VAKARA ZIŅAS: Cik naudas vajag attiecībām?

Ir krājēji, pelnītāji, tērētāji, tādi, kuriem dzīvē pietiek ar mazumiņu, to, kas ir, un tādi, kuriem vajag vēl un vēl. Pelnīt, lai dzīvotu ar vērienu. »Vakara Ziņas« uzklausīja divus stāstus – ko attiecībās nozīmē skopums un ko – liela nauda.  

1. stāsts.

Skopums – ierobežošana – šķiršanās

Renārs un Agate mācījās vienā skolā, pēc tam abi devās studēt uz Rīgu un turpināja draudzēties, pēc studijām apprecējās, un drīz laimīgā jaunā ģimene bija trijatā – pasaulē skaistā, balti piesnigušā Ziemassvētku vakarā nāca pirmdzimtais Krists. Renāra un Agates vecāki priecājās par bērnu laimi, palīdzēja ar lauku labumiem, pieskatīja, kad vajadzēja, mazo atvasi, bet Renārs rāvās pa darbiem vaiga sviedros, lai nopelnītu dzīvokļa kredītam. Viņi bija vienkārša vidusmēra latviešu ģimene ar sapņiem par skaistu dzīvi. Un to, ka kādreiz viņiem viss būs – dzīvoklis, auto un ceļojumi. Renārs pēc izglītības bija datorspeciālists, Agate, kad mazajam bija divi gadi, sāka strādāt bankā. Kamēr abi krāja naudu, jaunā ģimene dzīvoja pieticīgi šaurā īrētā dzīvoklī, rūpīgi skaitot visus tēriņus. «Es jau kopš bērnības biju iemācīts būt taupīgs, tāpēc zināju – ja, piemēram, katliņā ielej mazāk ūdens un vāra cīsiņus kopā ar kartupeļiem, tā ietaupās gan gāze, gan ūdens. Agate bija pieradusi pie plašāka vēriena, tāpēc viņai manas taupīšanas akcijas reizēm krita uz nerviem,» stāsta Renārs. «Bet mums bija mērķis – sakrāt naudu, tāpēc viņa paburkšķēja, paburkšķēja un nomierinājās.» Gāja gadi, dēlēns Krists jau bija kļuvis par skolnieku, bet Agate un Renārs joprojām spiedās šaurajā vienistabas dzīvoklī un turpināja krāt. Garderobi Agate nedrīkstēja atļauties papildināt tik bieži, cik viņai gribētos, pārtika lielākoties bija jāpērk akcijās, pusdienas uz darbu jāņem līdzi, lai nav jātērē nauda kafejnīcās. Par draugu ballītēm, kurās jāizdod nauda, viņi ilgi diskutēja braukt vai nebraukt, bieži vien skandalēja, jo Agatei Renāra skopums krita uz nerviem. Izņēmuma braucieni, kas bija kā pienākums, bija vien vecāku un radu jubilejas. «Tagad saprotu, ka žmiegšanās un lielā krāšanas mānija bija mana vaina, ka nedrīkstēja tā vergot un ziedoties naudai, bet...,» nosaka Renārs, atceroties ne pārāk patīkamo notikumu hronoloģiju viņu dzīvē. «Sanāca tā, ka Agatei nomainījās nodaļas vadītājs. Viņš bija laikam šķīries vai nebija vispār precējies, neatceros, bet viņam ļoti iepatikās mana sieva, un, lai arī viņš zināja, ka Agate ir precējusies, Igors – tā sauca to dunduku – sāka manu sievu lenkt. Ziedi, mazi nieciņi kā uzmanības apliecinājums – viss, ko es sievai nekad nebiju dāvinājis, protams, aizrāva un sagrozīja Agatei galvu. Kā vēlāk viņa man atzinās, Igors nāca kā viesulis un bija pilnīgs pretstats man. Rezultātā Agate aizvien biežāk vakaros sāka vēlāk pārrasties no darba, it kā aizkavējusies kolēģu dzimšanas dienās vai bijusi pie draudzenēm. Sākumā neko neteicu, jo ticēju viņai un nevarēju iedomāties, ka mana sieva mani varētu krāpt. Taču pēc kāda laika vēlos vakarus sāka nomainīt līdz šim nebijuši komandējumi brīvdienās, un tad gan kļuvu aizdomīgs. Prašņāju, bet Agate visu noliedza – bijusi darbos, un viss. Tā pagāja vairāki mēneši, pusgads, gads, līdz kādudien viņa man paziņoja – viss ir beidzies, viņa no manis aiziet! Ka viņai apnikusi mana mūžīgā taupīšana, dzīve šaurībā, viņa beidzot gribot dzīvot normāli kā visi cilvēki. Un šādu dzīvi, šaubu nebija, viņai piedāvāja Igors, kuram bija gan savs dzīvoklis, gan auto, gan plašs skats un vēriens. Es vēl neticēju, ka Agate patiešām var aiziet, jo mums taču bija ģimene, bērns, kopīgi sapņi, bet, kad viņa sāka pakot savas un Krista mantas, sapratu, ka lieta ir nopietna.» Tad Renārs ķēries pat pie galējiem līdzekļiem – asarām un skandāla, ka dēlu neatdos, nositīs Igoru un tamlīdzīgi. «Bet nekas nelīdzēja – viņa bija kā pārņemta ar Igoru, kurš lejā mašīnā viņu gaidīja. Un Agate aizgāja, lepni klusējot, augsti paceltu galvu, vien pie durvīm pagriezās un pateica: «Čau! Turpini krāt! Kad iesniegšu šķiršanos, paziņošu.»» Renārs, protams, nav vēlējies ne šķiršanos, ne kādas citas pārmaiņas savā dzīvē, jo ar Agati kopā viņš bija kopš skolas laikiem. «Bet viņa aizgāja, un apturēt es viņu nevarēju. Man atlika tikai domāt, kā atgūt. Sākumā katru dienu viņai zvanīju, bet viņa necēla vai nospieda klausuli, pēc tam mēģināju draudēt – ja viņa iesniegs šķiršanos, darīšu visu, lai dēls paliktu pie manis. Bet Agatei, pareizāk sakot, Igoram bija labi juristi, kuri mani ātri nolika pie vietas. Tad no bezcerības un pārdzīvojumiem sāku pa vakariem iedzert, žēlojos mammai, raudāju, mamma, protams, arī pārdzīvoja līdz ar mani, dusmojās uz Agati. Es biju galīgi sašļucis, zvanīju Agates draudzenēm, teicu, lai parunā, bet viņas, protams, bija Agates pusē un teica, lai samierinos, ka neko vairāk nevar mainīt un ka beigu beigās pats esmu vainīgs, ka neļāvu sievai brīvi elpot un justies kā cilvēkam.» Gāja laiks – viens, divi mēneši, pusgads, un Agate ar šķiršanos nemaz nesteidzās. Viņa brauca ceļojumos, pirka skaistas drēbes, gāja uz koncertiem, teātriem – darīja visu, ko līdz šim stingrais taupības režīms viņai bija liedzis. Renārs, nespējot samierināties ar to, ka sievas vairs nav un ka dēlu varēja satikt ļoti reti, sāka meklēt palīdzību pie psihologa, brauca pat pie kāršu licējas, līdz beidzot saprata, ka jābeidz sevi žēlot un sūkstīties kā mazam bērnam par atņemto konfeti. Viņš nolēma cīnīties un pierādīt Agatei, ka var būt ne tikai misters Kapeikas dresētājs, kā viņu bija iesaukusi Agate, bet pilnīgi pretējs. «Atzīšos godīgi, ka viegli tas nenācās, bet, ja manai sievai tik svarīga bija nauda un komforts, man vispirms vajadzēja atrast jaunu mājvietu.» Teju sakostiem zobiem, bet Renārs paņēma bankā kredītu un nopirka divistabu dzīvokli Pārdaugavā – rajonā, kas abiem asociējās ar skaisto randiņu laiku un romantiku vakaros. Nākamais solis bija vēl viens pārsteigums – viņš nopirka biļetes uz visu mīlētāju un Agates sapņu pilsētu Parīzi. Viņš nezināja, tikai cerēja, ka tas liks atmaigt sievas sirdij, tāpēc Renārs gāja uz visu banku. «Piezvanīju Agatei un teicu, ka vajag satikties, jo pa to laiku bija atnākuši arī šķiršanās dokumenti. Samelojos, ka gribu runāt par šķiršanos, un viņa piekrita. Uzaicināju uz kafejnīcu Pārdaugavā, kas Agatei jau bija pārsteigums, jo agrāk ārpus mājas mēs izgājām reti, tāpēc mani Agates dzēlīgā piezīme: «Vai tad tu to vari atļauties? Par kafejnīcu taču jāmaksā!» īpaši neaizskāra. Drīzāk izlikos to nedzirdam, sagaidīju viņu ar tumši sarkanu samtainu rozi, apsēdāmies pie galdiņa, pasūtījām visu, ko viņa vēlējās, un, kad viņa man jautāja par formalitātēm, kas saistītas ar tiesu, es visā piekritu. Agate atkal bija nedaudz izbrīnīta, jo bija sagatavojusies kareivīgākai sarunai, kā nekā sievietes jau neko neaizmirst un viņa nebija izņēmums – vēl pirms kāda laika taču biju draudējis ar izrēķināšanos. Kafejnīcā pat nedaudz pasmējāmies, saruna noritēja draudzīgā gaisotnē, un, kad posāmies projām, es Agatei piedāvājos izmest mazu līkumu pastaigājoties. Vakars bija silts, noskaņojums sievai labs, un man bija plāns. Jaunais dzīvoklis atradās tikai desmit minūšu gājienā no kafejnīcas, un, kad pienācām pie mājas, es Agatei teicu: «Es tev gribu kaut ko parādīt. Paņēmu viņu aiz rokas un vedu sev līdzi. Agate sākumā neko nesaprata, sāka spuroties, kas man prātā, ko es iedomājos, bet, kad iegājām iekšā skaistajā izremontētajā dzīvoklī, viņa tikai noteica: «Wow!» Biju pirms tam uz grīdas izbārstījis rožlapiņas, sagādājis šampanieti un sveces. «Kā tev patīk? Tas ir tavs jaunais dzīvoklis,»» teicu Agatei un cieši noskūpstīju. «Ko???» atskanēja nesaprotošs jautājums. «Es to nopirku mums,» turpināju. Agate, maigi izsakoties, bija ļoooti izbrīnīta: «Tu? Un nopirki dzīvokli?» viņa sāka smieties. «Jā, es negribu tevi zaudēt. Un tas arī tev,» izvilku no kabatas biļetes uz Parīzi. «Lūdzu, lūdzu, atgriezies. Es nevaru bez tevis un Krista,» Agate palika klusa, apsēdās uz grīdas. «Neko tādu no tevis negaidīju,» viņa noteica. «Tu gribi visu sākt no jauna?» Tā kā tomēr viens otru pazinām pietiekami sen, es jutu, ka neesmu viņai pavisam vienaldzīgs un mans solis ar dzīvokli un pārējo liek sirdij nedaudz saviļņoties. «Agate, es mainīšos, es vairs nelikšu mums taupīt, dzīvosim, kā tu gribi, brauksim ceļojumos, pirksim skaistas drēbes,» mēģināju viņai solīt visu ko. Agate neko neteica, piecēlās, paņēma somu un devās uz durvju pusi. Mēģināju viņu aizturēt, bet tad viņa vien noteica: «Man jāpadomā.» Viņa domāja nedēļu, es katru dienu gandrīz zvanīju, mēs satikāmies, runājām, un beigu beigās Agate man noticēja un kopā ar Kristu atgriezās. Biju pārvarējis savu skopumu un atguvis ģimeni,» sarunas nobeigumā piebilst Renārs. «Man tā bija liela skola, tāpēc tagad esmu atmetis visus taupīšanas paradumus. Attiecībās skopums neko labu nedod.»

2. stāsts

Turība – visatļautība – šķiršanās

Ilze nāk no provinciālas pilsētiņas, augusi ģimenē, kurā nekā netrūkst, pieradusi, ka tēvs rūpējas par ģimenes labklājību, tā sakot – nes no meža mamutu, bet sieviete kurina un sargā pavardu. Pie tāda ģimenes modeļa uzaugusi, Ilze zināja, ka viņai kādreiz būs labi situēts vīrs, ģimenes galva, kurš būs tikpat gudrs kā viņas tētis. No pelēkas lauku peles Ilze ar gadiem izveidojās par izskatīgu koķeti, blondīni, kura, kā jau vienīgais bērns ģimenē, bija nedaudz kaprīza, apzinājās savu vērtību un zināja, ko grib dzīvē sasniegt. Viņa strādāja reklāmas aģentūrā, tāpēc bija komunikabla un visbiežāk kopīgu valodu, liekot lietā savu šarmu un manipulēšanas spējas, spēja rast ar vīriešiem, nevis daiļā dzimuma būtnēm. «Daudzi domāja, ka esmu iedomīga vīzdegune, kurai viss dzīvē pienests uz paplātes, jo vecāki bija situēti, bet patiesībā es tāda nemaz nebiju, tikai bieži vien maskējos zem jokiem un asiem izteicieniem. Jā, man piemita laba menedžera un organizatora spējas, es zināju – ja man vajag, tad es dabūšu. Tas gan vairāk attiecās uz darba, nevis privātās dzīves lietām,» stāsta Ilze. «Pielūdzēju man bija daudz, taču es gribēju sev blakus labi nodrošinātu veci, kurš pelna tik, lai varu atļauties visu, ko gribu. Viena attiecību pieredze man jau bija – studiju laika lielā mīla Kaspars, sākām pat dzīvot kopā, bet tad manam mīļotajam iepatikās visādas krāpnieciskas lietas, patika spēlēt kazino, iedzert ar draugiem, un, ja sākumā es to piecietu lielo skaisto jūtu dēļ, tad pēc septiņiem gadiem, kad rozā brilles jau bija kritušas vairākkārtīgi un ticība viņa saldi lētajiem solījumiem laboties un vairāk nespēlēt kazino zudusi, es pateicu atā un sāku skatīties citu vīriešu virzienā. Tā kā mans darbs bija saistīts ar reklāmu, es ikdienā kontaktējos ar dažādiem cilvēkiem. Un viens no mūsu aģentūras klientiem bija kāds uzņēmējs, vārdā Normunds, kurš jau vairāk nekā gadu – laikā, kad es vēl biju kopā ar Kasparu – mēģināja mani lenkt – sūtīja dažādas skaista īsziņas, vienmēr apsveica svētkos, aicināja pusdienās vai vakariņās. Kā vīrietis viņš mani neuzrunāja, bet kā turīgs klients gan, tāpēc vienmēr pieklājīgi pateicos par apsveikumiem un piekritu arī maltītēm. Bet tās bija tikai tādas pieklājīgas tikšanās, kurās papļāpājām, un pēc šīm tikšanās reizēm vienmēr saņēmu jūsmīgas īsziņas, piemēram, kā vienā ķermenī var būt apvienots tāds prāts un daile. Nu apmēram tā,» smaidot atceras Ilze. «Reiz, kad biju aizbraukusi uz saviem laukiem, Normunds zvanīja, jautāja, kā iet, teica, ka arī došoties uz manu pusi un, ja man neesot iebildumu, varot piebraukt. Nodomāju – kāpēc ne. Biju iedomājusies, ka viņš atbrauks pa dienu, pasēdēsim, un viss. Kad jau tuvojās vakars, nospriedu, ka pārdomājis, un jau grasījos doties pie miera, kad atskanēja telefona zvans: «Sveika! Es drīz varētu būt. Kā tevi atrast?» Man gan šķita dīvaini, ka tik vēlu vakarā ierodas svešs vīrietis, taču, tā kā māja bija liela un viesistaba plaša, domāju – nu labi, lai brauc. Normunds ieradās ar dāvanām, vīnu. Saklāju uz terases galdu, sēdējām, pļāpājām, viņš stāstīja par savu draudzeni, ar kuru vairs nesaskanot. Komplimentēja man. Pienāca pusnakts, pēc tam jau pulksten viens, divi naktī, un bija jādodas pie miera. Viņš, protams, bija iedomājies, ka laikam tiks manā guļamistabā, bet es norādīju uz saklāto gultu viesistabā. Otrā rītā, kad cēlos, viņš jau staigāja pa pagalmu un pukojās: «Tik skaista sieviete, bet man bija jāguļ aiz sienas.» Nosmējos, paēdām brokastis, un viņš devās prom.» Ik pa laikam Normunds Ilzei atgādinājis par savu esamību, aicinājis uz koncertiem, kafejnīcām, bet Ilze visbiežāk aizbildinājusies, ka daudz darba, jo Normunds viņai negāja pie sirds. Un tad Maija svētkos, kad bija sācies skaists pavasaris un vairākas brīvdienas un Ilzei pilsētā lāga nebija ko darīt, Normunds piedāvāja doties laivu braucienā. Ilze piekrita. Pa dienu skaisti laivojuši kopā ar Normunda draugiem, vakarā apmetušies viesu namā, cepuši šašliku, gājuši pirtī, un tad pēkšņi Normunds, kurš uz krūti paņēmis šņabi kopā ar alu, piedzēries un sācis lamāties, ka Ilze viņu vazā aiz deguna, laikam jūtas pārāka, špidrilka tāda. «Es apmulsu, jo šādu vakara pavērsienu nebiju gaidījusi. Domāju – viņš pats mani uzaicināja, bet tagad sāk gānīties. Sēdēju un pie sevis klusībā spriedu – tā kā esmu iedzērusi, pie stūres sēsties nevaru. Man ir divi varianti – vai nu situāciju vērst sev par labu, vai apvainoties un iet gulēt. Bet kāds no tā labums? Un tad es iesēdos Normundam klēpī un sāku bučoties. Viņš bija laimīgs, uzvilka augšā guļamistabā, un, lai gan mūsu pirmo seksu sava dzēruma dēļ neatceras, otrā rītā viņš visiem skandināja: «Es pamodos, un man blakus tik skaista pakaļa!» Viņš gribēja mani un pēc vairāk nekā gadu ilgas lenkšanas dabūja. Sākām dzīvot kopā – viņam bija daudz naudas, varēju pirkt visu, ko gribēju, braucām ceļojumos vairākas reizes gadā, viņš mani lutināja un rūpējās. Vismaz pirmos gadus. Pēc tam viņam tas apnika. Pat nezinu, kas vairāk – es vai miers, ko nesa šīs attiecības, jo es tajās piedalījos mazāk nekā viņš. Ne reizi vien Normunds mēdza skandināt: «Vīriešiem ir jūtas, sievietēm vajadzības.» Viņa plašā sirds alka jaunu jūtu, adrenalīna. Nē, viņš negribēja šķirties, tikai paslepus pagulšņāt kādos svešos satīna palagos. Tā kā viņa biznesam bija nepieciešama pārraudzība ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas novados, reizēm viņš pats brauca vadīt seminārus un pārbaudīt darbus uz citām pilsētām. Un tad informētas mutes un viszinošas galvas man pienesa informāciju, ka Normunds redzēts tur vai citur ar kādu sievieti. Smieklīgākais, ka bija sievietes, kuras pašas mani atrada sociālajos tīklos un rakstīja vēstules, ka viņai un Normundam būs bērns, lai es Normundu liekot mierā, nejaucot viņu laimi. Kad stāstīju to savam dārgajam, viņš tikai smējās un teica: «Viņām taču skauž. Tu taču zini, ka tev ir paveicies, tev ir viss, par ko daudzas var tikai sapņot. Es par naudu varu nopirkt visu.» Uz manu jautājumu, vai arī sievietes, viņš atbildēja: «Protams! Viss pārdodas, tikai katram ir sava cena. Naudai ir vara!» Viņam vārds «nauda» bija kā sinonīms visatļautībai. Nemiers turpināja audzēt neuzticības sēklu, un kādu vakaru ieskatījos viņa telefonā. Tur bija ieraksti: Tukums, Jautrīte – strauja, jauka. Cēsis, Dina – gara, slaida. Rēzekne, Nika – seksīga, traka. Sapratu, ka tikpat kaislīgi un kāri, cik viņš lenca mani, tagad viņš nodevies citu dāmu uzbrukumam. Varbūt tā, protams, bija tikai izklaide, jo mūsu attiecībās ārēji nekas nebija mainījies, bet mani tas tomēr nošķebināja. Sākumā izdomāju, ka neko neteikšu. Ka pavērošu. Un tad nejauši uzgāju grāmatu ar ierakstu: «Manam mīļajam mīļā mīlestībā mīlošā Mīla. Sveiciens vārda dienā!» Acīmredzot kādā no izbraukumiem viņam bija ienākusies arī šāda dāvana. Tad, lai gan sapratu, ka tā rīkoties ir slikti, paskatījos arī īsziņās un atradu viņam sūtītos ierakstus: «Tas, kas notika, ir vārdos neaprakstāms! Tu esi super!» vai «Kaķēn, ar nepacietību gaidu mūsu nākamo tikšanos! Man ir jaunas melnas zeķes un roku dzelži. Murr... Tava kaķene...»». Ilze, maigi izsakoties, jutusies diezgan vīlusies, jo ne jau viņa savulaik tik daudz gribēja Normundu, cik viņš viņu, bet tagad attiecības piedzīvojušas krahu. Viņa jutās tā, it kā viņu būtu nodevis draugs. Jā, viņa bija pieradusi pie komforta, materiālās labklājības, taču sevi viņa mīlēja un negribēja kļūt par vienu no. Viņa nolēma vēlreiz runāt ar Normundu un tiešā tekstā pajautāja: «Vai tev ir cita sieviete?» Uz ko viņš atbildēja: «Tu ko! Kāda cita sieviete! Ja jau man būtu kaut kas nopietns, tad es tev pateiktu.» Ilze nomierinājusies, bet aizdomu vējš nav pagaisis. «Sapratu, ka viņam varbūt tās pārējās neko daudz nenozīmē, ka viņš tā globāli grib būtu ar mani, bet negribēju, lai mani krāpj.» Pēc pusgada, kad abi bija atgriezušies no Amerikas, Ilze bijusi mierīga, ka nu viss būs kārtībā, bet nekā – Normunds pa vakariem spaidīja telefona pogas, rakstot īsziņas, un ātri devās kārtējā seminārā. «Mājās pēc kāda laika attiecībā pret mani kļuva neiecietīgāks, mēs sākām konfliktēt aizvien biežāk, līdz es pieņēmu lēmumu: «Viss, pietiek! Es negribu spēlēt otro vijoli, kaut arī man dotas pirmās tiesības.» Savācu savas mantas un aizgāju. Kad Normunds to uzzināja, viņš skrēja pakaļ, nolūdzās, un es atmaigu, piedevu. Pagāja gads, un viss atkārtojās. Acīmredzot viņš nevarēja savādāk. Viņam vajadzēja iekarot, pirkt, viņam nepietika ar vienu, viņam vajadzēja vairākas, jo viņš varēja un gribēja to atļauties. Sapratu, ka negribu pazemot sevi un ka nav citu variantu, un es savācu savas mantas un jau otrreiz izvācos no viņa mājas. Liela nauda ne vienmēr nozīmē arī labklājību sirdī,» sarunas nobeigumā secina Ilze.