VAKARA ZIŅAS: Atšķirīgā vecmāmiņa Ieva Brante vīru izlūdzās Visumam
 
©Ievas Brantes privātais arhīvs

    Ieva Brante (35) ir juriste, kas allaž aktīva sociālajos tīklos. Ievu viegli pamanīt cilvēku pūlī, viņa izceļas ar savu ugunīgo temperamentu, meitenīgumu un rudo matu krāsu, ko mantojusi no savas mammas. Viņa ir viena no tām 12 laimīgajām Latvijas vecmāmiņām, kas iekļuvušas konkursa «Vecmāmiņa 2015» finālā. Ievai meita Sandra Santa piedzima 17 gados, un vēsture atkal atkārtojas, jo arī meita 17 gadu vecumā laida pasaulē dēliņu Kārli Žani, kuram šobrīd ir pieci mēneši. Izlūgusies Visumam savu otro vīru, Ieva jau astoņus gadus bauda laimīgas attiecības.

– Tikšanos sarunājām salīdzinošo lētā ēstuvē – man jau liekas, ka juristi var atļauties pusdienot krietni smalkākās un prestižākās vietās, kur reizē tiekas ar klientiem un darījumu partneriem.

– Man patīk šī ēstuve, jo zinu, ka šeit vienmēr varu dabūt ceptu vistu un sautētus dārzeņus. Šobrīd nezinu nevienu ātro ēstuvi, kur varētu dabūt sev nepieciešamo ēdienu. Es tikko nāku no treniņa, tāpēc man ir svarīgi paēst tādu ēdienu, kāds man vajadzīgs.

– Pastāsti, ar ko tu nodarbojies?

– Esmu individuāli praktizējoša juriste un pilsoniski aktīva. Neesmu vienkārša juriste, es esmu citāda. Ja tradicionāli esam iedomājušies, ka jurists savā birojā ir apkrāvies ar gudrām juridiskām grāmatām, literatūru, viņam uz galda ir likumi, pildspalvas un daudz papīru, tad šis stereotips neattiecas uz mani. Es nestrādāju birojā un ļoti stingri norobežoju laukumu, kurā strādāju. Es strādāju tikai un vienīgi ar ģimenes lietām. Tas, iespējams, sašaurina manas darba iespējas un nopelnīto naudu. Taču varu daudz profesionālāk veikt savu darbu. Paralēli tam katru otrdienu strādāju krīzes centrā «Skalbes», kurā sniedzu divas bezmaksas konsultācijas. Tā ir mana nodeva sabiedrībai – labdarība. Es atbalstu vardarbībā cietušās sievietes. Tās ir visdažādākā vecuma sievietes – ar bērniem un bez, ar vīriem, draugiem un vienas. Risinu praktiskas situācijas, kā sievietei sākt dzīvi no jauna. Es esmu ne tikai juriste, bet zināmā mērā arī psiholoģe. Man ir jāspēj uztvert situāciju, ko sieviete man līdz galam nepastāsta, jo nobīstas stāstīt par vardarbību, ko piedzīvojusi, ka tiek dzīta ārā no mājas, ka tiek sista. Parasti pēc krīzes juridiskajām konsultācijām es cilvēku apskauju. Un apskaušanās šiem cilvēkiem ir ļoti svarīga, jo bieži vien sieviete tikai tad atveras. Pēc šī apskāviena sievietes man sākušas stāstīt, ko tad juridiski vēlas. Un ir arī sievietes, kas atzinušas, ka tiek apskautas pirmo reizi mūžā, jo pat mamma nekad viņu dzīvē nav apskāvusi. Tādēļ saku, ka savā juridiskajā darbībā esmu citāda.

– Tu zini reālus gadījumus, kad sievietēm esi palīdzējusi mainīt dzīvi un sākt visu no sākuma?

– Ir svarīgi saprast, ka es neko šo sieviešu vietā nedaru. Katrai ir jādara pašai. Ja es lienu no ādas ārā, lai palīdzētu, bet sieviete pati neko nedara, tad nekas arī nemainīsies. Man ir bijis gadījums, kad no ielas pretējās puses kāda sieviete, skaisti saposusies, skrien man pretī un kliedz: «Ieva, Ieva!» Es nodomāju – ārprāts, kas tagad būs! Šī sieviete pieskrien, apskauj mani un bučo uz vaiga. Atklājās, ka tā bija mana kliente – krievu meitene, absolūti pelēka pelīte, kuru vīrs pazemoja. Es izšķīru viņas laulību un mierināju šo sievieti, sakot, ka reiz viņa tiks pie jauna un skaista vīra, kas viņu novērtēs kā sievieti, kā arī mīlēs viņas bērnu. Tā arī bija noticis, sieviete atrādīja man mirdzošo gredzenu pirkstā un atzina, ka ir laimīgākā sieviete pasaule un ka šķirties no pirmā vīra vajadzēja jau agrāk.

Vēl bija gadījums, kad sieviete nespēja ar vīrieti uzsākt sarunu par uzturlīdzekļiem. Sieviete mani paklausīja, un viņas sarunas ar vīrieti par uzturlīdzekļu maksājumiem abu kopīgajam bērnam bija veiksmīgas. Ir svarīgi, kā mēs uzsākam sarunu ar otru pusi par šiem uzturlīdzekļiem, kā izskaidrojam cilvēkam, kāds ir viņa pienākums.

Kad mēs beidzam sarunu un klients iziet pa durvīm, viss paliek viņa rokās. Viņam ir saraksts, pēc kura ir jāvadās, lai kaut ko beidzot mainītu savā dzīvē.

Man ļoti gribas, lai latviešu sievietes ir laimīgākas un lai aizmirst vārdu salikumu «es pati». Lai viņas ļaujas, lai ļauj vīrietim darboties. Lai sieviete nebaidās palūgt šo atbalstu, ja tāda nav. Nevis visu paveic «es pati».

– Pati arī ļauj visu paveikt savam vīrietim?

– Es cenšos. Nevaru teikt, ka esmu perfekta, bet saku savam vīram, ko un kā es vēlos. Savukārt vīrs man pasaka, ko vēlas viņš. Un tad mēs darām viens otram to, ko vēlamies.

Vīrieši nekad nesaprot mājienus, viņiem ir jāsaka tieša valoda, ko tu no viņa vēlies. Daudzas lietas visā pasaulē mainītos, ja sievietes runātu skaidru valodu vīrietim, nevis dotu tikai mājienus.

– Tu esi sportiska un aktīva sieviete, allaž tev ir teicama figūra un nekādu lieko kilogramu. Atklāj, lūdzu, savu sievišķības noslēpumu.

– Es vingroju, braucu ar divriteni, skrituļoju un dejoju. Aktīvais dzīvesveids man dod spēku un enerģiju tikt galā ar stresu, ko, iespējams, caur sevi izlaižu krīzes konsultācijās, pilsoniskās aktivitātēs, kā arī citos pārdzīvojumos, kas mēdz būt ikdienā. Treniņi man ir katru dienu. Un katru dienu eju kontrastdušā.

Ēdu ik pēc trim stundām piecas reizes dienā. Ja dodos prom no mājas un zinu, ka netikšu nekur paēst, tad ņemu pašas gatavota ēdiena porcijas līdzi. Šobrīd mans pamatēdiens ir griķi ar vistas fileju vai zivs ar lēcām. Vai arī paciņa biezpiena vai jogurts ar banāniem. Es arī nedzeru kafiju. Ja vien pāris reižu gadā pagrēkoju ar cigoriņu latte.

Es arī ļoti reti dzeru tēju, lielākoties tīru ūdeni, ko pārvedu no Rūcamavota, kas atrodas Cēsu pusē, kur ir mūsu lauku mājas. Ar lielām pudelēm tad vedu mājās ūdeni, lai pietiek ilgākam laikam. Esmu nogaršojusi ūdeni no vairākiem Latvijas avotiem, bet Rūcamavota ūdens man garšo vislabāk. Veikalā iegādātais ūdens ir tukšs, to, protams, var dzert, bet tajā nav nekāda satura. Avota ūdenim ir saturs un garša. Var just dzīvību. Vienmēr, izejot no mājas, mugursomā ielieku pāris ūdens pudeļu.

– Ieva, tu taču vēl pirms dažām dienām pat devies peldēt, kamēr citi sildās siltās rudens jakās.

– Nē, nē, ziemā nepeldos. Bet septembrī vēl ir tik jauks laiks, lai peldētos. Vēl pirms dažām dienām ieniru Cenas tīreļa ezerā. Ūdens bija tik pasakains, mīksts un silts. Man ir vēl kādas niķis. Es līdz pat novembra beigām nēsāju tikai kurpes basās kājās. Mēs taču zābakos staigājam septiņus astoņus mēnešus. Un kurpēs mēs staigājam vasarā trīs mēnešus un vēl pavasarī. Vienmēr esam satuntulējušies un ietinušies, un kājas neredz ne sauli, ne svaigu gaisu. Tādēļ es nevelku ne zeķes, ne zābakus līdz pat pirmajam sniegam vai ļoti aukstam lietum.

– Meita Sandra Santa pasaulē nāca 17 gadu vecumā, un tagad arī meita 17 gadu vecumā laidusi pasaulē puisēnu.

– Es biju pabeigusi tikai deviņas klases, kad man piedzima meita. Un, kad meita paaugās, tikai tad sāku iet vidusskolā. Man nebija kas palīdz un pieskata mazuli. Tādēļ tagad ļoti aktīvi cenšos atbalstīt meitu, lai viņa var pabeigt vidusskolu un izdarīt visu tā, lai pēc tam dzīvē būtu vieglāk. Es radu viņai drošību, jo tas ir ļoti būtiski. Man nekas nav svešs, kas šobrīd notiek ar manu meitu. Tikai atšķirība, ka es varu palīdzēt savai meitai. Meitas ģimene dzīvo atsevišķi no mums. Taču es palīdzu, kā vien spēju. Ja meita ir neizgulējusies, ļauju viņai atpūsties un pieskatu mazdēlu.

Visi, protams, domā, ka mazdēls ir mans bēbis. Un vaicā, kur tik ātri esmu tikusi pie bērna, nezinot, ka man jau ir pieaugusi meita.

– Vai kopš bērnības esi rudmate?

– Rudos matos ir spēks. Tie ir mani dabiskie mati. Nekad dzīvē neesmu krāsojusi matus. Turklāt tie dabiski cirtojas, un es matus pat neķemmēju. Esmu pamanījusi, ka mazdēlam laikam nebūs rudi mati, tad meitai būs jāpiedomā vēl par mazmeitiņu, lai turpinātos dzimtas rudo matu tradīcija.

– Vai pati vēlies vēl pasaulē laist kādu mazuli?

– Nē, izbeidz, pa kuru laiku!!! Esmu izaudzinājusi meitu un tagad gribu dzīvot sev. Tagad piedzīvoju otro jaunību. Man arī ir ļoti lieli plāni attiecībā uz mūsu valsti, iesaistoties pilsoniskās aktivitātēs. Es vēlos, lai cilvēki mīlētu šo valsti un gribētu šeit dzīvot, atrasties. Es negribu, lai cilvēki saka, ka mīl šo zemi, bet nemīl valsti. Vēlos to labot un sakārtot.

– Parunājam vēl par to matu krāsu. Bērnībā skolā neapcēla rudo matu dēļ?

– Grūti bija. Pirmkārt, es mācījos krievu skolā. Jau tobrīd sapratu, ka esmu atšķirīga. Mani apsaukāja par «rižiju bezstižiju». Raudāju, kāvos un apsaukājos pretī. Taču pieaugot sapratu, ka rudie mati ir mana bagātība. Es pat nezinu, ko darīšu tad, kad sākšu sirmot, jo es taču nekad neesmu krāsojusi matus.

– Esi precējusies otro reizi, vai vari teikt, ka esi atradusi vīrieti, ar kuru kopā nosirmot?

– Jā, vīrs mani lutina, lolo un novērtē. Apprecējāmies ar otro vīru 2007. gadā, un katru gadu kāzu jubilejā mums ir tradīcija, ka skatāmies mūsu kāzu norises video ierakstu. Laulību mēs slēdzām divatā, kāzās bijām tikai viens otram. Varu droši teikt, ka esmu ļoti laimīga šajās attiecībās. Vīrs mani mīl un ciena. Viņš bieži vien domā, kāpēc man tik daudz laika jāvelta sabiedrībai, nevis viņam, bet viņš ciena manu izvēli un ļauj būt man pašai. Tā ir ārkārtīgi liela māksla vīrietim pieņemt sievieti un ļaut viņai būt pašai. Viņš ar mani būs līdz pēdējam. Tāpat kā es ar viņu.

– Kā var atrast ideālo vīrieti, kur jūs iepazināties?

– Tas ir īpašs stāsts. Savu vīru es izlūdzu. Sarakstīju uz rozā krāsas lapiņas īpašības savam vīram. Es nebiju kautrīga un pieticīga, tādēļ ar potenciālā vīra rakstura īpašībām sanāca pierakstīt lapai abas puses. Nolasīju savas domas un palaidu savas lūgšanas Visumā. Runājot ar Visumu, ir jānomierina prāts, lai var saklausīt čukstus, jo tā ir enerģija. Tā es arī izlūdzu savu vīru. Taču pats interesantākais, ka vēl pēc mēneša atcerējos par trim īpašībām, kuras gribētu savam vīrietim. Atvēru vaļā to aploksni un uz lapiņas vēl pierakstīju šīs trīs īpašības. Pavisam ātri satiku savu vīru, un viņam trūkst tieši šo trīs īpašību. Mūsu attiecībās es biju pirmā, kas viņu noskūpstīja, kā arī bildināju un teicu, ka mums ir jālaulājas. Es biju tā modernā sieviete, kas nekaunējās par savām izjūtām un vēlmi. Gāju un paņēmu to, ko gribēju. Vīrs par to ir ārkārtīgi priecīgs, laimīgs un pateicīgs. Tādēļ viņš mani mīl un ciena, ka es uzdrīkstos darīt to, ko citas sievietes, iespējams, tikai domā savā galvā un gaida.