VAKARA ZIŅAS: Kā Anna laukos pirtiņu cēla jeb Lauku dzīves ainiņas

Lauku dzīves kolorīts ir ne tikai ainava un mierīga, no pilsētas steigas elpu atveldzējoša idille. Tie, kuriem ir lauku mājas, zina, ka tas ir arī pienākums un darbs, it īpaši, ja vēlies kaut ko atjaunot, bet labu pazīstamu strādnieku no Rīgas attālā nostūrī nav. Tā sagadījās arī Annai, kura, vēloties atjaunot pirtiņu, ar strādniekiem piedzīvoja amizantas, lai neteiktu – pat traģikomiskas, situācijas. Ar mīlas trijstūra kolīzijām un cirvi galvā.

Mantotā māja

90. gadu sākumā Anna atguva īpašumu laukos. «Tās bija tēva dzimtas mājas, un es viņu pierunāju, ka vajag atpakaļ māju, nevis kompensāciju, kā toreiz piedāvāja. Viņš piekrita, es sakārtoju visus dokumentus, un 1992. gada 2. maijā mēs, pareizāk sakot, viņš atgriezās savā mājā. Māja gan nav tuvu Rīgai - tāds strēķītis kā 170 kilometri no Rīgas, toties pie upes ainaviski gleznainā vietā Vidzemē,» stāsta Anna. Atgriešanās stāsts ģimenes galvai gan nebija ilgs. Nosvinējis un iekārtojies viņš prombraucot goda istabā aizmirsa uz pakaramā cepuri. Tā joprojām tur stāv. Kā piemiņa, jo tēvs pēc nedēļas nomira. Savos laukos viņš atgriezās pavisam. Tikai kapsētā. «Māja ir liela, vairāk nekā 200 kvadrātmetru, padomju laikā tur dzīvojušas pat četras ģimenes, tāpēc daļā iekārtojāmies mēs, bet vienu mājas daļu atstāju īrniekiem, vienojāmies, ka viņi tur paliks dzīvot, jo kādam māja arī jāpieskata. Man toreiz bija 22 gadi, dzīvoju un strādāju Rīgā, un, ja godīgi, lauki mani toreiz ne īpaši interesēja. Aizbraucu tur divas trīs reizes vasarā: uz kapusvētkiem un kādu nedēļas nogali tāpat kopā ar draugiem atpūsties pie upes. Par laucinieci, ja tā var teikt, kļuvu pirms gadiem desmit, kad sapratu - vajag no Rīgas biežāk izrauties ne tikai ceļojumos uz siltām zemēm, baudīt eksotiku aizjūrās, bet atpūsties tepat Latvijā un, ja man ir māja, kāpēc to nedarīt laukos? Izremontēju pēc principa: tā, lai ir lauku idille, bet pilsētas komforts, jo dušu un normālu tualeti gribējās. Kad viss bija izremontēts un iekārtots, ceļš no Rīgas uz laukiem vairs nelikās tik tāls, un braucu atpūsties turp biežāk.»

Plāns - uzbūvēt pirtiņu

Kā jau lauku sētā arī Annas pagalmā bija liels siena šķūnis, kūts, vairākas padomju laikā saceltas ēkas un kāda maza mājiņa, pēc nostāstiem klētiņa, kas pamesta dirnēja pie upes. Mājiņa bija ar pussabrukušu jumtu, un, laikam ejot, skats kļuva aizvien bēdīgāks. Būtībā tā bija vai nu jāglābj, vai jāļauj, lai jumts iebrūk, un jānojauc. Anna nolēma - tā kā mājiņa atrodas pie upes, tā jāpārtaisa par pirtiņu. «Dzimšanas dienā lūdzu, lai visi man dāvina naudu jumta uzlikšanai, piekrāju vēl klāt, un vasarā jumts bija gatavs. Tālāk ar remontdarbiem gan netiku, jo biju vienojusies ar strādniekiem, ka maksāšu par padarīto, bet puiši tā gribēja naudu, strādāja tik ātri, ka es nepaguvu tik ātri pelnīt,» ar smaidu nu jau pasenos notikumus atceras Anna. «Taču jumts tika uzlikts, un mājiņa bija saglābta. Pelēks guļbaļķis, sarkans jumts, balts ceriņš - skats uz pusatjaunoto pirtiņu no virtuves loga pāri pagalmam pavērās nu ļoti glīts,» tā Anna. Pagāja pāris gadi, un saimniece iesākto nolēma turpināt. Galu galā - tā pirtiņa taču vienreiz jādabū gatava. Problēma bija tikai ar meistariem, jo laukos vasarā labas darba rokas savienojumā ar prasmēm un zināšanām bija deficīts. Taču Anna meklēja, klaušināja.