KAULI UN ĀDA: Izglābj suni no bada nāves, saimnieki aizlaižas
Tukuma dzīvnieku patversme savā facebook kontā publicējusi skaudru stāstu par Čapīti. Suns reiz paņemts no patversmes, bet saimniekiem kļuvis lieks – māju paši pārdevuši un suni tur arī atstājuši. Bet jaunajiem mājas īpašniekiem suns bija lieka nasta – tam atvēlēta vieta pie atkritumiem. Barot suni arī neviens negrasījās.
“Lai arī pagājuši trīs gadi, skaidri atceros, kā pie patversmes vārtiem piestāja mašīna, no kuras izkāpa divi jauni cilvēki un stāstīja, ka dzīvojot lauku nomalē. Esot māja un vajadzīgs suns. Nekā īpaša, normāli jaunieši. Izrunājām visas lietas par barošanu, pieskatīšanu, pat arī par to, ja dzīves apstākļi mainās, lai kas un kā notiktu, suns noteikti jāatved atpakaļ. Ja nav transports, braucam paši pakaļ. Izrunājām un izvēlētais suns vārdā Čapītis devās uz jaunajām mājām. Laika gaitā pāris reižu sazvanījāmies. Sunītim viss esot kārtībā...
Līdz dienai, kad mums piezvanīja kaimiņi un pastāstīja, ka saimnieki devušies uz Ventspils pusi dzīvot, bet suni pametuši. Sarūgtinājums bija milzīgs par šādu nodevību! Ieteicām kaimiņiem, lai ziņo policijai par to, ka suns pamests! Kaimiņi teicās paziņot, bet, kā uzzinājām šodien, neko nebija darījuši, lai izglābtu suni un bijušie saimnieki saņemtu sodu! Domāju, ka atbildība par adopcijai atdoto suni patversmei nav jātur mūža garumā! Māja ir pārpirkta, un sunītis ir nevēlama un nevajadzīga pirkuma lieta un tam atvēlēta vieta pie atkritumiem, kurus meta ārā no iegādātās mājas!
Jaunā īpašniece pateica “uberiķe sobaku” un ar pirkstu no lieveņa norādīja virzienu, kur jāiet pēc suņa. Ieraugot Čapīti, mums radās pārliecība, ka jaunā nelatviete suni barojusi tikai ar mutiskiem solījumiem! Cik stipriem nerviem jābūt, lai mērdētu badā suni apzināti, tajā pašā laikā skatoties acīs melot!!! Ausīs skan sveštautietes vārdi “ja jevo kormila celij mesjac” . Lai man piedod par rupjo uzvedību, bet arī es pārgāju uz svešo mēli, bet, kā žargonā teiktu, mātes valodā. Biju ļoti, ļoti rupja... . Dīvaini tas, ka suns no manas kliegšanas nesabijās un ļoti mierīgi noskatījās mūsu vārdu dueli. Paņēmām pavadu un teicām Čapītim: “Braucam, draugs, mājās!” Visu ceļu lūdzu sunim piedošanu, glaudīju to un bučoju, pretīm saņemot draudzības ķepu! Turpmāk dzīvnieka adopcija būs vēl sarežģītāka no mūsu patversmes, lai nepieļautu šādus gadījumus! Saimnieku vārdi tiks publiskoti un rakstīts policijai!” raksta patversme.
