Parasti pasakas, kas sākas ar «Reiz dzīvoja...», beidzas ar «Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...». Šī gan nebūs pasaka, bet reāli stāsti par mūžīgo tēmu: mīļākais un mīļākā, attiecību trijstūri, kurā diviem ir labi, bet trešais lieks.
Minna pie ģimenes atgriezās, kad pakārās dēls
Mīļākie bijuši vienmēr un droši vien vienmēr arī būs. To apliecina arī sievietes, kuras uzticējās »Vakara Ziņām«. Pirmais stāsts, manuprāt, ir diezgan neparasts, bet varbūt kādam šķitīs, ka nekā īpaša tajā nav. Un tātad. «Šis ir stāsts par manu vecmāmiņu Minnu. Sievieti, kura pagājušā gadsimta 20. gados no dziļiem laukiem aizbēga uz Rīgu pie mīļākā, pamezdama vīru, plašu lauku saimniecību un trīs bērnus. Par šo stāstu ģimenē ilgus gadus klusēja, arī tad, kad vecmāmiņa jau bija mirusi. Laikam negribēja, lai es, viņas mīļā un vienīgā mazmeita, ko vecmāmiņa loloja un lutināja, vienmēr pasargāja no mammas dusmām, kad biju nogrēkojusies, uzzinu. Jo man par vecmāmiņu bija vislabākās atmiņas. Arī viņa vienmēr esot teikusi: kad es nomiršu, gan jau Mudīte uz mana kapa atnesīs kādu puķīti. Puķes gan stādīju, gan nesu. Pēdējos gados, kopš zinu vairāk par viņas likteni, visbiežāk sarkanas. Proti, pirms dažiem gadiem, liekot kopā ģimenes koku, no vecmāmiņas māsasmeitas, viņas krustmeitas, kurai pašai nu jau 90 gadu, uzzināju kādu ģimenes noslēpumu. Varbūt tas pat nebija noslēpums, bet tikai notikums, par ko neviens negribēja runāt, nezinu, bet pēc tam daudz domāju, kāpēc vecmāmiņa tā rīkojās, un vienlaikus apbrīnoju viņas drosmi, ko tādu uzdrošināties, ņemot vērā tā laika lauku tikumisko audzināšanu, uzskatus un tradīcijas. Manai vecmāmiņai bija mīļākais! Lauku saimniecei! Mūsdienās mīlas trijstūri nav nekas ārkārtējs, bet pirmās brīvvalsts laikā, it īpaši laukos, manuprāt, bieži tā nenotika,» stāsta Minnas mazmeita Mudīte. Bet nu par visu pēc kārtas. Un noticis tālajos pagājušā gadsimta 20. gados kārtīgajā lauku ģimenē esot, lūk, kas: Minna, kura bija uzaugusi turīgā ģimenē un jau kopš bērnības bijusi asa un spuraina kā ezis – nu pilnīgs pretstats savai piemīlīgajai māsai Marijai –, precību gados izdota pie turīga un inteliģenta vīra, vārdā Kārlis. Viņš bijis no blakus pagasta, bet, lai Minna būtu tuvāk savējiem, Minnas dzimtajā pusē iegādājies lielu māju ar desmit istabām, iekopis bišu dravu, uzbūvējis ķieģeļcepli, vadījis un spēlējis vietējā pagasta teātrī, muzicējis uz vijoles. Varētu teikt – nu ko vēl vairāk vēlēties: viens turīgs, inteliģents un izdarīgs vīrs. Dzīvo tik nost. «Bet laikam vecmāmiņai ar to bija par maz. Vecaistēvs Kārlis, kuru gan dzīvē nekad neesmu redzējusi, jo viņš nomira 1939. gadā, bija par vecmāmiņu krietni vecāks, un, cik secinu un saprotu, vecmāmiņa viņu tā īsti nemīlēja. Jā, satikuši esot labi, kopuši plašo saimniecību, audzinājuši trīs bērnus – meitu un divus dēlus, spēlējuši kopā teātrī, mana vecmāmiņa pat pēc Blaumaņa «Purva bridēja» iestudēšanas bieži tika saukta savas varones Kristīnes vārdā.» Un tad... Kad vecākajam bērnam – meitai Mirdzai – pienāca ģimnāzistes gadi, Minna un Kārlis nolēma viņu sūtīt študierēt uz Rīgu, jo, būdami turīgi saimnieki, varēja to atļauties un, protams, savam bērnam vēlēja tikai to labāko. Kopā ar meitu uz Rīgu devās arī mamma. Ar domu – lai vismaz sākumā būtu blakus. «Pēcāk radi sprieda – labāk nebūtu braukusi. Kāpēc? Jo Rīgā vecmāmiņa iepazinās ar oficieri, kura vārds gan man nav zināms,» turpina Mudīte. «Vai tā bija kaisle, mīlestība vai vēlme izrauties no lauku dzīves rutīnas, jo vecmāmiņu lauku darbi īpaši neesot saistījuši, vai viņai ģimenē visa bija gana, ka viņa pati nezināja, ko grib, es nezinu, jo ar viņu par šo tēmu diemžēl neesmu runājusi. Taču fakts paliek fakts – vecmāmiņa sava Rīgas mīļākā dēļ pameta vīru ar bērniem un atstāja uz vīra pleciem visu saimniecību. Zinu, ka vecmāmiņas māsa Marija centusies viņu saukt pie prāta, teikusi, lai atgriežas, un bieži vien, kā atceras mana 90 gadus vecā radiniece, teikusi: «Nu kaut tā Minna attaptos!»» Taču Minna neattapās, baudīja Rīgas dzīvi, jauno mīlu. Viņai bija vienaldzīgas ļaužu runas, lauku tikumi, nopēlumi un tas, ka vīrs viens pats cenšas tikt galā ar lauku saimniecību un viens audzina puišeļus. Tā pagāja vairāki gadi. «Vecmāmiņa dzīvoja Rīgā, sūtīja bērniem un radiem apsveikuma kartītes uz svētkiem, bet mājās neatgriezās. Un diezin vai būtu atgriezusies, ja vien ģimenes jaunākā atvase, kurai tāpat kā tēvam bija dots vārds Kārlis, nebūtu izdarījusi pašnāvību. Kārlītis pakārās. Viņš bija pusaudžu gados, un skolā kāds viņu apcēlis. Dzīvespriecīgais puisis neizturēja. Neviens nezina, kas īsti bija iemesls, vien runā, ka kāds bija viņu apcēlis par to, ka viņam ir utis... Bet fakts paliek fakts – bērns izdarīja pašnāvību. Māte uz bērēm, protams, ieradās un palika ģimenē. Pēc tam viņa zaudēja arī savu meitu Mirdzu. Ģimnāziste bija atbraukusi uz laukiem brīvdienās, kopā ar brāli Ernestu slēpoja, ielūza ledū, viņš māsu izvilka, bet, kamēr ziemas spelgonī tika līdz mājām, plaušu karsonis bija klāt kā likts un izrādījās nāvējošs. Medicīna tajos laikos nebija visspēcīga. Pēc dažiem gadiem mūžībā aizgāja arī vīrs Kārlis. Viņa vienu pēc otra zaudēja savas ģimenes cilvēkus. Dēlu, meitu, vīru... Runā, ka tā viņai ir atmaksa par to, ka pameta ģimeni un aizskrēja uz Rīgu pie mīļākā. Viņa palika divatā ar dēlu Ernestu, manu tēti. Viņš mācījās Cesvaines Skolotāju institūtā, bet, kad nomira tēvs, viņam nācās atgriezties lauku saimniecībā. Tiesa, lauku darbi viņu īpaši neinteresēja, bet pienākums lika. Būdams inteliģents un gudrs, viņš bieži brauca uz Rīgu, uz muzejiem, teātriem, un tur iepazinās ar savu pirmo sievu Kitiju. Mans tētis un viņa izredzētā Kitija darbojās dievturu draudzē, un, kad lauku mājā pēc dievturu tradīcijām tika svinētas kāzas, vecmāmiņa Rīgas preilenei neesot gribējusi atdot atslēgas. Mana šerpā vecmāmiņa joprojām turpināja valdīt un komandēt. Un tad liktenis izspēlēja joku – kad Ernests kara laikā tika iesaukts vācu armijā un pēc tam izsūtīts, atgriezies mājās, viņš savu sievu un bērna māti – abiem bija dēls Agnis – sastapa Rīgas dzīvoklī kopā ar krievu oficieri. «Atvainojos, kundze, laikam būšu kļūdījies,» noteicis mans tētis un atvadījies no sievas. Viņš bija pārāk daudz cietis no lielinieku varas, lai saprastu sievas ciešo draudzību ar krieviem. Vecmāmiņa un tētis palika divatā. Viņš klausīja mammu, bet viņa visur ceļoja ar viņu kopā – no vienas mājvietas uz otru, jo dzimtajā pusē palikt nevarēja. Kad tētis iepazinās ar manu mammu, vecmāmiņa bijusi pret – ne tā skolota, ne tā ģērbta. Taču tētis palika pie sava, un piedzimu es. Mana mamma no vecmāmiņas kūdīšanas ne mazums ir cietusi: «Redz, kā tas kaimiņš uz viņu paskatījās... Vei, vei...»» Fotogrāfijās Minna vienmēr ir bēdīga vai dusmīga. Vai tās ir skumjas par nepiepildīto mīlu, traģēdiju ģimenē? Stāvēt pie divu bērnu un vīra kapa 40 gadu vecumā ir diezgan traģiski. «Varbūt par visu dzīvē tomēr jāmaksā? Varbūt arī tāpēc man nav bērnu?»
Jānis nespēja izšķirties – sieva vai mīļākā. Un noslīcinājās
Tas notika vēl padomju laikā. Jānis bija inženieris, precējies ar zootehniķi Maigu, dzīvoja kolhoza piešķirtajā tā sauktajā līvānenē, vakaros strādāja pa dārzu, brīvdienās ar večiem devās medībās vai brauca makšķerēt. Sieva pa to laiku šiverēja pa māju, brunčus uzspraudusi aiz jostas, ņēmās pa kūti vai dārzu un «dresēja» četrus bērnus – trīs meitas un pastarīti dēlu. Maiga bija īsts lauku sievišķis – kupla miesās, labprāt tērgāja pie mājas uz soliņa ar draudzenēm par pēdējiem jaunumiem kaimiņu mājā un kolhoza kantorī, jubilejās laida vaļā savu skaļo balsi, uzsākot dziesmas un mudinot pacelt glāzītes. Savukārt Jānis bijis pilnīgs pretstats, patiesībā lauku dzīve viņu saistīja maz, vien fakts, ka pats uzaudzis kolhozā un te dzīvoja viņa vecāki, likuši izvēlēties inženiera profesiju un pēc tam atgriezties dzimtajā pusē. Viņu daudz vairāk par mēslu mešanu kūtī vai zemes aršanu saistījušas grāmatas. Taču dzīve bija dzīve, viņš bija apprecējis Maigu (šis vārds gan viņai nepavisam nepiestāvēja), un abi dzīvoja savu ierasto, mierīgo lauku dzīvi, ja vien pie apvāršņa nebūtu parādījusies viņa. Jaunā bibliotekāre Dace. Varētu šķist – nu kāds gan inženierim sakars ar bibliotēku? Bet Jānim bija vistiešākais, jo, tā kā sieva uzskatīja, ka grāmatu pirkšana ir liela naudas šķērdēšana, tā vietā labāk nopirkt makaronus vai bērniem jaunas drēbes, Jānis apmeklēja bibliotēku. To Maiga viņam neaizliedza. Kādā no šādām reizēm viņš pensionētās Judītes vietā bibliotēkā pie galda ieraudzīja cirtainiem matiem, maza auguma, ar brillēm uz acīm rūtainā kleitā ģērbtu piemīlīgu būtni. «Es biju tikko pēc augstskolas norīkota darbā uz šo lauku bibliotēku,» atceras Dace. «Daudz jau lasītāju tur nebija, lielākoties nāca bērni pēc obligātās literatūras grāmatām vai sievietes pēc mīlas romāniem. Tāpēc biju diezgan pārsteigta, bibliotēkā ieraugot Jāni. Iepazināmies, parunājāmies, viņš atnesa iepriekš paņemtās Hemingveja grāmatas un gribēja kaut ko no Remarka. Iedevu «Trīs draugus» un «Triumfa arku». Pēc pāris nedēļām Jānis atkal bija klāt un priecīgs stāstīja, cik ļoti viņam patikušas šīs grāmatas. Sākām diskutēt, pārspriest, kas kuram paticis, kādas atziņas, izrādījās, ka viņš ir interesants sarunu biedrs, daudz lasījis un galīgi nelīdzinās lauku vecim, kuram interesē tikai dzelži vai pudele,» turpina Dace. Nākamreiz Jānis Dacei atnesis šokolādes tāfelīti, viņa uzvārījusi tēju, un abi teju stundu norunājuši par grāmatām. «Es, protams, zināju, ka viņš ir precējies, gredzens pirkstā viņam bija un sarunās viņš pieminēja gan bērnus, gan diemžēl arī sievu. Taču, tā kā man bibliotēkā laika bija daudz un mājās neviens negaidīja, es labprāt kavējos sarunās ar viņu. Man bija interesanti. Pēc kāda laika pieķēru sevi pie domas, ka Jāņa apmeklējumus jau gaidu un, ejot uz darbu, savā mazajā, kolhoza piešķirtajā istabiņā pie spoguļa pavadu vairāk laika nekā agrāk. Arī Jānis uz bibliotēku sāka nākt biežāk, sarunas kļuva ilgākas, un, šķiet, dažkārt mēs tā būtu varējuši nosēdēt līdz vēlai naktij, ja vien viņu mājās negaidītu ģimene. «Labi, man nu jādodas,» viņš, gausi ceļoties, mēdza teikt, izslēja savu garo augumu, pasmaidīja un gāja prom. Reizēm pat nepaņēma nevienu grāmatu.» Un tad pienāca Daces dzimšanas diena. Jānis to, protams, nezināja, bet, tā kā bibliotēka atradās vienā ēkā ar kolhoza kantori, no kolhoza sekretāres, kura Dacei bija noorganizējusi kolektīvu ziedu pušķi, Jānis šo faktu uzzināja. «Kantornieki jau mani bija apsveikuši, es biju mājās izcepusi pīrāgus, uzservējusi darbinieku telpā galdu ar maizītēm, kafiju un ko grādīgāku un cienāju viesus. Sveicēji bija nākuši un gājuši, drīz tuvojās bibliotēkas slēgšana, kad ar konfektēm un rozi ieradās Jānis. Patiesībā es viņu gaidīju. Pateicos par apsveikumu un piedāvāju cienastu. Jānis paņēma pīrādziņu un teica, ka uz jubilāres veselību varot arī iedzert kādu glāzīti. Sev ielēja šņabi, man – vīnu.» Tālākie notikumi risinājās strauji – iedzēris pāris glāzītes (visdrīzāk drosmei tāpat kā es), Jānis pēc mulsinoši daudznozīmīgiem skatiem, kas man pa ķermeni lika skriet skudriņām kā trakām, mani satvēra un noskūpstīja. Es sākumā, protams, pretojos, bet patiesībā to vēlējos. Labi, ka tobrīd bibliotēkā neviena nebija un darba laiks arī bija beidzies. Aizslēdzu durvis, un mēs palikām divatā, ļāvām vaļu jūtām. Tā bija viena skaista, kaislību bagāta dzimšanas diena. Pareizāk sakot, vakars, jo Jānim vajadzēja atgriezties mājās. Bija jau tumšs, viņš mani pavadīja kādu gabaliņu, un mēs šķīrāmies. Es sapratu, ka nekā laba tur nebūs, jo Jāņa sievu kolhozā visi sauca par «tanku», un tas nozīmēja, ka viņa Jāni nekad nepalaidīs, turklāt viņiem bija četri bērni. Es nebiju pēc rakstura cīnītāja, vien zināju, ka esmu iemīlējusies. Nākamajā dienā Jānis ieskrēja pie manis uz mazu brītiņu pusdienlaikā, apjautājās, kā es jūtos, atzinās, ka esot jau noilgojies, un lai es viņu gaidot vakarā. Īsi pirms darba laika beigām viņš atnāca, un mēs atkārtojām to pašu, ko vakar. Un tad viņš atkal devās mājās. Tā tas turpinājās kādu mēnesi, es lidoju no iemīlēšanās, bet, kad Jānis devās mājās, es atgriezos realitātē un sapratu, cik patiesībā tas viss ir bezcerīgi. Bija skaidrs, ka ilgi turpināties tā tas nevarēs, ka agri vai vēlu par mūsu sakaru kāds uzzinās. Un tā arī notika. Nepagāja ne dažas dienas, kad pie manis bibliotēkā kā viesulis iedrāzās Jāņa sieva un, neskatoties ne pa labi, ne kreisi, ir vai nav cilvēki, sāka mani lamāt par ielasmeitu, paklīdeni, bezgodi, kura bērniem ņem nost tēvu, un tā tālāk. Skaļā Maigas balss skanēja pa visu kantori, un, ja kāds vēl par mūsu attiecībām ar Jāni nezināja, tad tagad to uzzināja pavisam droši. Maiga kā suns norēja un, skaļi aizcirzdama durvis, metās ārā. Es paliku kā ar ūdeni apliets mazs kucēns. Jānis tovakar neatnāca. Viņam tāda pati morāle par amorālo dzīvesveidu tika nolasīta mājās.» Sākušās Jāņa un Daces trakākās dienas. Maiga draudējusi ziņot attiecīgajām iestādēm, pa visu kolhozu bija izgānījusi Daci, jo bija pārliecināta, ka ar skandalēšanu varēs Jāni noregulēt tāpat kā kartupeli vagā vai savus teļus aizgaldā. Taču Jānis bija rāms tikai sākumā, pēc tam mēģināja ar sievu runāt, sākumā mierīgi, pēc tam, kad saruna neizdevās, jau skaļākos toņos, līdz nonāca līdz skandālam, kuru dzirdēja pat kaimiņi aiz sienas, bet bērni izmetās ārā no mājas. Viņš gribēja šķirties, jo Dace viņam bija daudz radniecīgāka dvēsele nekā Maiga. Taču sieva šādās kategorijās nedomāja – ja bija precējušies, tad jādzīvo nost. Šķiršanās nebūs. Jānis gribēja izrauties no Maigas zemtupeles valstības, taču bija skaidrs, ka viņiem ar Daci vietējā kolhozā dzīves nebūs. Tomēr, par spīti visam, viņi turpināja tikties, Jānis pat sāka palikt pie Daces, abi kala nākotnes plānus, bija laimīgi naktī, bet dienā centās sadzīvot ar ārprātu visapkārt. Viņi gan ticēja, ka runas varbūt ar laiku pierims, jo cik tad ilgi viņi var būt tenku topa augšgalā, gan nāks citi notikumi un ļaudīm būs cits, par ko runāt. Taču Maiga darīja visu, lai Jānim un Dacei mierīgas dzīves nebūtu. Un viņas pusē bija daudz vairāk līdzjutēju un atbalstītāju nekā abu mīlnieku. Maiga apelēja pie Jāņa sirdsapziņas par bērniem, pie viņu veselības, kura sākusi pasliktināties viņa dēļ, te arī pašai sirdsklauves pārdzīvojumu dēļ piemetušās un jādzer drapes. Viņa atrada visvisādus iemeslus un iedzina Jāni aizvien lielākā vainas apziņā. Maiga jau arī zināja, uz ko uzspiest, zināja, ka Jānis nav tas vecis, kurš uzcirtīs dūri galdā un visus noliks pie vietas. Viņš bija jūtīgs. «Un tad es paliku stāvoklī. Tā vienkārši notika,» turpina Dace. «Un, ja līdz šim es biju vairāk malā stāvētāja un ģimenes kašķos neiesaistījos, vienīgais, ko spēju darīt, sniegt Jānim atbalstu un mīlestību, tad tagad sapratu, ka arī es varu pacelt balsi par savām un mūsu bērna tiesībām. Jānis... Viņš bija gan priecīgs par jaunumiem, gan vienlaikus jutās kā iedzīts strupceļā. No vienas puses, tagad biju es ar savām prasībām, no otras – sieva. Jānim bija jāizlemj. Taču lēmums sanāca traģisks, nevienam negaidīts. Tovakar Jānis teica, ka ies uz mājām parunāt vēlreiz ar Maigu, lai dod šķiršanos. Es devos pie miera. Naktī gan kaut ko murgoju, slikti gulēju un, kad otrā rītā aizgāju uz darbu, sākumā nevarēju saprast, kāpēc tāda kņada un vaimanas pie kantora. Un pašā vidū skaļi kā bērzs vējā lokās klaigā Maiga. Ieraudzījusi mani, viņa metās man virsū: «Tu, tu pie visa esi vainīga! Tu Jāni iedzini kapā, bērniem atņēmi tēvu!» Tad man pienāca klāt feldšere un pateica, ka Jāņa drēbes agri no rīta atrastas pie ezera un vēlāk arī pats... Miris... «Nespējot izšķirties starp vienu un otru, viņš bija pieņēmis lēmumu aiziet pats. Tas bija kaut kas prātam neaptverams, negribu pat atcerēties tās sajūtas, bet visa pasaule šķita, ka tobrīd sagrūst. Es biju stāvoklī, Jāņa vairs nav, apkārt nosodoši skati, it kā es pie visa būtu vainīga.» Maiga Dacei neļāva piedalīties bērēs, Dace pārcēlās uz citu rajonu, laida pasaulē dēlu un nosauca viņu par Jāni. «Tā arī es visus šos gadus dzīvoju viena, esmu izaudzinājusi dēlu, auklēju mazdēlus un atceros savu Jāni. Vienreiz pabūdama kā trešā, baidījos apdedzināties vēlreiz,» nobeigumā nosaka Dace.
Inese: «Man vienmēr būs mīļākais»
Inesei ir 47 gadi, viņa ir precējusies, un paralēli desmit gadu ilgajai laulībai viņai vienmēr bijuši mīļākie. Ne viens, bet vairāki. «Man ir vīrs, kuru es netaisos pamest, jo man ir svarīga stabilitāte un statuss sabiedrībā, bet man vajag arī mīļāko. Man zīlniece kādreiz teica, ka man vienmēr būs trešais. Varbūt tāpēc, ka man tikai ar vīru nepietiek, jo apprecējos ar prātu – gribēju mieru, jaunu uzvārdu, gredzenu pirkstā, lai visiem, it īpaši vīriešiem klubiņos, varu parādīt un teikt, ka esmu precējusies. Vīrs, protams, par maniem sānsoļiem neko nezina, jo draudzenes parasti randiņu laikos mani piesedz. Gadu gadiem. Ja nu gadījumā Argots, tas ir, mans vīrs, zvana. Bet viņš jau arī nezvana, tic, ka esmu bijusi ar kolēģēm kafejnīcā vai vienkārši tāpat ar draudzenēm dzērusi šampi. Uzkožu pēc mīļākā kādu kafijas pupiņu, lai mazinātu alkohola dvingu, sapūšu smaržas, lai vīrs nejūt cigarešu dūmus, un ar košļeni mutē pārrodos mājās. Un viņš tic. Viņš man uzticas un klausa. Mans muļķītis. Mans vīrs,» nedaudz iereibusi, atklājot savu mīļāko stāstu, smej Inese. «Vienmēr jau tā nav bijis. Pēc augstskolas apprecējos, nodzīvoju ar vīru septiņus gadus un izšķīros. Viņš aizgāja pie citas. Pārdzīvoju, izkāmēju kā pilsētas nomalē pamests suns. Tolaik arī mana draudzene bija šķīrusies, mums bija tikai 30 gadu un abas sākām iet uz klubiņiem. Katru nedēļas nogali, pat divas reizes – piektdienā un sestdienā. Pēc tam pa nedēļas vidu, darbdienās, atpūtāmies nu tusiņa un nedēļas nogalē atkal metāmies uzdzīvē. Tā pagāja gads. Nedaudz jau biju nogurusi, gribējās mieru, un tieši tad iepazinos ar gados par sevi vecāku vīrieti Pāvelu. Viņš bija precējies, bet ļoti ieinteresēts, sāka par mani rūpēties, aplidoja, solīja šķirties no sievas. Es pat viņā iemīlējos, baudīju lutināšanu, labu seksu, bet sapratu, ka viņš ar sievu pārāk cieši saistīts biznesā, lai šķirtos, ar laiku man viņa solījumi un zagtā mīla no viņa sievas brīvajos brīžos apnika, un es sāku lūkoties, kas notiek pie apvāršņa, kas vēl, tā sakot, ir piedāvājumā,» atkal smej Inese. «Un tad – atkal klubiņā – iepazinos ar Vili. Viņš bija jaunāks, izskatījās gudrs, inteliģents un seksīgs. Līdzīgs Ričardam Gīram. Sākām tikties, viņam bija labs humors, labs dzīvoklis, labs šampanietis un interesantas sarunas. Tikāmies divus gadus, bet viņš tā arī nevarēja izlemt, ko ar mani darīt, un tad uzzināju, ka viņam ir arī citas sievietes. Tas man, protams, nepatika. Sāku ignorēt viņa zvanus, uzmetu lūpu, taču ar savu neatlaidīgo dabu viņš mani diezgan ātri dabūja atpakaļ, atkal tikāmies, bija labi, bet lielo kārti es uz viņu vairs neliku. Internetā sāku meklēt iepazīšanās sludinājumus un iepazinos ar savu nākamo vīru Argotu. Viņš ir mans vienaudzis, tāds mierīgs un kluss, es viņam iepatikos uzreiz, viņš man ar laiku, bet jutu, ka varu viņam uzticēties, ka viņš ir mans cilvēks un kopā ar viņu varēšu justies droši. Man šķita, ka esmu nogurusi būt kādam mīļākā, spēlēt otro vijoli. Drīz vien apprecējāmies, nopirkām kopīgu dzīvokli, viss bija labi, taču pēc kāda laika brīvā dzīve mani sāka vilkt atpakaļ. Sapratu, ka man gribas pārmaiņas. Mājās viss bija labi, bet kaut kā pietrūka. Varbūt emociju, varbūt kaisles, jo bija iestājusies ģimenes rutīna. Varbūt man tikai šķita, ka gribu mieru, bet patiesībā man vajag nemieru? Situācija gan bija mainījusies, jo tagad biju precēta un visiem varēju to norādīt. Te pēkšņi kādudien piezvanīja Vilis. Kā saukts! Piekritu tikties, un vecā mīla uzplauka no jauna. Pavadīju kopā ar viņu dažas burvīgas stundas, samelojos mājās, ka man darbā kolēģei dzimšanas diena, un viss bija kārtībā. Sākām tikties ar Vili regulāri, meloju vīram, ka te pie draudzenes, te ar kolēģiem, viņš ticēja un neko nenojauta. Man bija labi – mājās uzticams vīrs, ārpusē – kaislīgs un gudrs mīļākais. Nezinu, cik ilgi tas būtu turpinājies, ja Vili starptautiskā kompānija, kur viņš strādāja, neaizsūtītu darbā uz Vāciju. Viņš mani aicināja ciemos, bet ko tad es teiktu vīram? Atvaino, man te pie mīļākā jāaizšauj?» Tā Inese palika tikai pie vīra. Gāja gadi, bērnu abiem nebija, vīrs sākumā gribēja, bet, kad Inese sāka lietot hormonālos preparātus un darīt visu iespējamo, lai tiktu pie bērna, viņš pārdomāja un teica, ka gan jau paspēšot. Pagaidām pietiekot ar kaķi ģimenē. Inese bija nikna un atkal sāka meklēt mīļāko. Domu, ka varētu šķirties no Argota, viņa pat neapsvēra, jo zināja, ka ir no tām sievietēm, kas vienas dzīvot nemāk, kurām vajag ne tikai kaķi, bet arī veci mājās. Kur atrast jaunu mīļāko? Iet uz klubiņiem šķita muļķīgi, jo nu jau gadu skaits bija tāds, par ko kādreiz viņa pati smējās: «Redz, kā tās četrdesmitgadnieces stutējas gar malām.» Arī figūra vairs nebija tirgus vērtē. Atlika vien lielo iespēju valstība – internets. Inese pamēģināja (protams, anonīmi) te vienā, te otrā portālā, bet, tā kā viņai nebija laika iet uz randiņiem un viņa nealka pēc sajūsmas skatiem, neveiklas mīņāšanās un ziediem pie Laimas pieminekļa, viņa nolēma iet tālāk. Viņai bija viens mērķis – mīļākais seksam. Un viņa piereģistrējās seksa portālā, jo bija skaidrs, ka tur atradīs piemērotu partneri. Domāts – darīts, un pavisam drīz pirmais mīļākais un sekss bija klāt. Viņai interesēja tikai sekss, tāpēc bieži pēc vienas tikšanās viņa saģērbās un devās uz mājām, bet vīrietis viesnīcas numurā palika guļam gultā neizpratnē, jo tā rīkoties visbiežāk ir vīrieša privilēģija. Inese sāka mainīt vīriešus kā lētus lielveikalā pirktus ādas imitācijas cimdus. «Man nevajadzēja emocijas, diskusijas par politiku vai ezotēriku, jo ne vienmēr tas, ar ko ir labi gultā, ir arī labs sarunu biedrs. Beigās gan apstājos pie viena cittautieša uz kādu pusgadu. Vienojāmies par tikšanās laikiem un vietu konkrētās dienās, viņš man deva naudu sīkiem sievišķīgiem prieciņiem, veļai un mīlas rotaļlietām. Sākumā bija interesanti, bet pēc tam viņš sāka apnikt. Pārāk bieži zvanīja, arī tad, kad vīrs bija blakus, un tas man radīja diskomfortu. Sāka kaut ko runāt par mīlestību, ka manis dēļ gatavs šķirties no sievas, ka es esmu viņa īstā sieviete. Nenoliegšu, šādi glaimi man, protams, patika, bet man globāli no viņa neko nevajadzēja. Es netaisījos mainīt savu ierasto ikdienu, vīru, jo zināju, ka uzticamāku un paklausīgāku nekur neatradīšu. Tāpēc Saša man sāka traucēt, un nolēmu, ka viņš no spēles jāizslēdz. Ka nav, tad nav mīļākā,» stāsta Inese. Kādu laiku pavadījusi divatā ar vīru bez trešās personas, viņa kādā pasēdēšanā ar draudzenēm, izdzērusi vairākas glāzes šampanieša, nosprieda, ka jāmēģina piezvanīt Vilim – nez kā viņam iet? Un Vilis atbildēja! Bija pat Latvijā un piedāvājās aizbraukt draiskulei pakaļ. Ko vēl vairāk vajadzēja! Vīram ātri tika noorganizēts zvans ar tekstu, ka paliek vēls, līdz mājām tālu, ka viņa paliks pa nakti pie draudzenes. Argots kā parasti noticēja. Inese satika Vili, iedzēra vēl šampanieti, izbaudīja kaislīgu nakti ar bijušo mīļāko, un otrā rītā Vilis viņai iedeva naudu taksim ar tekstu: «Varbūt vēl tiekamies?» Izrādījās, ka viņš atkal strādā Latvijā, ir nosacīti brīvs vīrietis un – galvenais – nav aizmirsis Inesi. «Tu joprojām esi lieliskā formā!» pēc seksa viņš komplimentējis. Bija pagājuši vairāki gadi kopš viņu pēdējās tikšanās, un izrādījās, nekas nav mainījies. Viņus joprojām vilka vienam pie otra, un gultā joprojām kopā bija labi. Tā kā Inesei mīļākā niša tobrīd bija tukša, viņa piekrita atsākt seno sakaru, jo pašai jau arī Vilis tīri labi gāja pie sirds – gudrs, inteliģents, seksīgs, netaupa naudu vakara atpūtai. Un beigu beigās – viens labi pavadīts vakars ir viens labi pavadīts vakars. «Tā es atkal esmu kopā ar Vili. Cik ilgi, nezinu, bet man ir labi. Zinu, ka daudzas mani var nosodīt, bet katram sava dzīve. Man vajag gan vīru, gan mīļāko,» nosaka Inese.
Linda cīnījās par mīļāko, bet palika viena
Lindai tūlīt paliks 40, viņa ir precējusies, audzina divus bērnus un, līdzīgi kā daudzi latvieši, pārcēlusies ar ģimeni uz ārzemēm. Viņa vienmēr bijusi uzņēmīga, tāpēc arī Spānijā nelasa zemenes, bet gan ir izsitusies un atvērusi savu skaistumkopšanas salonu. Vasarās viņa atbrauc atpūsties uz Latviju, satiekas ar draudzenēm, triec jokus un pie vīna glāzes atceras senos laikus. Tas notika pirms 15 gadiem, kas tagad šķiet tāla pagātne, bet toreiz Lindai attiecības ar precēto Aigaru bija dzīves jēga, ass, ap kuru griezās visa planēta. «Ārprāts, ja tagad tā padomā,» viņa smej, stāstot par savu mīlas dēku »Vakara Ziņām«. «Es biju diezgan zaļš skuķis, pāri 20, beigusi frizieru skolu un strādāju Pierīgas ciematā frizētavā. Jau kopš 16 gadiem gāju uz disenēm, man patika smuki ģērbties, smuki izskatīties.» Un kā jau friziere, Linda arī vienmēr bija formā – sīka augumā, ņipra valodā, koša izskatā. «Kādudien frizētavā ienāca Aigars, kāds viņam bija teicis, ka te sākusi strādāt jauna frizierīte, tātad jānāk novērtēt. Viņš bija mans vienaudzis, izdarīgs, uzsācis ar draugiem biznesu, brauca ar labu auto, bija asprātīgs un izskatīgs. Man viņš iepatikās uzreiz, un, kamēr griezu viņam matus, visu laiku smējāmies. Es koķetēju, viņš komplimentēja. Kad gāja prom, pajautāja, vai var pienākt vai piezvanīt. Telefonu nedevu, tikai nosmēju, ja jau gribēs, tad atradīs, kad mati būs atauguši,» stāsta Linda. Nepagāja ne trīs dienas, mati vēl ne par centimetru nebija atauguši, bet Aigars klāt. Šoreiz ar puķēm. «Man tajā laikā vispār bija cits džeks, jau no 18 gadiem bijām kopā, bet kaut kas tajās attiecībās vairs nepatika, tāpēc, kad Aigars mani sāka aplidot, no Arņa atvadījos. Viņš arī īpaši nepārdzīvoja mūsu šķiršanos, laikam jau juta to pašu, ka mums kopā vairs nav aršanas.» Linda sākusi tikties ar Aigaru – viņš viņu vakaros aicinājis uz kafejnīcu, braukuši skatīties saulrietu un vienkārši labi pavadījuši laiku. Pēc dažiem randiņiem, kuros viņam atskanējuši telefona zvani, kas tika atspiesti vai atbildēti diezgan strupi, Linda uzzināja, ka Aigaram ir sieva un bērns. «Bet tas taču nekas, tas mums netraucēs,» viņš mēģinājis Lindai iestāstīt. Tā kā Linda tolaik nav sirgusi ar tikumisku audzināšanu un nešaustīja sevi pašpārmetumos, viņa turpināja tikties ar Aigaru un pieņēma to, ka viņš ir precējies. «Toreiz nedomāju, ka viss izvērtīsies tik nopietni un mokoši. Man vienkārši patika, ka viņš mani aplido, ka varu labi pavadīt laiku, sekss bija labs, nu ko tad vēl vairāk. Par mīlestību un kāzām toreiz pat nedomāju,» tā Linda. Lai abi varētu netraucēti tikties, Aigars pat Lindai noīrējis dzīvokli, jo viņa dzīvojusi pie vecākiem privātmājā. Linda piedāvājumu pieņēma, un teju katru vakaru abi pēc darba dūdoja kā balodīši savā mīlas ligzdiņā. «Mani vecāki un radi zināja, ka viņš ir precējies, es to nemaz neslēpu, un, tā kā Aigars arī no tā neraustījās un piedalījās mūsu tusiņos, visi viņu pieņēma, jo viņš bija kompānijas cilvēks, mācēja uzturēt atmosfēru, pajokot un pakoķetēt ar manām radiniecēm vai draudzenēm. Atnest šampi vai vīnu, aizvest visur, pat uz klubiņu, ja mēs gribējām.» Tā pagāja gads, pusotrs, un Lindai no šīm attiecībām gribējās ko vairāk, viņa pamazām kļuva nīgra, ka brīvdienas un svētku dienas jāpavada vienai bez mīļotā, ka nekur tālāk ekskursijā par Kurzemes jūrmalu viņi aizbraukt nevar, jo Aigaram bija ģimene. «Tagad saprotu, ka viņš nemaz netaisījās šķirties, tikai man stāstīja, ka nedaudz jāpagaida, lai paaugas dēls, kuram toreiz bija trīs gadi. Viņa sieva par mūsu attiecībām zināja – dzirdīgas ausis un redzīgas acis bija uzzinājušas un naski nogādājušas adresātam. Lai gan Aigars vēlu vakarā, kad man uznāca «mellie» un es viņam zvanīju, slēpās mājās, tualetē, lai arī sieva netaisa traci, mēs pašas saplēsāmies ne pa jokam. Es viņai zvanīju un draudēju, lai atlaiž Aigaru, gāju pie viņas uz darbu un uztaisīju skandālu, teicu, ka tik un tā viņš būs mans! Viņa man sūtīja īsziņas un sauca par mauku, cūku, prostitūtu un ka man viņas vīru neredzēt. Tagad, to atceroties, liekas – murgi, bet toreiz man tas bija svarīgi! Es varēju taisīt Aigaram scēnas, vairākas reizes sapakoju mantas un vācos ārā no dzīvokļa, un viņš vienmēr pēdējā brīdī mani atrunāja, nolūdzās, solīja šķirties. Un es noticēju. Laikam jau mīlēju vai biju kļuvusi atkarīga no šīm attiecībām. Kā kompensāciju pēc strīdiem viņš savu vainu vienmēr centās nogludināt ar dārgām dāvanām, apmaksāja man vairākas reizes braucienu uz siltajām zemēm, lai es ar draudzeni varu aizbraukt izvēdināt galvu, un pats droši vien atpūtināja arī savējo. Tā pagāja vēl divi gadi. Aigars man bija nopircis mašīnu, noīrējis jaunu dzīvokli, apdāvinājis ar zeltlietām, un man tas likās svarīgi. Man šķita, ka tas apliecina to, ka viņš mani mīl. Toreiz nesapratu, ka viņš vienkārši atpērkas un cenšas tādā veidā noturēt. Nezinu, cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja vien es neuzzinātu, ka viņa sieva gaida otro bērnu. Bija skaidrs, ka ne jau no svētā gara vai Pētera, bet gan Aigara, kurš man mēģināja iestāstīt, ka ar sievu viņu nekas nesaista, ka viņš ar viņu neguļ. Klasisks stāsts. Tajā brīdī sapratu, ka visas saldās runas un solījumi šķirties patiesībā bijuši skaisti meli. Arī Aigars pats atzinās, ka viņam būs vēl viens bērns. Atkal, protams, sapsihojos, tikai nezin kāpēc viņš bija mierīgs, un, kad pēc mēneša viņa sievu ielika slimnīcā uz saglabāšanu, mēs izšķīrāmies. Sapratu, ka man nekas nespīd, un laikam Aigaram bija apnicis klausīties manos skandālos. Gribēju visu vai neko. Dabūju neko. Nē, mašīna gan man palika, arī drēbes un zeltlietas, bet tas arī viss. Veci es nedabūju. Pēc tam gan satiku savu vīru, apprecējos, bet tādas kaislības vairs neesmu piedzīvojusi. Un varbūt arī nevajag,» tā Linda.