VAKARA ZIŅAS: Sola atklāj, kāpēc pirms sešiem gadiem pameta Artūru Duboku

Viņa ar saviem paziņojumiem par skopiem un infantiliem Latvijas vīriešiem, sava atlētiskā ķermeņa izrādīšanu, kas 37 gados izskatās kā 18 gadu vecai dāmai, ir burtiski uzspridzinājusi internetu. Sešus gadus pēc skaļās šķiršanās no mīļotā un meitas tēva Artūra Duboka, kā arī aiziešanas no grupas «AEuropa» Solvita Avakjana jeb Sola sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj, ka šobrīd intensīvi veido karjeru, lai kļūtu par bagātu sievieti, tikmēr septiņus gadus veco meitu Mišelu audzina Artūrs.

– Kā tev izdevās uzspridzināt internetu ar saviem paziņojumiem, kas, jāsaka, ir gana asi un sensacionāli?

– Jā, uzspridzināšu vēl vairāk. Man tiešām tas ir izdevies. It kā speciāli būtu sevis reklamēšanas kampaņu noorganizējusi. Taču tā vis nav. Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, protams, man kā jebkuram no mums ir savs skelets skapī.

Daudzi domā, ka es neko nedaru, tikai skaisti dzīvoju. Tā nebūt nav. Darbojos trīs jomās – dziedu, pasniedzu fitnesa nodarbības un pavisam nesen iesaistījos arī perspektīvā biznesā. Es ilgi sevi meklēju, līdz beidzot atradu. Visas manas nodarbošanās savā veidā ir saistītas. Jau vairākus mēnešus apmeklēju vokālo pedagogu, jo mans sapnis ir dziedāt uz lielās skatuves. Jau esmu pāris pašas sakomponētas dziesmas ierakstījusi un domāju, ka būs vēl. Notikušas jau arī manas uzstāšanās.

Esmu iesaistījusies arī biznesā kā konsultante un pārdevēja – krievu kompānijā «NL International», kas darbojas starptautiskā līmenī un pārdod dažādus produktus, kas atbilst sabalansēta uztura prasībām. Man šķiet, ka šī ir joma, kurā var ļoti labi nopelnīt. Tie, kas šajā jomā darbojas krietnu laiku, ļoti labi nopelna. Man jau pirms diviem gadiem piedāvāja ar to nodarboties, bet atteicos. Tagad to nožēloju, jo divu gadu laikā jau būtu sasniegusi labus pārdošanas rezultātus. Attīstu savu sociālā tīkla «Instagram» kontu, kur arī ir visa informācija par un ap manu nodarbošanos. Šis bizness nav domāts dīvānos sēdētājiem, bet gan aktīviem cilvēkiem.

Esmu nolēmusi, ja kaut ko uzsāku darīt, tad visam jābūt labā līmenī. Ja arī gadās kļūdas un aizķeršanās, cenšos, lai nākamajās reizēs tas vairs neatkārtotos. Negribu pati sevi apkaunot, tas nav manā stilā.

– Laikam esi perfekcioniste?

– Jā, perfekcioniste un ļoti liela pedante, kas man reizēm traucē. Taču tajā pašā laikā, lai arī esmu pedante, manā dzīvē mēdz būt liels haoss. Pēc horoskopa esmu Zivis un spēju mainīties. Tādēļ ļaudis reizēm nespēj noticēt tam, ko daru. Pavisam nesen sāku aizrauties ar ļoti retu sporta veidu – parkūru, ar ko lielākoties vīrieši nodarbojas. Parkūrs sevī iekļauj pārsvarā akrobātikas un vieglatlētikas elementus. Man ir savs treneris, un ļoti intensīvi trenējos. Ar parkūru nodarbojos, jo tas norūda manu raksturu. Šajā sporta veidā, tāpat kā biznesā, ir jāpārvar dažādi šķēršļi un grūtības. Vispār ikviens sevi cienošs cilvēks atradīs laiku, lai nodarbotos ar jebkādu sporta veidu. Silti iesaku! Jo aktīvāks cilvēks, jo vairāk var paveikt un paspēt izdarīt.

– Kāds izvērtās sevis meklējumu laiks?

– Sešus gadus sevi meklēju. Un tagad droši varu teikt, ka esmu noformulējusi savas vēlmes. Protams, viss ar ko esmu sākusi nodarboties, augļus nesīs tikai pēc laika. Tādēļ jāapbruņojas ar pacietību. Raksturs man ir gana stingrs. Šķiet, ka tas izpaužas jau no tā brīža, kad pieņēmu ļoti kardinālu lēmumu savā dzīvē un kļuvu par neatkarīgu sievieti, aizejot no Artūra.

Es gribu cilvēkus iedrošināt, ka veiksme neatnāk vienas dienas laikā. Jau tagad daudzi mani uzskata par veiksmīgu sievieti, un arī pati tā domāju. Taču zinu, ka tā vēl nav laime pilnīga, jo gribu būt vēl veiksmīgāka. Sevi maksimāli atdodu darbam. Beidzamajā laikā ir tik daudz darīšanu, ka miegam veltu tikai piecas stundas. Un, līdzko man parādās brīvs laiks, kārtīgi izguļos. Ja smadzenes vairs nestrādā, tad ir pienācis laiks miegam. Varu nogulēt 11 stundu, protams, ne jau no vietas. Pieceļos, atbildu uz tālruņa zvaniem, īsziņām un atkal eju gulēt. Ap mani nepārtraukti ir ļoti daudz cilvēku, tādēļ nevaru viņus ignorēt. Esmu ļoti aktīva sociālajos tīklos – «Viber», «Facebook», «Twitter» un «Instagram». Ar visu man jātiek galā, jo sociālie tīkli arī ir mana darba sastāvdaļa. Tādēļ reizēm burtiski raujos uz pusēm.

– Tev ir 37 gadi, bet izskaties kā jauns skuķis.

– Lielākā 37. dzimšanas dienas dāvana ir kompliments, ko saņēmu veikalā pie kases. Biju aizgājusi pēc šampaniešiem, uzkodām un tortes, ko likt uz svētku galda un cienāt draugus. Kad pie kases norēķinājos par pirkumu, pārdevēja man palūdza uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Sākumā sadusmojos, bet jau pēc mirkļa sapratu, ka tā ir lielākā dzimšanas dienas dāvana.

Pirms sāku nodarboties ar fitnesu, es dejoju. Man ir fitnesa treneres diploms. Es ne tikai vadu fitnesa nodarbības meitenēm, bet arī pati regulāri trenējos. Meitenes, kas pie manis nāk, samazina vēdera apkārtmēru un iegūst tik slaidus vidukļus, ka prieks skatīties.

Esmu saņēmusi darba piedāvājumus no dažādiem sporta klubiem, bet neesmu gatava par kapeikām strādāt. Summas, ko man piedāvāja, ir ļoti mazas, par tādām es nestrādāšu, tā būtu necieņa pret manu darbu. Tādēļ šobrīd pasniedzu individuālās fitnesa nodarbības. Uzskatu, ka tādā veidā varu pieklājīgi nopelnīt. Īrēju telpas, un viss ir oficiāli.

– Lai gan es neatminos, ka tev būtu jebkad bijušas svara problēmas. Kad dejoji grupas «AEuropa» sastāvā, biji apveltīta ar skaistu un stingru augumu, tādēļ vienmēr varēji atļauties pikantus skatuves tērpus.

– Bija man problēmas ar svaru. Kad, esot Londonā ar grupu «AEuropa», pieņēmu lēmumu un izšķīros ar Artūru, man sākās smags depresijas posms. Mišelai tobrīd bija divi gadi, un viņa palika dzīvot pie tēva Latvijā. Savukārt es savu dzīvi Anglijā sāku ar 100 angļu mārciņām kabatā. Londona bija rūgta dzīves skola. Ja es šajā pilsētā nepazudu, tad nevienā pasaules malā nepazudīšu.

Strādāju par oficianti pa naktīm picērijā «Ciro's Pomodoro». Visu stresu un pārdzīvojumus remdēju, ēdot picas, kā rezultātā pieņēmos svarā. Vismaz pieci kilogrami nāca klāt, kājas kļuva tuklākas un uz vēdera parādījās tā sauktā riepa. Lai arī daudz staigāju ar kājām, fizisko aktivitāšu bija par maz. Zinu, ka daudzi, kas sāk dzīvot Londonā, pieņemas svarā, jo ēd neveselīgu pārtiku un maz kustas, jo sporta kluba apmeklējums ir dārgs prieks.

– Pastāsti, kā tev ar mīlas lietām klājas. Pēc šķiršanās no Artūra esi atradusi savu īsto vīrieti?

– Pirms sešiem gadiem, dzīvojot kopā ar Artūru, sapratu, ka gribu pamēģināt dzīvot citādāk. Gribējās pašai sasniegt savus mērķus. Visu laiku dzīvoju sava mīļotā vīrieša vadībā. Nenoliegšu, ka sākumā bija grūti, bet es ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka izšķīros. Kopš šķiršanās man ir bijuša piecas pārcelšanās no viena Rīgā īrēta dzīvokļa uz citu. Esmu visas problēmas pārvarējusi.

Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka ar mani kopā būs vīrietis, kas palīdzēs man attīstīties un veidot karjeru. Man vajadzīgs blakus cilvēks, kas mani virzīs uz priekšu. Es negribu dzīvot vīrieša paspārnē.

Nevēlos, ka mani ieslēdz zelta būrītī. Iespējams, bagātu vīriešu sievietes visu var atļauties, bet viņām nav balsstiesību. Es tā negribu… Gribu pati kaut ko sasniegt šajā dzīvē. Un zinu, ka tā notiks. Tikai jāpaciešas. Esmu apņēmusies līdz 40 gadiem uzkrāt iespaidīgu kapitālu un kļūt par brīvu un neatkarīgu sievieti. Nevis kļūt par kāda bagāta onkulīša vai oligarha mīļāko. Atzīšos, ka man nav augstākās izglītības. Es būšu viena no tām, kas bez augstākās izglītības sasniegs savus mērķus.

Gribu, lai jūs uzrakstāt, ka visu, ko daru, es daru ne tikai sevis dēļ. Pirmkārt, tas ir manas meitas Mišelas dēļ. Artūram liels, liels paldies, ka viņš meitu ved uz mūzikas skolu un rūpējas par viņu. Ar Artūru mums ir bijušas ļoti lielas domstarpības, bet cenšamies tās risināt. Viņš man palīdz šobrīd tik daudz, ka audzina meitu.

– Mišela dzīvo pie tēva?

– Jā. Man šobrīd ir sasaistītas rokas, jo esmu pilnīgi viena. Man nav ne mammas, ne tēva, ne tantes, kam uzticēt septiņus gadus veco bērnu, kad strādāju. Un pie svešiem ļaudīm es nevēlos atstāt savu meitu. Viņa ir ļoti talantīga meitene. Jau raksta, lasa, apgūst klavierspēli mūzikas skolā. Šoruden sāks iet skolā. Mēs pēdējā laikā ļoti reti redzamies, bet cenšos katru dienu sazvanīties ar meitu. Pagaidām vēl nezinu, kā viss atrisināsies. Šobrīd Artūrs Ādažos uz man piederošas zemes ceļ māju, kas būs domāta Mišelai. Ceru, ka nākotnē kaut kā šis jautājums atrisināsies un būšu kopā ar meitu biežāk.

– Cik naudas tev nepieciešams, lai tu justos laimīga un sevi dēvētu par bagātu sievieti?

– Precīzu naudas summu nevaru nosaukt. Teikšu tā, ka katru dienu ir dažādi tēriņi. Bagāta būšu, ja katru dienu pietiks naudas visām manām vēlmēm un kaprīzēm. Parādiet man, lūdzu, cilvēku, kas nevēlas nopelnīt, lai īstenotu savus sapņus un pieklājīgi dzīvotu. Taču, lai arī cik mēs bagāti kļūtu, mums pirmām kārtām jāpaliek cilvēkiem.