VAKARA ZIŅAS: Drēbnieks: "Pilnmēness fāzē dzimušie tendēti uz vardarbību"

 
©F64

Zvērināts advokāts Antons Drēbnieks saka – pēdējos divos gados, 2016. gada pirmos mēnešus ieskaitot, viņš piedalījies deviņās pedofilijas lietās. Viņš ir advokāts arī tā dēvētajam Imantas pedofilam, kurš seksuāli izmantoja mazgadīgas un nepilngadīgas meitenes. Pēc aizturēšanas par Imantas pedofilu dēvētais vardarbis atzinās, ka 2014. gadā mēģinājis veikt vēl divus līdzīgus noziegumus, bet tas nav izdevies. Policijai par to pat nebija informācijas. Par šādu noziegumu izdarīšanu vīrietim draud mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no desmit līdz divdesmit gadiem. Pēc dažām dienām viņam bija 22. dzimšanas diena. Cietumā.

»Vakara Ziņas« ar Antonu Drēbnieku runāja gan par Imantas pedofila lietu, gan par advokāta darbu, gan par vērtībām, kas mūslaiku sabiedrībā sākušas izzust.

 – Tikšanos norunājām astoņos no rīta. Jūsu diena vienmēr sākas agri?

– Nekāda vaina. Darbā esmu pusastoņos. Ceļos pēc pulksten pieciem. Ir jānāk pretim cilvēkiem, darbs visiem pārsvarā sākas no rīta. Vairs nevar, kā kādreiz, atprasīties pie advokāta. No rīta izrunājos ar klientiem, konsultēju.

– Esat tā dēvētā Imantas pedofila advokāts.

– Tieši tā.

– Kurš kuru atrada?

– Advokāts jau nemeklē klientus.

– Manuprāt, tā saucamajam Imantas hakerim Čalovskim advokāti paši pieteicās. Kādas emocijas jūs pārņem, aizstāvot cilvēku, kurš nodarījis pāri bērniem?

– Mācījos komunistu laikos un atceros teicienu, ka juristam jābūt ar vēsu prātu. Uz emocijām nedrīkst paļauties, tad advokāts nevar pildīt savu pienākumu. To, kas man ir sirdī, protams, tiesas sēdē vai pirmstiesas izmeklēšanā es nekādi nevaru un nemaz nedrīkstu izteikt. Katram aizdomās turētajam vai apsūdzētajam ir tiesības uz aizstāvību. Bet ir lietas, kurās paredzēta obligātā aizstāvība. Šajā lietā sankcijas ir bargas, lieta saistīta ar mazgadīgajiem.

– Ar bērniem līdz 14 gadu vecumam.

– Tādā gadījumā ir nepieciešama aizstāvība, to paredz likumdošana. Likumpārkāpēju par noziedznieku varēsim saukt tikai tad, kad būs tiesas spriedums. Pašreiz mums nevienam nav tādu tiesību.

– Varbūt Imantas pedofils gribēja, lai viņu atrod, jo pats nevarētu apstāties? Viņš apzinājās, ko dara un ir izdarījis?

– Esmu par to domājis, bet šie jautājumi viņam vēl nav uzdoti. Vai viņš būtu apstājies? Televīzijā tika «gaismots», arī citos masu informācijas līdzekļos, fotorobots tika publicēts. Viņš teica, ka televīziju neskatījies, it kā nav bijis informācijas par to, ka viņu meklē. Es teikšu, ka viņš nav līdzīgs fotorobotam. Jauks, pēc ārējā skata simpātisks jauns cilvēks. Ja satiktu uz ielas vai komunicētu, nekādā gadījumā nevarētu pateikt, ka viņš ir tendēts uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Esmu ne tikai advokāts, bet arī pētnieks. Mani interesē daudzi citi aspekti personībā. Savā laikā aizstāvēju disertāciju par nepilngadīgo likumpārkāpēju tikumiskajām vērtībām. Advokāts esmu ne tikai pirmstiesas un tiesas izmeklēšanā, bet par tādu palieku arī turpmākajā dzīvē, ja aizstāvamais to vēlēsies. Mani interesē ļoti daudzi aspekti, kas saistīti ar viņa personības izpausmēm, attiecībām ar ģimeni un sabiedrību. Esmu pārliecināts par to, ka dzīvē sakritību nav. To, ko cilvēks vēl nav uzzinājis, viņš definē par sakritībām un nejaušībām. Reālajā pasaulē ir tikai likumsakarības. Ko esmu pamanījis? Interesanti, ka tā saucamais Imantas pedofils ir dzimis vienā mēnesī un datumā ar kādu citu, kura uzvārdu var atklāt – Kasparu Petrovu.

– Sērijveida slepkava, kurš tika apsūdzēts desmitiem sirmgalvju nogalināšanā. Jūs bijāt viņa advokāts.

– Pirms divpadsmit gadiem notika dubultslepkavība Rīgā, noslepkavoja vīru un sievu. Mans aizstāvamais tajā lietā, tolaik nepilngadīgs, arī dzimis tajā pašā mēnesī kā abi iepriekš minētie, ar nelielu starpību datumos. Pirms piecpadsmit vai septiņpadsmit gadiem notika trīskārša slepkavība, arī tad (notiesātā dzimšanas – red. piez.) mēnesis sakrīt. Kāda kvintesence? Senie romieši bija nonākuši pie secinājuma, ka tie, kas dzimuši pilnmēness fāzē, ir tendēti uz vardarbību. Man atliek paskatīties, kad katrs aizstāvamais ir dzimis un kāda Mēness fāze bijusi. Tāpēc minēju par pētniecību.

– Pilnmēness nevar būt attaisnojums rīcībai!

– Nē, nē. Nebūt ne. Bet es varētu izmantot savus novērojumus un izstrādāt savu teoriju. Piesaukšu itāļu zinātnieku Lombrozo, kurš aprakstīja pazīmes, pēc kurām noteica, kāds cilvēks ir tendēts uz likumpārkāpumiem. Man atmiņā ir arī Hēgeļa teiktais, kad viņš runāja par tiesību teoriju: cilvēks pārkāpj likumus tāpēc, ka tādējādi noliedz pastāvošo likumdošanu un rada savus it kā likumus.

– Par Imantas pedofila lietu uzņēma dokumentālas vai it kā dokumentālas filmas, izteica prognozes un minējumus. Ažiotāža bija milzīga. Palicis atmiņā, ka ekstrasenss Rolands Tiltiņš sacīja, ka šo puisi noķers pēc ilgāka laika un nejauši, jo viņš būs izdarījis citu noziegumu. Tā arī bija, viņš kaut ko nozaga veikalā. Neņemos spriest, vai to varētu pateikt jebkurš no mums.

– Gods Tiltiņam Rolandam, esam pazīstami, taču tas, ko viņš teica, ka agri vai vēlu atklās… Nu ko, tā ir aksioma. Atklāj gandrīz vienmēr, īpaši – smagus noziegumus, kur koncentrēti lieli policijas spēki un akcentēta sabiedrības uzmanība. Cilvēks, kurš no šīm lietām kaut ko saprot (un Tiltiņš kādreiz ir strādājis milicijā), zinot policijas darbu un iespējas, tādu secinājumu varētu pateikt. Ja cilvēks pievēršas noziedzīgai darbībai, tad agri vai vēlu iekrīt. Te vietā ir krievu teiciens «сколько веревoчka не  вьется, все равно конец найдется» (lai ko cilvēks darītu, viņa rīcība tiks atklāta – red.piez.). Un, redz, tā arī ar Imantas pedofilu notika.

– Viņš nožēlo?

– Jā. Ļoti. Septītajā martā biju klāt Centrālcietumā, kad prokurors Kaspars Cakuls uzrādīja viņam apsūdzību sešās epizodēs. Viņš nožēloja, atzina pilnībā. Ne tikai tagad, bet arī agrāk, jo biju ar viņu arī citās procesuālās darbībās. Kad prokurors uzdeva jautājumu, kā tu domā, ko tu esi pelnījis, viņš teica – nuja, saprotu, ka mani tiesās, man būs brīvības atņemšana. Bet neatbildēja, ko pelnījis un kādu sodu pelnījis. Asaras acīs viņam bija. Runa ir par to, cik ilgs varētu būt brīvības atņemšanas sods. Vienā pantā, vienā daļā paredzēts pat līdz mūža ieslodzījumam. Es neiešu prognozēt, kā tiesa spriedīs. Grūti teikt, kāds būs sods. Bet šajā situācijā, sportistu valodā runājot, ir jākrāj punkti, proti, kas mīkstina atbildību. Šajā situācijā atbildību mīkstinošie apstākļi ir atzīšana un pilnīga nožēlošana. Nākamais – sadarbība ar tiesībsargājošām iestādēm. Viņš stāsta. Viņš arī stāstīja par tām epizodēm, kas vēl nebija policijā izgaismojušās. Te ir divi atbildību mīkstinoši apstākļi, un advokātam ir tiesības lūgt piemērot sodu, kas ir zemāks par maksimālo.

– Vai advokātam nerodas dilemma, kas ar šo cilvēku notiks, kad viņš būs izcietis sodu? Viņš turpinās darīt to pašu, ja nebūs programmu dzimumnoziedzniekiem, ja nebūs naudas, lai tādas programmas īstenotu. Viņš apdraudēs sabiedrību. Varbūt labāk nekrāt punktus iespējamai apžēlošanai pēc entajiem gadiem, bet lai paliek ieslodzījumā?

– Labošanās jeb resocializācija ir atkarīga arī no paša indivīda, kā viņš plāno turpmāk dzīvot. Nevaru pateikt, kas būs, kad viņš atbrīvosies no ieslodzījuma vietas, cik valsts būs spējīga līdzekļus ziedot un palīdzēt šādiem cilvēkiem. Kādam tikai kāja ir paslīdējusi, bet cits ir tendēts uz to. Šobrīd nav tādu programmu. Valstij nav līdzekļu, lai bijušos notiesātos nostādītu uz pareizā ceļa, kā to gribētos pārējai sabiedrībai. Tomēr manā praksē ir ļoti daudzi, kas atbrīvojušies un vairs nenodarbojas ar tādām lietām. Nesaukšu uzvārdu, pirms gadiem pieciem skatījām vienu lietu, nebija gan tik smaga kā Imantas pedofila lieta. Pieaudzis vīrietis, kādreiz padomju laikos ieņēmis amatu tiesībsargājošās iestādēs, fotografēja mazgadīgus plikus zēnus, fotogrāfijas ievietoja internetā un par to saņēma naudu. Viņam ar brīvības atņemšanu saistītais sods nebija ilgs, un pēc atbrīvošanas viņš strādā, viss ir kārtībā. Man ir kontakti ar bijušajiem aizstāvamajiem.

– Turpināt viņus audzināt vai atbalstīt?

– Nevis atbalstīt, dieva dēļ, nē, bet kontaktēties un, varētu teikt, kontrolēt. Atgriežos pie tā, ko teicu – mani interesē, kas ar cilvēku notiek pēc tam, lai es varētu turpmāk, uzstājoties tiesas sēdēs, arī runāt par to.

– Ar Kasparu Petrovu tiekaties?

– Kaspars Petrovs man regulāri sūta vēstules. Lūk, pēdējā viņa vēstule, apsveica Lieldienās. Te ir viņa vēstules. Nožēlo.

– Vēstulēs varbūt nožēlo. Kā varat būt pārliecināts, ka nožēla teikta no sirds?

– Ielīst viņā nevaru, bet nu jau divpadsmit gadus viņš ir cietumā un nav neviena pārkāpuma. Viņš atrodas stingrajā režīmā. Ne katru gadu, bet aizbraucu pie Petrova, tiekos ar viņu. Runāju ar cietuma administrāciju – viņam ir priekšzīmīga uzvedība. Viņš cietumā strādā, dažādus kursus apmeklē.

– Ja tik ilgi spējis noturēties bez pārkāpumiem, vai nu cilvēkam ir stingrs raksturs, vai arī kaut ko ir apjēdzis par dzīves vērtībām.

– Palasot viņa vēstules, gribas ticēt, ka tā ir. Viņš pēdējā vēstulē izsaka domu – nezina, ko darīs, ja viņu atbrīvos. Pēc divdesmit gadiem [no piespriestā mūža ieslodzījuma – red. piez.] ir iespēja lūgt, lai apžēlo.

– Ir tādi notiesātie, kas cietumā apprecas, un viņiem ir ģimene, aizmugure – gan cietumā, gan iznākot brīvībā.

– Uzdevu tādu jautājumu Petrovam. Viņš saka – kura sieviete gribēs tādu kā viņš, ja sievietei vajadzīgs atbalsts? Ja piedzims bērns, ko teikt bērnam, kas ir viņa tēvs? Viņš saka – negrib sāpināt.

– Kā jūs restartējat smadzenes pēc smagām, sarežģītām lietām?

– Esmu rīkstnieks, turklāt ar spēcīgām izjūtām. Kad Tehniskajā universitātē savā laikā lasīju lekcijas, bija auditorijas, kurās nevarēju runāt.

– Cilvēku enerģijas dēļ?

– Āderu dēļ. Es varu sajust spēcīgas āderes pats, man nevajag ne metāla rīvi, ne koka rīkstīti. Tā ir mana nelaime, Antra, ka jūtu cilvēkus, kā pret mani izturas, kā mani uztver. Arī aizejot uz tiesas zāli. Ko es daru? Nenovēršu acis. Skatos acīs – vai man pretī sēžat jūs vai čigāns sēž ar melnām acīm. Tieši pretēji, viņš sāk urdīties, kāpēc viņam acīs skatos. Kāpēc to stāstu? Nevajag neko sevī paturēt. Pēc katras tiesas sēdes obligāti nomazgāju seju un rokas. Obligāti. Nu jau tā ir tradīcija. Esmu pārliecināts, ka ne katrs izjūt biostrāvas, bet es izjūtu. Lai manī nepaliktu negācijas, es tās noņemu, nopurinu. Pašreiz nejūtu, ka kaut kas paliktu manī un neatgriezeniski atsauktos uz veselību. Cilāju hanteles, mājās ir dārziņš, saimniecība, fizisku darbu obligāti daru, tā ir atslodze. Es neesmu tāds fanātiķis, lai no kabineta dotos mājās – un atkal pie datora.

– Ir gadījumi, kad sakāt – tomēr neaizstāvēšu? Jo nevarat pārkāpt sev pāri.

– Es nedrīkstu tā darīt. To nosaka mūsu profesionālā ētika. Es varu atteikt, ja esmu aizņemts – lai nekavētu citus procesus, jo noslogots esmu krietni. Bet iekšēji… nu teikšu atkal tā: man ir zināma interese.

– Pētīt cilvēka dabu?

– Jā.

– Vai iekšēji urda kāda lieta, kurā vēl neesat saņēmis atbildi?

– Protams. Tāpēc arī ir šī lieta, par kuru runājam.

– Jums ir ja ne pārmetumi, tad pretenzijas…

– Sev?

– Nē, likumpārkāpēju ģimenēm. Nepiekrītu, ka tikai ģimene ir pie visa vainīga, bet saikne ar savām saknēm ir katram no mums. Saprātīgi vecāki pārdzīvos par to, kāda ir vai varētu būt viņu vaina noziegumā, ko izdarījis bērns. Lai arī viņš ir pieaudzis cilvēks.

– Ikvienam, kuru ņemu aizstāvībā, jautāju: kāpēc tu to izdarīji? Viens otrs noliec galvu, cits uzvedas bravurīgi, bet, nokļūstot nebrīvē, cilvēks pārsvarā saka tā: es izdarīju ne tā, kā sabiedrībā ir pieņemts. Ir izpausmes, kad tā ir ģimenes vaina, ir sabiedrības jeb kolektīvā vaina, un, protams, ir paša indivīda vaina.

Ja runājam par to, vai var vainot ģimeni, manā skatījumā ļoti liels trūkums ir audzināšana. Es ar pārliecību saku, ka izglītība Latvijā ir laba, bet audzināšana klibo. Londonā un Anglijā ciemojos divas trīs reizes gadā. Tur līdz divpadsmit gadu vecumam bērnu vienu nelaiž uz ielas. Ja bērnu atstāj un viņš raud vai vecāki lieto alkoholu, tad – bez variantiem – sociālais dienests ir klāt un bērnu noņem. Viņiem ir tādi likumi, un es atbalstu, ka tā jābūt. Vēl viens manā skatījumā ļoti nozīmīgs aspekts ir tikumiskā audzināšana. Skolā tā gandrīz nav.

– Kas tajā ietilptu?

– Domāju, ka būtu vairāk jāpiesaista baznīca.

– Nepiekrītu jums. Jābūt iespējai izvēlēties, baznīca visus nav izglābusi. Bet piekrītu – ja ar bērnu nerunā par ētiskiem pamatiem un ģimenē viss šķobās, viņš ir apjucis.

– Nedomāju tādā nozīmē, ka baznīca ietu uz skolu. Mana jaunākā meitiņa dzīvo Londonā, esam luteri, bet meita tur pārgāja katoļu ticībā, lai bērnus sūtītu katoļu skolā, kur ir disciplīna un ētiskā audzināšana. Es domāju, vajadzētu skatīties, kā ir citās valstīs.

– Mēdz uzsvērt, ka par seksuālajiem varmākām kļūst tie, kas bērnībā paši cietuši tādos noziegumos. Latvijā no seksuālās vardarbības biežāk cieš meitenes. Padomājiet, cik daudz pieaugušu sieviešu nāktos ierindot seksuālo varmāku kategorijā, bet tā nenotiek.

– Uz to nevarēšu izsmeļoši atbildēt. Manā praksē vairāk ir gadījumu, kad cietušas meitenes. Puikas cietuši perversās formās un pornogrāfiskās darbībās. Šis jautājums, pareizāk sakot, problēma, pret kuru dzimumu vairāk vērsta seksuāla vardarbība, nav izpētīta.

– Esat ļoti aizņemts. Vai pietiek laika cilvēku pētīšanai un rakstīšanai?

– Kā kuru dienu. Ir dienas, kad ir vairāki procesi. Tad pārbraucu mājās un jūtos kā izgriezts dvielis. Smadzenēs mazs pagurums. Rakstīšanai esmu pieķēries jau sen. Skaidrs, ka nepieciešama iedvesma, lai varētu koncentrēties un katram vārdam būtu īstā nozīme un vieta. Lai būtu iedvesma, vajadzīga atslodze.

– Zinu, ka runājat čigānu mēlē. Tirgū jūs neapmānīs, vai ne?

– Viņi pazīst mani, gadiem strādāju ar čigāniem. Kad jautāju, kas mani ieteica, viens atteica: mums čigānu radio ziņas izplata. Jā, Jūrmalas, Slokas, Kauguru, Jēkabpils čigāni ir mani klienti.

– Viņi laikam jūt, ka vispirms saskatāt viņos cilvēku, tikai pēc tam to, ko izdarījuši.

– Tieši tā, sabiedrībā nereti figurē uzskats, ka čigāns ir narkomāns vai zaglis. Nebūt nē. Starp likumpārkāpējiem čigānu ir daudz mazāk nekā starp latviešiem vai krieviem. Jā, var teikt, ka viņu diaspora ir mazāka, tas gan. Vai tas ir čigāns vai citas tautības pārstāvis, es nevienam spageti uz ausīm nekaru. Saku taisnību jebkuram. Kas draud, kādas ir iespējas. Ja man kāds saka, ka nav vainīgs, es salīdzinu ar zobu dakteri. Kad viņš vaicā, kurš zobs sāp, vai viņam arī tu melo? Ja parādīsi citu zobu, tad izraus veselo un slimais paliks. Saku – lai es tev varētu palīdzēt, man jāzina taisnība, lai varētu izvēlēties adekvātu aizstāvības stratēģiju. Ja ar cilvēku runā atklāti, viņš to novērtē.

ANTONs DRĒBNIEKS (DREBEINIKS)

dzimis 1944. gadā Latvijā, Rēzeknes rajona Rudzusīkos.

1973. gadā beidzis P. Stučkas LVU Juridisko fakultāti, jurists; 1982. gadā beidzis šīs pašas universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, vēsturnieks, vēstures un sabiedrības mācības pasniedzējs.

Aspirantūra: 1985.–1989. gads, neklātiene, pedagoģijas zinātņu nozare. Disertācijas tēma: «Arodskolu grūti audzināmo audzēkņu tikumiskās vērtības un to korekcija». Pedagoģijas zinātņu doktors.

Avots: «Latvijas Universitātes aspiranti un doktoranti, 2009»