Saskaņā ar statistikas datiem katrs trešais cilvēks vismaz reizi mūžā ļāvies romantiskām jūtām darbā. Vieniem it kā šķietami draiskais flirts darba vietā vēlāk pāraug nopietnās jūtās un beidzas ar kopdzīvi, citiem tiek vien puņķi un asaras. Ir vēl tādi, kas savas jūtas nobremzē, jo uzskata, ka attiecības darba vietā var traucēt karjeru, tāpēc labāk tauriņus pakrūtē iznīcināt vēl kūniņā. «Vakara Ziņās» – par cilvēkiem, kas nenobijās, riskēja un vēlāk dzēra šampanieti.
Interesanti fakti par dienesta romāniem:
Aija: «Viņš bija mans priekšnieks un 20 gadus vecāks»
«Tas notika tālajos 60. gados. Es biju pavisam jauna meitene, kad no Lietuvas kopā ar brāli, kurš brauca peļņā uz Latviju, ierados nelielā ciematā Lietuvas pierobežā. Brālis viens negribēja braukt un pierunāja mani, sak, vismaz parūpēšos par ēst gatavošanu un viņam drēbes izmazgāšu. Un es piekritu. Viņš sāka strādāt celtniecībā, es atradu darbu cehā, jo nebiju beigusi ne augstas skolas, ne arī valodu īsti zināju. Bet, dzīvojot pierobežā un ejot uz ballēm kaimiņu miestā, latviski šo to sapratu. Darbā ar mums neviens neauklējās, runāja tikai latviski, un, tā kā bijām apķērīgi, ātri vien ielauzījām mēli. Pēc gada brālis izdomāja atgriezties Lietuvā, bet man Latvijā bija uzradies brūtgāns, un es nolēmu palikt. Jānis bija stalts, izskatīgs, draudzējāmies un, kad viņš devās armijā, solījāmies viens otru mīlēt līdz mūža galam. Es viņu gaidīju, līdz pie apvāršņa parādījās Aleksis. Tā kā viņš bija mans priekšnieks, pēc izskata viņu, protams, zināju, sveicinājāmies, bet neko vairāk. Biju dzirdējusi, ka arī Aleksis ir ienācējs, tikai no Latvijas otra gala, ka viņa ģimene bijusi izsūtīta, taču pēc atgriešanās no Sibīrijas dzimtajā pusē vairs nav varējis palikt, ka sieva viņu pametusi. Pēc izskata viņš bija tā nekas – gara auguma, nedaudz skumjām acīm, vienmēr nopietns, šiverīgs. Taču – viņš bija mans priekšnieks! Turklāt daudzus gadus – toreiz gan nezināju, cik – vecāks. Ja man bija 20, viņam noteikti – pāri 40! Bet te pēkšņi viņš sāka izrādīt man savu laipnību, simpātijas, biežāk nāca uz cehu, un vienmēr apjautājās, kā man klājas, šad tad cienāja ar konfektēm. Man priekšnieka uzmanība, protams, glaimoja, taču sākumā pat iedomāties nevarēju, ka viņš mani noskatījis. Es ar visiem biju jautra, vienmēr smaidīga, man patika koķetēt. Bet man jau bija brūtgāns, un es viņu gaidīju no armijas. Taču Aleksis bija neatlaidīgs – sākumā kopīgās darba vietas pasēdēšanās, kuras mēs rīkojām ne tikai dzimšanas dienās, bet reizēm arī tāpat darba dienas vakaros, vienmēr centās būt blakus, galanti apkalpoja, rūpējās, lai mana glāzīte būtu pilna, bet pēc tam pieteicās pavadīt uz mājām. Mana saimniece – toreiz īrēju istabiņu pie vienas tantes – vien domīgi grozīja galvu, bet kolēģi darba vietā sāka apsaukāt par priekšnieka brūti. Taču mums nekā tāda sākumā nebija. Aleksis man neuzmācās, kad aicināja vakarā doties pastaigā, daudz stāstīja par lasīto grāmatās, man bija interesanti viņā klausīties, jo es nebiju tik gudra. Viņš bija pilnīgs pretstats manam Jānim, kurš vairāk neko par traktora stūri, kartupeļu vagām un citiem lauku darbiem nebija redzējis. Bet Aleksis mani aizveda uz Rīgu, uz teātri, mēs braucām ar kuģīti, vienvārdsakot, viņš mani savaldzināja ar savām zināšanām un manierēm. Es izšķīros no sava brūtgāna, jo man tik ļoti patika tāds nopietns vīrietis, lai gan ne vienmēr viņš tāds bija. Labā noskaņojumā Aleksis mēdza dzīt arī jokus. Atceros, reiz viņš mani vizināja Ķīšezerā ar laivu un tad pēkšņi ezera vidū sāka laivu šūpot un prasīja: «Vai tu mani mīli? Vai tu mani mīli?» Es, kas nemācēju peldēt, biju pārbijusies ne pa jokam un lūdzu, lai viņš beidz šūpot laivu, bet viņš tikai smējās: «Kamēr neatbildēsi, tikmēr nebeigšu.» Nu kas man cits atlika, protams, teicu, ka mīlu. Bet tā jau arī bija – es viņu iemīlēju un, ja sākumā man šķita, ka tas tāds priekšnieka flirts ar padoto vien ir, tad pēc kāda gada, kad jau tikāmies regulāri, sapratu, ka esmu pieradusi, jūtos ar viņu drošībā un gribu būt kopā. Radi Lietuvā, protams, bija šokā, ka es esmu sagājusies ar 20 gadus par sevi vecāku vīrieti, atceros, tēvs man teica: «Viņš taču varētu būt tavs tēvs,» – bet es nevienā neklausījos. Aleksim savukārt radi pārmeta, ka viņš jaunu skuķi paņēmis, ka tāda špidrilka vien būs, turklāt nelatviete. Viņa pirmā sieva bija izglītota rīdziniece, bet es – meitene no laukiem. Taču mēs ļaužu runās neklausījāmies, sagājām kopā, piedzima meita, ko vīrs bezgala mīlēja un lutināja. Mēs nodzīvojām kopā 30 gadus, kad Aleksis nomira. Tas notika pēkšņi, viņš aizgāja kunga nāvē. Savu dzīvi bez viņa nevarēju un arī negribēju iedomāties, labi, ka bija meita, kas mani turēja pie skaidrā saprāta. Protams, arī mums ģimenē bija visādi gājis, ne bez kašķiem un strīdiem, bet es ne mirkli nenožēloju, ka ļāvos attiecībām darba vietā un vēlāk apprecējos ar Aleksi. Viņš bija manas dzīves vīrietis.»
Aiva: «Viņa sieva mani nolādēja»
«Es biju studente, viņš – jauns pasniedzējs, tikko ar sarkano diplomu pēc augstskolas. Studēju fizmatos, taisījos kļūt par skolotāju un atgriezties dzimtajā Latgalē. Artūrs bija rīdzinieks, jauneklīgs un asprātīgs. Erudīts un zinošs pasniedzējs, kurā bija samīlējušās visas kursa meitenes. Artūrs bija precējies, viņa sieva Marta strādāja tajā pašā augstskolā, tikai citā fakultātē par laboranti. Nenoliegšu, izskatīga sieviete. Man kā labi audzinātai meitenei precēti vīrieši, protams, bija tabu. Biju kārtīga jauniete. Turklāt nedaudz kompleksoju par savu apaļīgumu un brillēm, uz studentu ballēm negāju, daudz laika pavadīju pie grāmatām, jo gribēju kļūt par labāko. Tāpēc lekcijās Artūram bieži uzdevu jautājumus, diskutēju, un viņš, protams, par tik zinātkāru studenti bija priecīgs. Reiz pirms eksāmeniem konsultācijā no augstākās matemātikas aizpļāpājāmies līdz antīkajai literatūrai un sākām karsti diskutēt par sengrieķu vēsturnieku Hērodotu. Attapāmies pēc vairākām stundām un, nosmējuši par savdabīgo konsultāciju, devāmies katrs uz savām mājām. Tovakar man Artūrs ilgi neizgāja no prāta. Tā bija tāda viegla jūsma gan par diskusiju, gan Artūru, jo nevarēju iedomāties, ka viņš ir tik zinošs arī citās jomās un tik patīkams komunikācijā. Laikam jau viņam bija līdzīgi, jo nākamajā dienā viņš man iedeva Platona «Dzīres» un teica, ka vēlas zināt manu viedokli. Taču man bija jāgatavojas eksāmeniem un grāmatai nebija laika. Pēc nedēļas, kad sesija veiksmīgi bija beigusies, brīvlaikā devos uz laukiem un pieķēros Artūra dotajai grāmatai. Izlasīju un pat izkonspektēju. Kad sākās nākamais semestris un atkal satiku Artūru, viņš apjautājās, vai esmu izlasījusi grāmatu. Vārds pa vārdam un atkal aizdiskutējāmies, līdz viņš attapās, ka jāskrien mājās, jo jāiet ciemos pie sievas vecākiem. Ik pa laikam pēc lekcijām parunājāmies, un, lai gan studentam un pasniedzējam jāievēro distance, Artūrs bija vienkāršs un neko no sevis netēloja. Gāja laiks, un man pienāca laiks diplomdarbam. Izvēlējos to rakstīt Artūra vadībā. Viņš bija priecīgs, visādi centās man palīdzēt, taču nereti konsultācijas pārvērtās par diskusijām un novirzījās no diplomdarba tēmas. Jā, man viņš patika, taču neko vairāk par draudzību un simpātijām toreiz nevarēju iedomāties. Līdz brīdim, kad pienāca augstskolas beigas, biju veiksmīgi nokārtojusi visus valsts eksāmenus, aizstāvējusi diplomdarbu, gatavojos izlaidumam un pēkšņi sapratu – es aizbraukšu un vairs nekad nesatikšu savu pasniedzēju! Nolēmu Artūram kaut ko uzdāvināt pateicībā par diplomdarbu un piemiņai no sevis. Antikvariātā nopirku grāmatu, glīti iesaiņoju un devos uz katedru. Artūrs tur bija viens. Viņš nedaudz samulsa par dāvanu un pēc kādas piecu minūšu papļāpāšanas piedāvāja pēc lekcijām tikties kafejnīcā Vecrīgā. Tad samulsu es, taču piekritu, jo patiesībā jau sen biju secinājusi, ka pa šo laiku savu tabu esmu lauzusi un esmu viņā iemīlējusies. Satikāmies, viņš pacēla šampanieša glāzi ar tostu par laimīgām augstskolas beigām, sēdējām, pļāpājām, iedzērām vēl – es šampanieti, viņš pārgāja uz konjaku, un, kad pienāca laiks doties mājās, Artūrs piedāvājās mani pavadīt. Tā kā mans tētis negribēja, ka dzīvoju kopmītnēs, visu augstskolas laiku mitinājos dzīvoklī pie tantes – elegantas dāmas, modes mākslinieces. Patiesībā mēs lielajā trīsistabu dzīvoklī mitām četratā – es, viņa un vēl divi kaķi. Vasarās viņa ar kaķiem pārcēlās uz vasarnīcu, tāpēc tovakar mājās biju viena. Artūrs pie mājas atvadoties noskūpstīja man roku, tad iedeva buču uz vaiga un pēc tam ilgi skatījās acīs un pēc pauzes pajautāja, vai nevar uzprasīties uz tēju. Man ar viņu tik ļoti negribējās šķirties, ka atmetu visus labi audzinātās meitenes tikumus un uzaicināju uz dzīvokli. Tēju es uzvārīju, bet tā arī neizdzērām. Artūrs ķērās pie nopietnākiem ieročiem – sāka mani skūpstīt un teica, ka es viņam jau sen patīkot. Un es ļāvos. Tonakt viņš palika pie manis, un es nejautāju, kā viņš atskaitīsies sievai. Nākamajā vakarā tikāmies atkal, un tā visu nedēļu līdz izlaidumam. Biju nospriedusi, ka, atgriežoties laukos, diez vai piedzīvošu ko līdzīgu, tāpēc labāk nožēlot to, ko būšu izdarījusi, nevis to, ko varēju izdarīt, bet neizdarīju. Biju pārliecināta, ka šī būs tāda dēka pirms manas aizbraukšanas, bet kāduvakar Artūrs man jautāja, vai es gribu būt ar viņu kopā. Protams, es gribēju, bet kā tad sieva? Viņš teica, ka viņiem jau sen nesaskanot, ka viņi esot ļoti dažādi, dažādām interesēm, apprecējušies uzreiz pēc vidusskolas, bet kopīgu mērķu neesot. Ar mani viss esot citādāk – es esmu gudra, ar mani var parunāt par dažādām tēmām. Un ka viņš manī ir iemīlējies. Man tas bija kas negaidīts, bet jutos ārkārtīgi laimīga! Tikai kā to izdarīt? Bija skaidrs, ka augstskolā Artūram palikšana nebūs, taču viņš par visu jau bija padomājis. Artūrs bija noskaidrojis, ka netālu no Rīgas kādā skolām vajadzīgs fizikas skolotājs un, ja esmu ar mieru, mēs varam pārcelties uz turieni divatā. Man jaunās informācijas bija tik daudz, ka nezināju, ko pat atbildēt, bet, protams, biju gatava kā katordznieka sieva iet līdz galam. Lieki stāstīt, ko par šo soli teica mani mājinieki un kā reaģēja Artūra ģimene. Tās bija tīrās šausmas! Artūra sieva šķiršanos negribēja dot, nolādēja, manējie teju metot krustus, apelēja pie sirdsapziņas, ka izjaucu citu ģimeni, ka esmu dvēseli pārdevusi sātanam un degšu elles ugunīs, ja nepārdomāšu. Bet es nepārdomāju, mēs palikām divi pret visiem un pārcēlāmies uz citu vietu. Artūrs sāka strādāt par fizikas skolotāju, es vadīju pagarinātās dienas grupu. Jaunajā vietā par mūsu dienesta romānu zināja, taču, par laimi, neviens liekus jautājumus neuzdeva. Dažas skolotājas – vecmeitas sākumā gan tā šķībi skatījās, bet ar laiku viss pierima. Mēs dzīvojām klusi un mierīgi, sākumā skolotāju mājas piešķirtajā dzīvoklī, pēc tam Artūrs no vectēva Anglijā saņēma mantojumu, un mēs nopirkām savu māju, jo gribējām nostabilizēties un ķerties pie ģimenes pieauguma. Artūra sieva šķiršanos tā arī nedeva un beigās mēs atmetām ar roku, nospriedām, ka šai formalitātei nav nozīmes. Taču, ak vai, pēc gadiem izrādījās, ka ir gan nozīme. Bijām nodzīvojuši septiņus gadus, kad Artūrs, steidzoties mājās no kursiem Rīgā, cieta avārijā. Par laimi, viņš bija dzīvs, taču ar vairākiem lūzumiem tika nogādāts slimnīcā. Bija ziema, plosījās gripa un diemžēl arī Artūrs slimnīcā saķēra infekciju, kas vēlāk radīja komplikācijas, un 4. februārī no rīta man atskanēja telefona zvans no slimnīcas, ka viņš ir miris. Un tad sākās pats trakākais. Es biju viņa faktiskā, nevis oficiālā sieva. Marta ar savas oficiālās laulenes tiesībām ieradās un paziņoja, ka es bērēs nedrīkstu spert ne soli un man vispār jātaisās prom no mājas. Sākumā nesapratu, ar kādām tiesībām viņa tā runā, bet tad man izskaidroja – māja bija uz Artūra vārda, bet Marta joprojām oficiāli skaitījās viņa sieva. Man nepienācās nekas! Protams, es viņai neklausīju un uz bērēm gāju, pie organizēšanas mani neviens tā arī nelaida, jo arī neviens no Artūra radiem mani līdz šim nebija atzinis un pieņēmis. Stāvēju klusi maliņā un, kad visi Martas vadībā devās uz mielastu, atvadījos no Artūra. Nedēļas laikā sapakoju savas drēbes, traukus, un izvācos no mājas. Visvērtīgākais bija skaistās atmiņas par kopābūšanas laiku. Nevienu mirkli nenožēloju savu romānu ar pasniedzēju. Kopš tā laika pagājuši trīs gadi, esmu atpakaļ savā Latgalē, kur lai arī ar šķību aci, bet tomēr jau pieņēma. Dzīvoju pie vecākiem, strādāju skolā un pagaidām par jaunām attiecībām nedomāju. Neticu, ka varu piedzīvot vēl ko tik skaistu. Bet tad jau redzēs.»
Vija: «Sandis bija rūdīts vecpuisis»
«Man bija 38, viņam – 40. Strādājām kopā bankā, sēdējām pie pretējiem galdiem ofisā. Es biju nesen šķīrusies, viena audzināju pusaugu meitas, Sandis bija rūdīts vecpuisis, vienīgais bērns ģimenē, kuru mamma ucināja un lutināja joprojām. Kolēģes kantorī pat smējās, ka tai, kura spēs savaldzināt viņu, pienāktos kaste ar šampanieti. Bet vispār Sandis bija tā nekas, tīri simpātisks un inteliģents kantora klerks – ģērbās pelēkā uzvalkā ar gaiši zilu kreklu, kājās vienmēr nospodrināti apavi, rokās – nedaudz nobružāts ādas portfelītis un patīkama aromāta smaržas. Mēs bijām kopā nostrādājuši vairākus gadus, sapratāmies labi, nu kā jau kolēģi, reizēm apmainījāmies pāris teikumiem, bet tas arī viss. Mums katram bija sava dzīve, un, tā kā es ilgus gadus biju precēta, darba ballītēs piedalījos reti, jo bija jāskrien uz mājām gatavot vīram vakariņas vai arī uz kādu pulciņu pakaļ bērnam. Tagad laika bija vairāk, jo neviens pēc kotletes mājās nekliedza, arī meitas bija izaugušas un pašas spēja par sevi parūpēties, lai nokļūtu mājās. Es varēju atļauties pasēdēt ar kolēģiem pēc darba ilgāk. Un tā vienā no šādiem sarīkojumiem, kas sākās kādā kafejnīcā Vecrīgā ar Annu vārda dienas svinēšanu un beidzās ar trakām dejām «Četros baltos kreklos», Sandis parādījās pavisam citā gaismā. Vai nu alkohols, vai mūzika, vai kas cits, bet klubiņā viņš jestri dancināja kolēģes un visvairāk jau mani. Es tovakar arī biju iedzērusi, pat varbūt nedaudz par daudz, bet gribējās jautrības, gribējās atlaist bremzes, tāpēc labprāt ļāvos trakulībām. Ap diviem naktī kolēģi devās prom, bet mēs ar Sandi nolēmām palikt. Dejojām, jautrojāmies, protams, arī iedzērām un tikai pret rīta pusi taisījāmies mājup. Klīdām pa Vecrīgu, smējāmies, un Sandis kā jau džentlmenis piedāvājās pavadīt uz mājām. Pa ceļam vēl ieklīdām «Lauvas namā» uzēst soļanku, tad turpinājām ceļu uz manām mājām. Pie trepēm Sandis uz atvadām mani nobučoja, un es devos uz dzīvokli. Pirmdien no rīta, it kā nekas nebūtu noticis (un nekas tāds jau arī nebija noticis), mēs pieklājīgi kā kolēģi sasveicinājāmies, jautri kopā ar pārējiem pārspriedām piektdienas ballīti un strādājām kā parasti. Vairākas reizes dienā gan pamanīju, ka Sandis uz mani ilgāk un vērīgāk skatās, bet izlikos, ka to nemanu. Viss turpinājās kā ierasti. Pienāca nedēļas nogale, un atkal bija ballīte. Šoreiz jau laikus nolēmām iet uz klubiņu, jubilāre bija rezervējusi galdiņu, jo tovakar spēlēja viņas mīļākā grupa. Sanda nebija. Pieķēru sevi pie domas, ka tas mani pat nedaudz saskumdina, taču ap desmitiem viņš ieradās. Izrādījās, bija jābūt ciemos pie radinieka uz 60 gadu jubileju, taču pieklājīgi pasēdējis un pavadījis mājās mammu, viņš pa taisno devies pie mums. Atkal bija dejas, smiekli un šoreiz visvairāk dejojām mēs. Es savulaik biju trenējusies sporta dejās, viņš dejojis tautiskās, tāpēc deju placī jutāmies kā zivis ūdenī, brīžam pat pārējie sarūmējās maliņā, lai mēs varam veikt trakulīgās virāžas. Bija tik forši, tik labi... Kolēģi smējās: kam saskan deju placī, tam saskan arī gultā... Arī mēs par to tikai pasmējāmies un jautri turpinājām vakaru. Un atkal klubiņā palikām vieni, jo pārējie pēc pusnakts sāka izklīst. Bijām krietni iesiluši, kad pēkšņi sāka skanēt «Spogulīt, spogulīt». Dejojām, Sandis lēni noliecās un sāka meklēt manas lūpas. Es nepretojos. Cauri ķermenim izskrēja sen aizmirstās skudras. Kolēģi bija prom, slēpties ne no viena nevajadzēja, tāpēc ļāvāmies lēnajai mūzikai. Pa ceļam uz mājām gluži kā skolnieki bučojāmies vārtu rūmē, sadevušies rociņās soļojām uz mājām, un, kad pienāca laiks atvadīties, ilgi vēl negribējām šķirties, bet es nebiju pārliecināta, ka turpināt notikumu attīstību būtu prāta darbs. Turklāt nebija jau arī kur – man dzīvoklī meitas, viņam – mamma. Nākamajā dienā, kas bija sestdiena, viņš man atsūtīja īsziņu un apjautājās, kā man ar veselību. Atbildēju, ka nedaudz sāp galva, un viņš dauzoties piedāvāja aiziet uz tirgu un iedzert skābu kāpostu sulu. Ko? Biju izbrīnīta, taču piedāvājumam piekritu, jo gribēju gan izvēdināt galvu, gan satikt viņu. Norunājām randiņu, viņš mani sagaidīja ar prīmulu podiņu, paņēma aiz rokas un veda uz Matīsa tirgu. Patiešām nopirka skābu kāpostu sulu un lika dzert. Es teicu, ka nedzeršu, bet joka pēc pamēģināju, man tas šķita kā jautrs piedzīvojums. Spīdēja rudenīgi silta saulīte, aizgājām uz skvēru, apsēdāmies uz soliņa un pļāpājām. Kopā ar viņu jutos viegli un labi. Bija tāda sajūta, ka esam kopā jau ilgu laiku. Smējos, vai šis mums ir randiņš vai lietišķa kolēģu tikšanās. Viņš man pajautāja: un kā tu gribētu? Nezināju pat, ko atbildēt, tāpēc kaut ko tikai muļķīgi atjokoju. Nosēdējām pāris stundas, attapos vien tad, kad zvanīja vecākā meita un prasīja, kur esmu tik ilgi pazudusi. Sapratu, ka jātaisās uz mājām. Darba nedēļa aizritēja kā parasti, izturējāmies viens pret otru neitrāli, tikai vakaros sazvanījāmies, bet, kad pienāca piektdiena, Sandis mani uzaicināja brīvdienās aizbraukt uz Siguldu, pabradāt pa rudenīgajām lapām. Tā kā meitenes šajās brīvdienās bija pie sava tēva, varēju atļauties darīt to, ko vēlos, jo biju brīva. Sandis no rīta atbrauca man pakaļ, izstaigājām Turaidu, uzkāpām tornī, romantiski pabučojāmies, pēc tam paēdām pusdienas un tikai pret vakaru atgriezāmies Rīgā. Tik ļoti negribējās no viņa šķirties, ka nolēmu uzaicināt uz dzīvokli. No gultas neizkāpām līdz svētdienas pēcpusdienai, kad meitām bija jāatgriežas no tēva. Nākamajā dienā darbā atkal ievērojām lietišķas attiecības, neviens pat nenojauta, ka mūs saista kas vairāk par papīriem. Turpinājām no kolēģiem attiecības slēpt vairākus mēnešus, līdz pienāca Ziemassvētku balle. Ieradāmies uz to kopā kā pāris, bet kolēģi tikai nosmēja: nu tad beidzot! Izrādījās, ka visiem par mums sen viss bijis skaidrs, tikai mēs paši domājām, ka neviens neko nenojauš. Nākamajā vasarā apprecējāmies un vēl pēc kāda laika sagaidījām savu pirmdzimto – Alisi. Ar Sanda mammu, protams, sākumā gāja traki, jo viņa negribēja nodot dēla pārvaldīšanas pilnvaras kādai citai sievietei, taču, kad piedzima Alise, viņas pirmais mazbērns, viņa ar savām rūpēm un mīlestību pārmetās uz mazmeitiņu. Tagad viņa mums ir liels atspaids, jo regulāri pieskata mazo, gatavo ēst, laiž mūs uz teātriem, izstādēm. Tagad jau viņa ir kļuvusi piekāpīgāka un smejas, ka es esmu viņai meitiņa. Bieži vien esmu domājusi, ka mana teorija par dienesta romānu bezjēdzīgumu ir sagrauta pašos pamatos, no sērijas «nekad nesaki nekad», jo biju no tiem, kas domāja, ka darba vietā var būt tikai lietišķas attiecības. Turklāt nesen draudzene pastāstīja gadījumu, ka kāds vīrietis viņas darba vietā sev atradis divas sievas. Vispirms bijis precējies ar vienu, pēc tam izšķīries un no tā paša kolektīva apprecējis citu sievieti. Tā ka strādāt kopā nemaz nav tik slikti un bezjēdzīgi. Galvenais tikai, lai jēdzīgi cilvēki apkārt un ir no kā izvēlēties.»