, kas notika tālāk, nepētīju. Manīju tikai, ka notiek rosība, vīrietis - viesulis aizdipina tikpat ātri, cik ieradies, bet viņam nopakaļus sakņupusi kā sirmgalve uz kapliču velkas kāda kundzīte. Mūzika tika nogriezta, tātad - strādāšana beigusies, un visi ātri vien paklīda kur kurais. Pie pirtiņas iestājās klusums.» Tikai nākamajā dienā Anna uzzināja, kas noticis. «Izrādās, ka pirtiņā bija norisinājušās meksikāņu seriāla cienīgas ainiņas, proti, vienam no strādniekiem ciemos atnākusi mīļākā kopā ar draudzeni, to uzzinājis vīrs, atskrējis uz pirtiņu, sievai sasitis ribas, bet mīļākajam uzdauzījis zilu aci,» stāsta Anna. «Vēlāk arī mājās bijusi drāma, bet košā dāma pie pirtiņas vairs netika manīta. Laikam ārstēja ribas.»

Pirmais valsis ar kazām logā

Ar sasistajām ribām viss vēl nav beidzies. «Ja nu iztika bez dižas kompānijas ar dāmām, sīvais vīriem prasījās tik un tā. Kad sapratu, ka bez tā darbi neiet uz priekšu, sāku gatavot un nest viņiem maizītes, lai vismaz nedzer tukšā dūšā, bet es, naivā, nesapratu, ka ēdiens nav nekādā vērtē, ja ir ko iedzert. Savas smērētās desmaizes vēlāk redzēju mētājamies pie kazām, kas ganījās pie pirtiņas. Ar kazām vispār bija amizanti,» stāsta Anna. «Tās bija kaimiņa kazas, kuras atļāvu turēt savā kūtī. Un kazas, kā jau lops ziņkārīgs, mēdz rāpties un līst visur, kur vien var, tajā skaitā arī pirtiņā - vai nu pa durvīm, vai logu. Tajā laikā dabisko atlasi pirtiņas celšanas darbos bija izturējuši divi vīri - draugi Jānis un Jēcis. Bijām tikuši līdz grīdas ielikšanai, es spriedu - kad tas būs izdarīts, tad varēs uzelpot. Mani strādnieki izdomāja, ka grīdas ielikšana noteikti jāatzīmē, un, kad pēdējais dēlis bija ielikts, nāca mani saukt novērtēt darbu. Nu, protams, ka gāju skatīties. Un tad bija skats: mūzika skanēja, viens no meistariem jau kunga prātā ķēra mani ap vidu un teica: «Nu, saimniec, varbūt kādu valsi pa jauno grīdu?» Sāka mani griezt pa dēļu grīdu, pa to laiku kaza lēca iekšā pa pirtiņas logu, blēja un sāka riņķot… Tā mēs tur visi kopā pa jauno grīdu - meistars, kaza un es… Nu kaut kas sirreāls…» piebilst Anna.

Ar cirvi pa galvu

«Taču arī ar to komiskās situācijas vēl nebeidzās. Darbi teju jau pabeigti, atlika tikai izstrādāt pērtuvi, izsist ar smukiem dēlīšiem un varētu svinēt atklāšanu. Todien biju norēķinājusies ar strādniekiem par padarīto un kopā ar draudzeni gājām lasīt zāļu tējas. Redzēju, ka pie pirtiņas strādnieki sēž un acīmredzami nesteidzas uz mājām. Labāk jau būtu gājuši prom, nodomāju, bet nu labs ir, var jau arī pasēdēt. Pēc kāda laika, kad ar pilnu grozu vīgriežu tējas kopā ar draudzeni atgriezāmies no pļavām, strādnieki joprojām sēdēja uz lievenīša. Īpašu uzmanību nepievērsām un gājām mājā. Pēc kāda laika uz māju atskrēja viens no pudeles brāļiem un teica: «Saimniec, iedod kādu lupatu, Jānim vajag.» Teicu, ka neko nedošu un lai iet projām, lai beidz žūpot. Šis projām negāja un turpināja: «Nu iedod, iedod, viņam galvu vajag noslaucīt… viņam asinis…» Ko? Nesapratu un vienlaikus arī nobijos. Kas noticis? «Nu Jēcis viņam ar cirvi pa galvu iedeva,» pudeles brālis skaidroja. Ak Dievs, pārbijušās metāmies uz pirtiņu… Par laimi, strādnieks bija dzīvs, sēdēja ar pārsistu galvu, asinis izplūdušas pa manas jaunās grīdas dēļiem… «Jēcis ar manu vellapēdu aizlaidās,» saķēris galvu, par sitēju gaudās pudeles brālis. Ātri izsaucām mediķus, aizveda nabaga strādnieku uz vietējo medpunktu, sazvanījām viņa radus, bet tikmēr pudeles brālis kā vista pa pagalmu kladzināja: «Atdod man alēnu, atdod alēnu!» Nesapratu, kas par alēnu, bet izrādījās, ka kopā ar sitēju pazudušas divas lielās stiprinātā alus pudeles, bet viņš nospriedis, ka tās esmu paņēmusi es. Tā viņam bija vesela traģēdija… Pie darba ķērās mana draudzene un kā vistu fermere ar saucieniem «Tiš, projām, tiš, uz mājām, tiš, tiš!» iztrieca pudeles brāli no pagalma. Apsēdāmies virtuvē pie loga, lai atgūtos no piedzīvotā, un te pēkšņi gar māju ejam kā ērmu pamanījām strādnieku ar sasisto galvu. Nesapratām, kā tas iespējams, ka cilvēks ar sasistu galvu tā pastaigājas, bet izrādījās, ka viņš pēc pirmās palīdzības sniegšanas un brūces apstrādāšanas palaists uz mājām, bet manā pagalmā ieradies, lai ar savu traktoru aizbrauktu uz mājām. Protams, neļāvām braukt, iesēdinājām mašīnā un aizvedām uz mājām. Varētu domāt, ka ar to nedienas beidzās, bet - nē. Strādnieka radi, runājot par nelāgo atgadījumu ar pārsisto galvu un konflikta iemeslu - izrādījās, ka viens draugs otram pa galvu ar cirvi sitis, jo nav varējuši sadalīt piecus latus, - it kā starp citu noteica: «Nu ko tad var gribēt, viņš taču bijušais cietumnieks, sēdējis par izvarošanu…» Mums to tikai vajadzēja dzirdēt! Nobijāmies, aizbraucām mājās un sēdējām tumsā pie sveces, lai Jēcis, ja nu kas, neredz, ka esam mājās…» atceroties to dienu notikumus, smaida Anna. «Nākamajā dienā uz darbu neviens no viņiem neieradās. Šie draugi, kā noprotams, pirti nepabeidza. Jānim bija jāārstē brūce un jāpārdzīvo, ka draugs, kurš viņam iegāza pa galvu, vairs ar viņu nerunā. Jēcis no manis baidījās un mājai tuvumā nerādījās. Nācās meklēt jaunus meistarus, un tā ar vairākiem piegājieniem pirts galu galā tika pabeigta. Tagad tā kuras rūkdama un peroties tiek slavēta. Asinis no dēļu grīdas gan nav izmazgājušās un vēl atgādina celtniecības darbu vēsturi…»